Dievs, Bībele un homoseksualitāte - īss teoloģisks jautājuma izklāsts

Foto: Irene Hemelaar (Nīderlande)

Pēc Eiropraida dievkalpojuma iepazinos ar dažiem ļoti feiniem un ar ļoti atvērtu prātu un viedu sirdi apveltītiem ārzemju teologiem, par šo to parunājāmies, arī par manām teoloģijas studijām katoļu universitātē, arī par to, kā es mēģinu savienot savu atvērtību un citādā pieņemšanu ar katoliskās izglītības iegūšanu un tā tālāk. Kādā brīdī parunājos arī ar mūsu pašu teologu, Dr. Juri Cālīti, kurš man ieteica padziļinātāk papētīt un palasīt katoļu teologa, dominikāņa, arī priestera Džeimsa Alisona darbus. Alisons nav vienkārši viens no katoļu teologiem un priesteriem, bet viņš ir arī gejs, līdz ar to viņš LGBT (lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu) jautājumu ir izvirzījis par sava teologa darba prioritāti, lai pētītu, izzinātu un saprastu Bībeles, Dieva un šīs kopienas savstarpējās saiknes, ja tā varētu sacīt. Protams, tā kā es studēju katolisko teoloģiju, esmu atvērts arī LGBT iekļaujošai teoloģiskajai domai, tad nekas cits neatlika, kā sākt iedziļināties šajos jautājumos. Šajā rakstā dalīšos ar domām un atklāsmēm, kas man ir šķitušas sabiedrības domāšanai īpaši noderīgas, tās tad arī apskatīšu un mēģināšu skaidrot. 

Protams, Alisons un viņa raksti un runas nav vienīgais avots, kuru es izmantoju šī ieraksta tapšanas gaitā. Par LGBT, kristietības un Bībeles tematiku internetā atrodami daudzi jo daudzi raksti, uz dažiem atsaukšos, no dažiem citēšu kādu atziņu, bet tad avotus norādīšu klāt pie attiecīgā teksta. Vēl viens no iemesliem, kādēļ es šo savu šī jautājuma izklāstu rakstu - man no sirds ir skumji noraudzīties uz komentāriem publiskajā telpā, kas ir ne vien naidpilni un kuros tiek fragmentāri citēti Bībeles panti no Vecās Derības, bet arī tas, ka neviens no latviešu teologiem nenostājas uz patiesības un taisnības takas, skaidri un gaiši pasakot, ka Bībeles pantus, pirmkārt, nedrīkst izraut ne no viena konteksta, ieskaitot vēsturisko, vēsturiski antropoloģisko, ekseģētisko, ģeopolitisko, kāds tas bija tekstu tapšanas laikā un tā tālāk, un otrkārt - ka Bībeles panti nav pārceļami uz mūsdienu pasauli, mūsdienu problemātikā bieži vien tie nav adekvāti, un vēl kas - pavisam maza daļa no Bībeles ir ar tipiski universālu raksturu, jo pat tā sauktais Jēzus Kalna sprediķis ir ar ļoti dziļu nozīmi, kuru nepieciešams ārkārtīgi gudri izprast un skaidrot. No savām teoloģijas studijām varu paust vien to atziņu, ko esmu pie ekseģēzes profesoriem apguvis - katram Bībeles pantam ir ne mazāk par septiņām astoņām ekseģētiski, simboliski un visādi citādi skaidrojamām nozīmēm, tādēļ mēs nedrīkstam paņemt rokās Bībeli un tik sākt skaitīt pantus, lai kaut ko noliegtu, neatzītu vai kādu nicinātu un diskriminētu. Patiesi sirdsgudri cilvēki tiek aicināti padziļināti izprast visus jautājumus, izanalizēt, veikt sintēzi un tikai tad sacīt kādus nebūt noslēdzoša sprieduma vārdus. Tad nu es šeitan arī mēģināšu tā iedziļināties, meklēt un jēgpilni skaidrot, lai dotu kādu nebūt pozitīvu "bildi" uz šo ļoti kontraversāli vērtēto jautājumu par attiecībām starp homoseksualitāti (īpaši 21. gs.), Bībeli, kristīgo ticību un Dievu, Viņa domām un cilvēku tajās ieliktajiem spriedumiem (!).

Šeit, kad runājam par Bībeles izpratni, man prātā nāk nesen žurnālā "Rīgas Laiks" lasītā intervija ar katoļu priesteri un teologu Tomāšu Halīku, kurš par Bībeles izpratni un atslēgu uz to ir pateicis ļoti dziļus un patiesus vārdus. Halīks saka: "Bībeles izpratnes atslēga slēpjas katra cilvēka individuālajā pieredzē, biogrāfijā. Ir liela atšķirība, vai jūs lasāt vienu un to pašu Bībeles fragmentu cietuma kamerā vai mājās pēc sātīgas svētdienas maltītes; vai jūs to lasāt kā jaunietis vai kā sirmgalvis. Katra cilvēka dzīves pieredze ir atslēga Bībeles izpratnei, savukārt Bībele ir atslēga katra paša dzīves izpratnei. Tādējādi veidojas hermeneitiskais aplis, un tas ir svarīgi." Jā, pilnīgi varu piekrist šiem Tomāša Halīka vārdiem, jo arī es, dzirdot vienus un tos pašus lasījumus katoļu Baznīcā, izprotu tos citādāk nekā tos dzirdot anglikāņu draudzes dievkalpojumā vai, piemēram, pēcpraida dievkalpojumā. Tādēļ šis uzskats varētu būt viens no tiem, uz kuru mēs varētu sākt būvēt mūsu savstarpējā ekumēnisma un sadarbības ēku - mums tikai jāvienojas par vienotu izpratni. Kamēr nebūs šīs vienotās izpratnes, šīs atslēgas uz Bībeles izpratni, tikmēr nebūs iedomājama arī pieņemoša un iekļaujoša tuvākmīlestība, un tikmēr, kamēr fundamentālistiskāk noskaņoti kristieši nepārvērtēs savu attieksmi pret savu dzīves pieredzi, neakceptēs psiholoģijas atziņas par laimi, empātiju un iekļaušanu, tikmēr mēs nevaram runāt par pilnīgi iekļaujošu kristietību. Lūk, kur, manuprāt, slēpjas kristietības problēma - nespējā savu pieredzi neuzskatīt par vienīgo pareizo un te nu der atgādināt, kamēr pasaulē būs vairāk nekā viens cilvēks, tikmēr mums jāsaprot, ka šīs pieredzes ir dažādas un līdz ar to - arī Bībeles skaidrošana atšķirsies. Un tas ir labi, jo aicina mūsos attīstīt spēju iejusties otra dzīves pieredzē, lai vienotos par būtiskāko - par cilvēka dzīves kvalitātes uzlabošanu un cieņpilnām, pieņemošām savstarpējām attiecībām vispārējā sabiedrībā.

Katoļu teologs Alisons mums skaidri pasaka, ka nevienam nav obligāts pienākums piekrist uzskatam, ka viss, ko Pāvils raksta, ir skaidri pausta patiesība. Viņš turpina, sakot, ka katolim, ir pozitīvs pienākums novērst teksta "aktualizāciju" jeb ielasīt tajos to, kas galīgi tur nav domāts un atsaukties uz tiem kā piemērotiem mūsdienu pasaulei. Uz šiem senajiem tekstiem nevajadzētu atsaukties kā uz automātiski piemērojamiem mūsdienu situācijā. Un, turpat Alisons dod mums pamatojumu, kādēļ viņš tā raksta. Viņš atsaucas uz Pontifikālās Bībeles komisijas 1993. gada dokumentu "Par Bībeles interpretēšanu Baznīcā" (The Interpretation of the Bible in the Church), kas ir Baznīcas oficiālais dokuments, kā Baznīcā lasīt un interpretēt Svētos Rakstus. 

Mūsdienu sabiedrībā daudzi nav pietiekami izglītoti jautājumos, kuros viņi atļaujas iejaukties, tādi, piemēram, ir teoloģijas jautājumi, kuros kaut cik vērā ņemamu spriedumu varētu izteikt vien teoloģisku izglītību ieguvuši ļaudis, ne kurš katrs, kas vēlas uzdoties par Bībeles lasīšanas vispareizāko interpretatoru. Tas ir viens no tiem iemesliem, kādēļ es studēju teoloģiju - lai padziļinātāk izprastu šos teoloģiskās dabas jautājumus, spētu tos adekvāti ekseģētiski un kultūrkontekstuāli lasīt un skaidrot apkārtējiem, balstoties nevis savās emocijās, bet reālu teologu nopietnos rakstos un teoloģiskās diskusijās izkristalizētā patiesībā.

Šajā dokumentā par Bībeles interpretēšanu Baznīcā mēs varam lasīt šādus vārdus un tomēr jāņem vērā, ka šeit nav uzskaitīti visi gadījumi un visas situācijas, kā kurā reizē skaidrojams izlasītais teksts: "Ir skaidri jātiek noraidītam katram mēģinājumam aktualizēt tekstu virzienā, kas ir pretrunā ar evaņģēlisko taisnīgumu un žēlsirdību, kā piemēram, lai attaisnotu rasu segregāciju, antisemītismu vai seksismu, neatkarīgi, vai pret vīriešiem vai sievietēm. Īpaša uzmanība ir nepieciešama... lai izvairītos no jebkādas Jaunās Derības konkrētu tekstu aktualizācijas, kas varētu izraisīt vai pastiprināt nelabvēlīgu attieksmi pret ebrejiem." Tas nozīmē un paskaidro tikai vienu - Bībeles tekstu nedrīkst aktualizēt jeb padarīt piemērojamu mūsdienu kontekstam, kā arī, ka tas tiktu vērsts pret viendzimuma labprātīgām un līdztiesīgām attiecībām. Un šeit, jāpiezīmē, ir ļoti būtiska atšķirība starp Pāvila laika viendzimuma attiecībām un mūsdienām, kad tās ir labprātīgas un divu pieaugušu, pilngadīgu un ne-radniecisku saišu vienotu viena dzimuma personu attiecības. Pāvils savā laikā vērsās pret tā laika sistēmu, ka vergturis pazemo savus vergus, tos seksuāli izmantodams, vai ka ģimenes tēvs, piemēram, atrod sev mīļāko jauna puiša izskatā u.t.t. Tā ir ļoti liela atšķirība, uz kuru mēs nevaram pievērt acis, ja sākam citēt šos Pāvila vārdus, attiecinot tos uz mūsdienu kultūras telpu.

Tātad, šis Bībeles interpretēšanas komisijas sacītais samērā skaidri pasaka, ka nevienam, īpaši katoļiem, nav pienākums lasīt Romiešiem 1. nodaļu kā atsauci uz mūsdienu situācijas skaidrojumu, apgalvojot šīs nodaļas acīmredzamo nozīmi šīs situācijas sakarā; tāpat, patiesi, nav pienākums vēstīt vēsturiski ierobežoto nozīmi, lai potenciāli ievainotu kādas cilvēku kategorijas mūsdienās. Katoliskam lasījumam jāpieturas pie vēsturiski ierobežotās nozīmes, to nepaplašinot un neattiecinot uz mūsdienu cilvēku.

Protams, vienmēr ir ērtāk atsaukties it kā uz autoritāti, kādu sludina Baznīca un senie baznīctēvi, tomēr vēl un vēlreiz atgādinu, ka mums jebkura tā laika mācība ir jāskata tā laika vēsturiski ierobežotajā kontekstā, to automātiski neaktualizējot un neattiecinot uz mūsdienu situācijas raksturojumu. Un šajā vietā es gribu vēlreiz minēt kādu Bībeles rakstvietu, kas ļoti labi sasaucas ar pāvesta Franciska vārdiem, kuros viņš sacīja, kas es esmu, lai tiesātu gejus, ja viņi ar vislabākajiem nodomiem meklē un tiecas pretī Dievam. Pāvila vēstulē romiešiem 2. nodaļas iesākumā, 1. pantā lasām: "Tādēļ, cilvēk, tu, kas tiesā citu, tev pašam nav ar ko aizbildināties: par ko tu tiesā citu, par to tu notiesā pats sevi, jo, tiesātājs būdams, tu dari to pašu." Lūk, šie vārdi, tie parāda, uz ko mums ikvienam jātiecas, lai netiesātu citus, bet pats rūpētos par savas dvēseles pestīšanu. Francisks mums vēsta, kādu ceļu mums nepieciešams izvēlēties - netiesāšanas ceļu. Vai mēs to izvēlamies?

Protams, Džeimsa Alisona raksts ir daudz vairāk saturīgāks par manis dažām izmantotajām vietām, tādēļ to iesaku kārtīgi izstudēt visiem tiem, kas prot angļu valodu. Tas patiešām ir ļoti vērtīgs ekseģētisks resurss tiem, kuriem interesē, kas tad īsti ir domāts ar Romiešiem 1. nodaļas vēstījumu.

Ļoti spēcīgus vēstījumus, kurus ir vērts lasīt, iegaumēt un tālāknodot, mēs lasām dominikāņu mūka, pasaulslavenā teologa Alberta Nolena darbā "Jēzus vērtības mūsdienās. Radikālas brīvības garīgums". Šī grāmata ir viens no fundamentālākajiem manus personiskos uzskatus un to izaugsmi veicinošajiem darbiem, kuru iesaku studēt, lai "darītu savas acīs redzīgas, ausis un sirdi dzirdīgas". Jēzus visiem piedod, viņš to dara bez nosacījumiem, Viņš ar savu nāvi pie krusta apliecināja, ka mēs vairs neesam vainīgi un grēcīgi. Darīt brīvu no grēka, glābt, dziedināt - tas, ko Jēzus darīja ir jāsaprot kā mūsu atbrīvošana no tās lielās vainas un grēcīguma apziņas, kas reizumis aizved mūs līdz pat fiziskai visa ķermeņa paralīzei. Kā raksta tēvs Nolens, tad "kad Jēzus bija apliecinājis viņam grēku piedošanu un nebija vairs jājūtas vainīgam, šis cilvēks varēja piecelties un staigāt. Radikāli mainot pasauli, Viņš deva neizsakāmu atvieglojumu tiem, kurus nospiež pasaules nastas. Jēzus Labā Vēsts, Viņa garīgums, Viņa dziedināšana balstījās Viņa uzskatā un pieredzē par Tēvu kā Abba, ka Dievs ir mīlošs Tēvs it visiem cilvēkiem. Dievs mīl visus un piedod visiem bez nosacījumiem."

Ikvienam, pirmkārt, ir jāsaprot, ka neviena mūsu tieksme pati par sevi nav slikta. Mūsu tieksmes mums ir dotas kā dāvanas, caur kurām mums jādzīvo piepildīta dzīve, bet ne egoismā. Egoisms ir tas, kas šīs tieksmes izmanto savtīgā un personību zināmā veidā iznīcinoši, bet tam tās nav domātas. Mūsu dzīve ir jāpiepilda, jābagātina gan ar tieksmi pēc seksa, mīlestības, ēdiena un dzēriena, komforta, miera un sabiedrības, tomēr mēs nedrīkstam ieslīgt egoistiskā pašapmierinātībā, ka pēc manis kaut ūdensplūdi, ka tikai man šobrīd ir labi. Mēs nedrīkstam pazaudēt pazemību, līdzjūtību, spēju iejusties otra ādā jeb empātiju, mēs esam aicināti būt līdzīgi Jēzum, jo Viņš mācīja, ka vismazākais un visnenozīmīgākais sabiedrības loceklis ir vissvarīgākais. Tad kādēļ mēs nemīlam tos un neesam pret tiem empātiski? 

Mēs neviens nedrīkstam aizmirst, ka Bībele nav likumu un norādījumu krājums, no kura konteksta izcelt kādu rakstvietu, un turpināt cerēt, ka šī rakstvieta tiks skaidri izprasta, lai to attiecinātu uz mūsdienu modernās pasaules ainu un cilvēku dzīvesveidu. Tāpat ir svarīgi atcerēties, ka Bībeli nedrīkstam lasīt un skaidrot tīri burtiski. Es jau minēju, ka Jaunā Derība ir ne vien sena grāmata, tai ir vairāk nekā 2000 gadu, bet arī tās vēstījumam ir savs kultūrkonteksts, kuru ir nepieciešams detalizēti izprast, lai izdarītu pilntiesīgus un atbilstošus secinājumus, klaji neatraujot tekstu no tā patiesā vēstījuma nozīmes.

Ja mēs runājam par homoseksualitāti Bībelē, tai faktiski nav parādīts nekāds "gods un uzmanība", jo tā vien nedaudzos vārdos ir minēta sešos vai septiņos pantos no vairāk nekā 31 tūkstoša Bībelē atrodamo pantu. Tas nozīmē, ka šis fakts ir jāņem vērā kā brīdinājums, kā zīme tam, ka Bībeles autoriem šī lieta nav bijusi primārās nozīmes jautājums. Tai pat laikā atceramies, piemēram, cik daudzās vietās ir runāts par žēlastību, tuvākmīlestību, par taisnīgumu un citām lietām. Tas vēlreiz apliecina, ka Bībelē ir būtiskākas un svarīgākas lietas, kam pievērst uzmanību un ko sevī audzināt, attīstīt un pilnveidot, piemēram, tā pati tuvākmīlestība, pazemība, žēlsirdības pret tuvāko izrādīšana.

Mēs, kristieši, vairs neesam pakļauti Vecās Derības mācībai, mums ir Jaunās Derības Labā vēsts un Evaņģēliji, bet kādēļ mēs tiesājam homoseksuālas personas, ja tas tā vairs nav paredzēts? Tad jau mums būtu jāsāk ievērot arī panti par sestdienas svinēšanu, nevis svētdienas, tāpat nedrīkstētu ēst cūkgaļu un daudzas citas lietas nevarētu darīt. Mēs izvēlamies to, kas mums der, bet noliedzam to, kas mums nepatīk un neatbilst mūsu uzskatam par lietām un pasauli. Tā ir divkosība, kuru Jēzus nāca noliegt un pārvarēt, parādot, ka Jaunā Derība ir tāda, kāds ir Viņš, kurš ēd kopā ar grēciniekiem un muitniekiem, nevienu nenoliedzot un nepazemojot. 

Par Pāvila nosodījumu homoseksuālām attiecībām ir jāsaprot viena lieta - viņš vērsās pret piespiedu, pārmērīgām un savā ziņā plēsonīgām viendzimuma seksuālām attiecībām, kādas tai laikā valdīja Romā un bezmaz bija sociāli atzītas. Tanī laikā, kad tika sarakstīta Jaunā Derība, romiešu karavīri bieži un atklāti nodarbojās ar homoseksuāliem aktiem starp vecākiem vīriešiem un jauniem zēniem, starp vergturiem un viņu vīriešu kārtas vergiem. Šie nevienlīdzīgie akti romiešu vidē tika uzskatīti par normāliem un sociāli atzīti. Bet, šeit vajag piezīmēt, ka šādi akti mūsdienās tiek uzskatīti par pretdabiskiem un pretlikumiskiem, un pie šāda uzskata turās ikviens normāli domājošs gan heteroseksuāls, gan homoseksuāls cilvēks. 

Mums ir jāatceras, ka Pāvila laika Roma nav mūsdienu Rīga vai Sanfrancisko, piemēram. Mūsdienās viendzimuma pāru attiecības ir divu pieaugušu, savstarpēji asinsradniecīgi nesaistītu personu labprātīga un pēc abpusējas piekrišanas esoša kopdzīve, tai nav nekāda verdzības vai pazemošanas rakstura, pret kuru tā laika Romā asi iebilda apustulis Pāvils. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Pāvils neiebilstu pret mīlestību, kāda valda divu viendzimuma personu labprātīgās attiecībās, jo mīlestība tomēr ir tikums un nevis netikums vai grēks. Mīlestībai ir jābūt sociāli akceptējamai jebkurā tās likumus nepārkāpjošā izpausmē, arī - starp diviem viendzimuma cilvēkiem un viņu izvēli būt kopā, dibināt ģimeni un iegūt juridisku atzīšanu no valsts un sabiedrības puses.

Pāvila laikā nebija pazīstams tāds jēdziens kā geji vai homoseksuālas personas. Pāvils rakstīja un vērsās pret homoseksuāliem aktiem, kurus izdara heteroseksuālas personas nolūkā apmierināt savas seksuālās vajadzības un to darot veidā, kas ir klaji pazemojošs un cilvēka cieņu ievainojošs - starp vergturi un vergu, starp elites kārtas vīrieti un jaunu zēnu un tā tālāk. Un esmu pilnīgi pārliecināts, ka Pāvils tāpat iebilstu arī pret heteroseksuāliem aktiem, ja tie būtu pazemojoši un cilvēku cieņu ievainojoši. Ļoti svarīgi šī jautājuma apskatīšanā ir iedziļināšanās un vēlme izprast Pāvila dzīves laika vēsturisko fonu, neatraut Jaunās Derības dokumentu tapšanu no tā laika dzīves un sociālās iekārtas. Tikai tad mēs varam mēģināt būt kaut cik objektīvi, kas arī ir nepieciešams, ja patiesi vēlamies iedziļināties un argumentēti diskutēt par šo jautājumu.

Mēs slīkstam paštaisnībā, egocentriskā sevis mīlestībā, savu vajadzību apmierināšanā, bet nedomājam par Jēzus vajadzībām, ka Viņš ir nācis, lai ikvienam būtu draugs, ceļabiedrs un atbalsts grūtā situācijā. Jēzus kā garīga realitāte ir klātesošs ikdienas pie ikviena un tomēr, mēs, cilvēki, esam aicināti būt Jēzus dabas redzamā puse, lai būtu kā Viņš, pret saviem tuvākajiem, tos mīlētu un par tiem iestātos. "Patiesa mīlestība ir nedalīta. Mēs mīlam ikvienu, arī sevi, vienādi. Ēriks Fromms ir teicis: "Mīlestība ir vienāda attieksme pret visiem, arī pret sevi pašu." Mums jākļūst par iekšēji nesašķeltiem cilvēkiem, jāpārvar savi konflikti, tad mēs spēsim mīlēt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, un tad mēs pieņemsim arī sevi, tādu, kāds es esmu, un to visu darīsim bez nosacījumiem."

"Mēs katrs esam unikāls. Mēs neesam pārāki vai mazvērtīgāki par citiem, neesam labāki vai sliktāki par citiem. Mēs esam atšķirīgi - un unikāli. Dieva beznosacījumu mīlestība ietver katru no mums kā unikālu būtni. Patiesībā mēs varam teikt, ka Dievs mīl mūsu unikalitāti. Dievs mīl dažādību."

Lorenss Frīmens, benediktiešu mūks, savā grāmatā "Jēzus - iekšējās pasaules skolotājs" raksta: "Jēzus šokēja savus laikabiedrus, dalot maltīti kopā ar sabiedrības atstumtajiem un neizvairoties ne no viena. Baznīcas ir izdabājušas sociālajam stāvoklim par to garīgās patiesības cenu, nekomunicējot ar citādi domājošajiem un atraidot viņus. Jēzus mācīja draugu kopienā, Viņa garīgā autoritāte balstījās uz pazemību. Baznīcas, tāpat kā citas institūcijas, veido vertikālas varas struktūras, pat pretendējot uz to, ka birokrātija ir dievišķi sankcionēta. Jēzus kalpoja. Mācītāji vada. Jēzus mācija. Baznīcas sprediķo. Jēzus piedeva un dziedināja. Baznīcas nosoda. Jēzus cienīja sievietes. Daudzas Baznīcas pazemina viņu statusu. Jēzus pauda prieku un mieru. Kristieši nikni cīnās par statusu un politisku spēku. Reliģiskā burta kalpība, kuru noraidīja Jēzus, ātri iesakņojās Baznīcā."

No sirds iesaku ikvienam ņemt un ar atvērtu sirdi un prātu izlasīt arī šo grāmatu, jo tā paver pilnīgi citu skatu uz kristīgajiem apvāršņiem, tā rada jaunu domāšanu par Jēzu un arī Viņa Baznīcu. Mēs, kas esam kristieši, esam aicināti uz tuvākmīlestību, uz savstarpēju cieņu, pieņemšanu, toleranci un vienam otra atšķirību pieņemšanu un izpratni. Jo Jēzus ir viens un mēs varam vienoties ap Viņu, tā ir jau tā vienotība, ap kuru pulcējas visi kristieši. Mūsos tikai nav vēlmes mīlestībā kalpot vienam priekš otra, ja kāds neatbilst maniem priekšstatiem un manai iztēlei par to, kas ir Dievs, kas ir Baznīca, ko Jēzus ir teicis vai darījis. Tā ir savu aizspriedumu attiecināšana uz savu tuvāko, lai tā vietā viņu cienītu, pieņemtu un mīlētu, aicinātu viņu savā kopienā un kopīgi dotos pa ceļu, kuru mums atstājis Kristus. 

Tas ir pilnīgi normāli, ka cilvēki iebilst pret homoseksuālām attiecībām, jo ja tiem pašiem nav seksuāla ieinteresētība pret sava dzimuma personu, tas rada cilvēkos pretestību, ja ir redzams, ka kādam tā tāda ir. Un tomēr mēs nedrīkstam savus aizspriedumus, savus stereotipus samiksēt kopā un attaisnot ar vēsturiskiem izteikumiem no Bībeles un pasludināt par grēku visu to, kas neatbilst mūsu priekšstatiem par lietām un parādībām. Kur valda patiesas mīlestības attiecības, tur morālei faktiski nav vietas, kamēr vien netiek pārkāpta valsts likumdošana vai aizskarta cilvēka cieņa un gods, to pazemojot, nicinot vai fiziski iespaidojot. Un kristiešiem Pāvils ir atstājis svētu mantojumu un norādi, kādiem mums ir jābūt. Šīs norādes rodamas 1. vēstulē korintiešiem, 13. nodaļas ietvaros - "Jo lielākā no tām ir mīlestība". Lai Dievs svētī ikvienu mīlestībā un pacietīgā spējā iemīlēt savu tuvāko kā sevi pašu!

Foto: ekrānšāviņš no Bibele.lv

Šī raksta nobeigumā vēlreiz vēršos pie kristiešiem un ikviena labas gribas cilvēka ar vārdiem, ko sacījis tēvs Frīmens, lieciet tiem iesakņoties savā sirdī, savā domāšanā un lai no tiem izaug patiesa kristieša tuvākmīlestība un Jēzus godināšana, kādu Viņu redzam un atpazīstam ikvienā savā tuvākajā sev blakus ikdienā: "Tolerances trūkums vienmēr radīsies no savstarpēji konkurējošām atbildēm uz Jēzus jautājumu. To var pārvarēt, ja mēs vairs neaizstāvam savas atbildes, bet no jauna ieklausāmies Jēzus jautājumā. Jēzus dāvā cieņu un vienlīdzību katram indivīdam. Noliedzot šo cieņu un brīvību, jebkurš kristīgs grupējums nošķir sevi no Jēzus. Ierobežot citu tiesības izvēlēties savas atbildes, izmantojot spēku vai lāstu, nozīmē apdraudēt savu paša brīvību atbildēt uz atbrīvojošo jautājumu. Tolerances trūkums un aizspriedumi ir garīga pašnāvība, jo tie neļauj padziļināt savu ticību un ved pretī izolācijai un sava ego un tā aizspriedumu garīgajam cietumam. Kad kristieši velk robežas starp sevi un citiem, Jēzus neatlaidīgi un pārsteidzoši nebeidz šīs robežas pārkāpt. Viņš mierīgi pāriet uz otru pusi. Katru reizi, kad mēģinām Viņu ieslodzīt, Viņš pazūd mūsu skatienam un parādās citur. Tā mēs pieredzam paradoksālo patiesību par kristīgo identitāti. Kristietis vienlaikus ir gan kopienas loceklis, gan nošķirts no tās. Tāpat Jēzus dod priekšroku būt kopā ar sabiedrības atstumtajiem, lai arī cik maldīgi būtu viņu uzskati, nevis ar tiem, kas paštaisni pārliecināti par savu taisnību. Netolerants kristietis izolē sevi no universālās Kristus tolerances. Jēzus patiesība ir lielāka nekā visi viedokļi par Viņu kopumā."

Šo rakstu galvenokārt balstīju uz diviem tīmekļa rakstiem, kas atrodami:

John Shore "The Best Case for the Bible Not Condemning Homosexuality" šeit

James Alison ""But the Bible Says..." A Catholic reading of Romans 1"" šeit

Protams, tika izmantotas arī grāmatu bagātības:

Bībele. Jaunā Derība. Latvijas Bībeles biedrība, 2012. gada jaunais izdevums

Alberts Nolens "Jēzus vērtības mūsdienās. Radikālas brīvības garīgums"

Lorenss Frīmens "Jēzus - iekšējās pasaules skolotājs"