Kad Baznīca ievaino...

Kolāža: Didzis Kukainis

Nevienu cilvēku nevar aizskart un ievainot pati institūcija, jo tai nav nedz sejas, nedz vārda. Sāpināt spēj tikai cilvēki, kuri nāk no šīm institūcijām un kas ir šo institūciju seja un vārds. Pretrunīgs ievads, vai ne? Tieši tādēļ šo rakstu, lai parādītu un izgaismotu šo atšķirību, kas ir ļoti būtiska mūsu ikviena attiecībās ar Jēzu un Dievu. It īpaši to kristiešu attiecībās, kuri 'neierakstās' tradicionālistu un fundamentālistu 'kastītēs', bet kas nav nedz mazāk mīļi un ne mazāk svēti Kungam, piemēram, tādi ir LGBT kopienu pārstāvoši kristieši un viņu draugi. Pārdomām par šo tēmu mani uzrunāja dažu amerikāņu LGBT kristiešus aizstāvošu blogu ieraksti, kuriem diezgan aktīvi sekoju. 

Baznīca visā vēstures gaitā APZINĀTI ir rīkojusies pret tiem, kuri tai būtu jāmīl, jāpieņem un jāakceptē, jo tā [Baznīca] teorētiski ir Kristus Mistiskā miesa un tomēr tā rīkojas ne tā kā Jēzus. Tas apstiprina pieņēmumu, ka to nevada vis Svētais Gars, bet citas ietekmes, tostarp, vara, nauda, manta, politika, karjerisms un to pārstāvošo klerikāļu augstprātība, kas izpaužas absolūtā cinismā pret patiešām cilvēkiem nepieciešamo Kristus žēlastības un pieņemšanas Vēsti. Tādēļ ne vien es, bet daudzi, daudzi mani draugi un paziņas ir pametuši institucionālo Baznīcu, lai absolūtā Jēzus mierā un draudzībā dzīvotu meditatīvā un kontemplatīvā sadraudzībā ar Dievu, kur garīdzniekam ir vien garīga padomdevēja loma un kurš reizumis padziļināti paskaidro ticības patiesības mazāk izpratušajiem. Mācītājs ir kā ceļabiedrs un līdzgājējs, kurš mācās pats un žēlīgi vadās no Svētā Gara žēlastības, līdzdalot Kristus Mīlestību tur, kur pēc tās alkst tie, kuri atrodas pie "Baznīcas sliekšņa", kā sacītu franču ebrejiete Simone Veila.

Mani, tāpat kā Matiasu Robertu, priecē, ka 21. gadsimta pasaulē ir iespējas atrast katram savu kopienu vai, ja tādas neatrodas, dibināt pašam savu, kurā, kā viņš saka, neviens nenostājas ne pret vienu, bet visus pieņem, plaši atverot durvis un saucot: "Visi ir laipni gaidīti un pieņemti!" Kristus kopībai, kuru pazīstam zem vārda Baznīca, mūsdienās ir diezgan izkropļota seja, jo tā bieži vien ir nostājusies uz pilnīgi nekristīga ceļa, vārdiski piekaujot tos, kuri neatbilst tās pieņēmumiem - sievietes, kuras vēlas kalpot, LGBT kopienas locekļi, kurus atgrūž un nicina, aizbildinoties ar bibliskiem aizliegumiem un tā joprojām. Man tas sāp! Tā saku ne vien es, bet daudzi, patiešām daudzi... Tādēļ viņi aiziet no institūcijas, ko dēvē par Baznīcu, lai nodotos savas dvēseles Baznīcas celšanai vientulīgā atskārsmē par Dievu un Dievā. Tā rodas mistiķi! 

Šaubas, nicinājums, dusmas - tie visi ir dabiski stāvokļi. Mums ir tiesības dusmoties kā uz cilvēkiem, tā uz institūcijām, arī uz Dievu. Manā personīgajā pieredzē, kad esmu ticis visvairāk sāpināts, man ir atvērušās vislielākās žēlastības, dievišķā gudrība, Dieva bērna mīlestība un viedums saprast Kristus un Tēva plānus attiecībā uz manu dzīvi. Ļoti labi par šo atvēršanos patiesajai Kristus gribai izsakās Torņakalna Lutera draudzes mācītājs Kaspars Simanovičs: "Jautā sev, ko tavā situācijā darītu Jēzus. Raugies uz viņu, seko viņam, mācies no viņa, jo viņš nedarītu neko, ko nedarītu es [Dievs]. Visā pārējā esi brīvs un radošs veidot savu dzīvi pats!" 

Šoreiz sacīšu publiski to, ko senāk varbūt esmu noklusējis - Dievs nav rodams tur, kur nepieņem kādu cilvēku, tādējādi, paskatoties uz pseidokristiešu garā organizētajiem represiju pasākumiem pret vienu vai otru dzimumu, pret vienu vai otru sabiedrības grupu, pret vienu vai otru cilvēku brīvībām un pārliecībām, mēs atklāti varam sacīt, ka Dievs nav Baznīcā, kurā notiek jelkāda veida diskriminācija un atstumšana. Un to ir pavisam vienkārši pamatot, lai gan daudzi nevēlas to ieraudzīt, jo tas nostumj malā viņu pseidokristietiski fundamentālistiskos uzskatus: "Apustulis Jānis apliecina, ka Dievs mīl pasauli, respektīvi, VISUS cilvēkus, ne tikai tos, kuri tic Viņa Dēlam. Dēls ir sūtīts tādēļ, lai šo mīlestību apliecinātu. Un tas, kurš šai mīlestībai ir gatavs atsaukties, atvērties un mīlēt arī pats, spēj par to priecāties un būt līdzdalīgs Dieva valstībā." Kristus nāca, dzīvoja, mīlēja, svinēja dzīvi un ciezdams mira par VISIEM, arī sievietēm, vīriešiem, baltiem, melniem, heteroseksuāliem un homoseksuāliem, itin ikvienu, tādējādi apzināsimies, ka reizēm Baznīca "rīkojas kā zaglis, kurš neatņem tikai mantu, viņš atņem daļu sirds, daļu identitātes", lūgsim Kungu piedot tiem, jo viņi nezina, ko viņi dara. 

Bet Baznīca ievaino. Tādēļ mums ir tiesības dusmoties. Būt neapmierinātiem. Un tieši tādēļ "tāds sarūgtinājums, tādēļ dusmas un netaisnības sajūta". 

Simone Veila ir paudusi atziņu, ka obligātā piederība pie Kristus Mistiskās miesas tikai un vienīgi ar Baznīcas palīdzību, ir "vissatraucošākā mūsu pagrimuma zīme". Kristiešiem ir kategoriski jānoraida jebkāds Kristus vārdā īstenots totalitārisms, tādējādi gribu savas pārdomas pabeigt ar divām atziņām no nesen latviski izdotās grāmatas "Dievs 9.0":

No pagātnes katrs spēj mācīties. Šodien ir pienācis laiks mācīties no nākotnes. (Hermans Kāns)

Mums jāpieņem mūsu esamība tik plašā mērā, kādā iespējams; tajā jābūt iespējamam visam, arī nedzirdētajam. Tā īstenībā ir vienīgā uzņēmība, kas no mums tiek prasīta: būt drosmīgam pret dīvaināko, brīnumaināko un neizskaidrojamāko, kas var sastapt mūs. (Rainers Marija Rilke)

Lai Dievs svētī ikviena mūsu centienus augt un garīgi pilnveidoties patiesajā Viņā! Lūdzot Kunga žēlastību siržu un prātu atvēršanā un iemantošanā Debesu valstībai! Āmen.