«Otrā Platona» Marsīlio Fičīno (1433-1499) atziņas

26. maijs, 2018 pl. 11:38,

Kolāža: Didzis Kukainis

Marsīlio Fičīno laikabiedri dēvēja par "otro Platonu". Viņš bija Florences Akadēmijas dibinātājs un vadītājs. 1459. gadā Florences valdnieks Kozimo Mediči uzdāvināja viņam villu Karedži un kopš tā brīža Fičīno pilnīgi veltīja savu dzīvi platoniskās tradīcijas izpētei. Karedži Akadēmija iemiesoja "Platona atdarināšanas" (imitatio Platonis) ideju, kurā dzīve tika organizēta līdz pēdējam sīkumam. Fičīno tajā saskatīja ideālu iemiesojumu, kas spēj atdzimt arvien no jauna, tādēļ arī es jums, draugi un lasītāji, līdzdalīšu dažas Fičīno atziņas un domas, kuras esmu ieskatījis par vērtīgām, lai tās padarītu plašāk pieejamas - tās ir saistošas, interesantas, pārdomāšanas un aizdomāšanās vērtas, patiesi, draugi! Lai noder un iedvesmo!

Kā Dieva radība cilvēks ir dievišķa būtne. Ar dievišķo prātu un brīvo gribu apveltītais cilvēks ir spējīgs izzināt radību, pat kritiski vērot Radītāju un saplūst ar Viņu. Apkārtējās dabas vērojums un baudu gūšana cilvēkus nenovērš no Radītāja, bet gan ir veids, kā viņam pietuvināties. Pamatfenomens cilvēkā ir "iekšējais vērojums", kas paceļ cilvēku pie Dieva, kaut arī tieša komunikācija ar Viņu šīszemes dzīvē ir pieejama tikai nedaudziem.
"Patiesi, vajag izzināt lietas, lai izzinātu sevi, un izzināt sevi Dieva izziņas labad. Kādēļ gan Dievs būtu nolēmis mūs pašizziņai, ja ne tādēļ, lai, izzinot sevi, mēs apzinātos, ka par visu, kas mūsos ir labs, mums jāpateicas Viņam."

"Dievs ir sākums, jo viss nāk no Viņa, Dievs ir beigas, jo pie Viņa viss atgriežas, Dievs ir dzīvība un prāts, jo, pateicoties Viņam, dzīvo dvēsele un domā prāts", jo "Dievs mīt visā, un viss mīt Viņā."

Pasaule nav iespējama ārpus Dieva, bet arī Dievs nav iespējams bez pasaules. Absolūtajam, lai tas būtu Absolūtais, ir jārada, t.i., tam jāiziet ārpus saviem ietvariem. Rīcības un domāšanas satura nesakritība ir relatīva, jo rīcība ir gara prerogatīva. Ķermenis kā tāds nekādu rīcību nerada. Rīkojas tas, kas nāk no sevis. Tāpēc savā absolūtajā robežā sakrīt domāšana un domas realizācija.
Mīlestība ir "vēlme pēc skaistā", tai ir vajadzīgs "dekors" un "diženums". Skaistais mēdz būt trejāds: dvēseles skaistums, ko uztver prāts, fiziskais skaistums, ko uztver redze, un skanošais skaistums, ko uztver dvēsele.
Tas, kurš pareizi izprot mīlestību, slavē miesisko skaistumu un ar tā palīdzību virza garu uz panākumiem prāta sfērā.
Fičīno nosoda tikai tīri miesiskas tieksmes, kurām trūkst garīguma. Cilvēks, kas dzīvo tikai kā zemāka būtne, nav patiess cilvēks, jo nesakrīt ar savu ideju un ir nošķirts no Dieva. Ar dievišķā mīlestību mēs atgūstam sevi kā veselu cilvēku.
Cilvēka misija ir redzēt Visumu kā Dieva vienotu radību. Tikai cilvēks kā vidutājs savieno pasaules galējības: augšu un apakšu, pārlieku miesīgo un pārlieku garīgo.
"Slavināsim ķermeņa skaistumu, novērtēsim dvēseles skaistumu un centīsimies to vienmēr saglabāt, lai mīlestība būtu tikpat stipra, cik liels ir skaistums. Tur, kur ķermenis ir skaists, bet dvēsele - ne, tur mēs skaistumu mīlēsim tikai nedaudz - kā skaistā ēnu un neskaidru tēlu. Kur ir skaista dvēsele, tur mēs kaislīgi mīlēsim gara nemainīgo skaistumu. Bet vēl jo vairāk mēs sajūsmināsimies par abu skaistumu savienojumu."

Ir jāapliecina ķermeņa skaistums, taču jāatceras, ka daudz cēlāki skaistuma veidi ir DVĒSELES, PRĀTA un GARA skaistums.

"Ķermeņa skaistums nav nekas cits kā vienīgi atblāzma, kas izpaužas krāsu un līniju pievilcībā. Dvēseles skaistums ir spīdums, kas izpaužas zināšanu un tikumu saskaņā. Šo fizisko gaismu neuztver nedz dzirde, nedz tauste, nedz oža, nedz garša, bet tikai redze. Tātad tikai redze bauda ķermeņa skaistumu. Tā kā mīlestība nav nekas cits kā vēlēšanās baudīt skaisto, ko uztver redze, tad mīlošais apmierinās tikai ar ķermeņa vērošanu. Kaislība, kas izpaužas tieksmē aptaustīt, nav saistāma nedz ar mīlestību, nedz ar mīlētāja jūtām - tā ir tikai nesavaldības veids un verdzisks dvēseles apjukums."
No taisnīguma izriet devīgums un lieliskums. Atšķirība starp devīgumu un lieliskumu ir tā, ka devīgums ir tikums, kas saglabā mērenību parastajos privātajos izdevumos, bet lieliskums izpaužas lielos un nesavtīgos sabiedriskos tēriņos. Lieliskums ir svarīgākais tikums, jo tas izpaužas sabiedriskā, izcilā un pat dievišķā rīcībā. Tā kā tikumu uzdevums ir saglabāt cilvēka dzimtas vienību, tad lieliskums ir svarīgs tāpēc, ka tam vairāk par visu rūp sabiedriskā labklājība. Tas izpaužas lielos tēriņos sabiedrības labā, tādējādi palīdzot valstīm un tautām. Jo lielāks labums, jo tas ir dievišķāks. Tāpēc lieliskums, kas saistīts ar sabiedriskajām un dievišķajām lietām, ir jāizvirza priekšplānā.

Jo vairāk cilvēks mīl, jo svētlaimīgāks viņš kļūst. Mīlestība tuvina cilvēku laimes patiesajai būtībai.

______________________________

Andris Rubenis "Renesanses filosofiski maģiskais reālisms", Zvaigzne ABC, 2008., 82.-100. lpp.