Dievs, Bībele un dažādi ģimenes modeļi XXI gs. - īss teoloģisks jautājuma izklāsts

Photo by Aaron Burden on Unsplash

Šī raksta tapšanas mērķis ir, ņemot vērā dažādus teoloģiskus avotus un teoloģiskās skaidrošanas metodes, principā izskaidrot divas Rakstu vietas, par kurām kāda šī bloga lasītāja vērsās pie manis pēc detalizētāka skatījuma. Viņa, iepazinusies ar manu iepriekšējo rakstu par šo tēmu "Dievs, Bībele un homoseksualitāte - īss teoloģisks jautājuma izklāsts", un akceptējot tajā pausto, vēlas padziļināti uztvert šī jautājuma rakursu, kas ir pausts Rakstos nedaudz vietās - vēlreiz Romiešiem 1. nodaļā un tajās vietās, kurās runāts par Dieva noteiktu konkrētu ģimenes modeli starp vīru un sievu un viņu bērniem, piem., 1. vēstulē korintiešiem 7. nodaļā u.c., tostarp, jau Vecajā Derībā 1. Mozus grāmatā utt.

Lai taptu šis nelielais raksts, kurā es mēģināšu skaidrot šos lasītājiem interesējošos jautājumus, es kā vienu no avotiem izmantošu Dr. Džoela M. Hofmaņa (Dr. Joel M. Hoffman) grāmatu "The Bible Doesn't Say That. 40 Biblical Mistranslations, Misconceptions, and Other Misunderstandings". Tāpat es izmantošu Maikla Armora sarakstīto Bībeles ceļvedi iesācējiem par tēmām un laika posmiem, kā arī Vilfreda Kurta nelielo palīgu Bībeles interpretēšanā. Šos avotus es norādu jau sākumā, jo tie var lasītājiem raisīt tālāku interesi un vēlmi pašiem sākt izprast Bībeles interpretācijas un skaidrošanas plašās iespējas, speciāli nestudējot teoloģiju augstskolā. 

Ja mēs runājam par viendzimuma pāru attiecībām, mums jāatceras, ka Jēzus Jaunajā derībā par šāda veida attiecībām nav nekur vispār izteicies, līdz ar to jāpieņem, ka šis bija nebūtisks jautājums kā tāds vispār Jēzus attieksmē un attiecībās ar apkārtējiem sabiedrības cilvēkiem. Tā vietā Viņš ir daudz runājis un ar savu piemēru paudis mīlestību, cieņu, pieņemšanu pret jebkuru sabiedrības locekli, lai kāds tas arī nebūtu un lai ar kādiem netikumiem nebūtu apveltīts... Šādā kontekstā ir ļoti būtiski raudzīties uz Rakstiem, it īpaši mums, 21. gs. cilvēkiem. 

"Katram vārdam Bībelē ir trīs konteksti. Mēs par tiem varam domāt kā par istabu, māju un ielu, kur vārds dzīvo. Istaba ir Bībeles konteksts... Māja, kurā atrodas Bībeles istaba, ir vēstures konteksts... Iela, uz kuras atrodas vēstures māja ar Bībeles istabu, attēlo tā laika vietējos apstākļus. Tas ir kultūras konteksts... Katra Bībeles panta trīs konteksti ir Bībeles istaba, vēstures māja un vietējo apstākļu iela. Pirmais konteksts ir ļoti būtisks; pārējie divi ir ļoti noderīgi." (Brian H. Edwards, Nothing But the Truth, pp. 128-131)

Tagad nedaudz pacitēšu savas ekseģēzes skolotājas, prof. Terēzes Drukas mums sniegtos materiālus Vecās Derības teoloģijā, izmantojot Kard. Višinska universitātes prof. Valdemāra Hrostovska grāmatas "Pentateihs - Mozus Tora" pirmuzmetuma latviešu valodā versiju jautājumā par to, kādēļ tika radīta sieviete un pasaulē iedibināts pirmais ģimenes un radīšanas modelis:

"Vientulība ir vīrieša ienaidnieks... Sievietes aicinājumam ir psiholoģisks, praktisks un garīgs pamatojums. Sievietes esamība ir kārtējā izpausme Dieva pārpilnajam dāsnumam pret vīrieti. Mīlestība un laulība ir labas un nāk no Dieva - tā nepieciešams uztvert dzimuma atšķirības un izaicinājumus, kas izriet no cilvēciskās seksualitātes. [..] Dziļā tuvība ar Viņu un ticība Viņa pestījošajai darbībai veicināja izraēliešu pārliecību, ka visa pasaule saņem eksistenci no Viņa un ka visi cilvēki ir radīti pēc Viņa tēla un līdzības. Šī pārliecība, pilnīgas uzticēšanās Dievam rezultāts, kļuva par Radīšanas grāmatas 1-11 pamatu un nosaka šīs Bībeles daļas patiesīgumu. [..] Tā kā pirmajās Bībeles nodaļās ietvertie stāstījumi ir mītiski un simboliski, teksts no Radīšanas grāmatas 1-11 nav jāuztver kā vēsture, bet gan kā teoloģijas vēsture. Stāstot par pasaules un cilvēka pirmsākumiem, bibliskais Izraēlis atklāj savu Dieva pieredzi, kura tika izdzīvota gan uzticībā Viņam, gan arī neuzticībā, tāpat kā arī atkārtoti atgriežoties pie Viņa. Teoloģijas vēsture ir reliģisks skatījums uz vēsturi, balstoties uz Izraēļa ticības pieredzes prizmu."

Hrostovskis savā darbā turpina, sacīdams:

"Radīšanas grāmata 1-11 stāsta par dzīvinošo Dieva klātbūtni, no pašiem sākumiem un arī šodienas vēsturē, kā arī pastāvīgajās cīņās, kas notiek cilvēkā, kurš ir sava egoisma un pašpietiekamības kārdinājumu plosīts. Hronoloģija, ar kuru sastopamies Radīšanas grāmatas 1-11, neiederas mūsu vēsturiskuma kritērijos, taču tas ir simbolisks izteiksmes veids par pirmsākumiem, par kuriem vēsture neko konkrētu pateikt nevar, jo tai nav nekādu acīmredzamu pierādījumu vai rakstisko avotu. Radīšanas grāmatas 1-11 teksti neaizvieto bioloģijas, planetoloģijas, vēstures vai arheoloģijas mācību grāmatas. Taču tajā ir uzsvērts tas, kas ir patiess un nozīmīgs cilvēka satikšanās brīdī ar Dievu - tā ir Dieva uzsākta un "režisēta" satikšanās. Stāstījums ir vēsturisks tādā nozīmē, ka līdzīgas cīņas parādās ikvienā paaudzē, un pat ikvienā cilvēkā. Katrā no mums atkārtojas Ādama, Kaina, Lameka, Noasa, Hama vai Bābeles torņa būvētāju traģēdija. Un katrs no mums dzird Dueva jautājumu, kurš izskan vēstures rītausmā: "Ādam, kur tu esi?", tas nozīmē: par ko tu esi kļuvis?"

Ikvienam, kurš lasa Bībeli un uzreiz ir gatavs mesties citiem virsū ar savu absolūto spēju saprast Bībelē rakstīto tekstu nozīmi jeb, kā es saku, uzreiz otram sadot pa galvu ar savu Bībeli, der laiku laikos atcerēties, ka, kā saka Hrostovskis, "Radīšanas grāmata, pirmā Bībeles grāmata, ir cilvēces vēstures, pasaules rašanās un Izraēļa kā tautas izveidošanās TEOLOĢISKA (!) sintēze. [..] Atbildēm, kuras sniedz Radīšanas grāmata, ir teoloģisks raksturs. Tās ne tikai uzsver Dieva esamību un klātbūtni, kas vēl cilvēkam labu, bet arī atklāj to, ka cilvēks IR, vai vismaz - var būt, patiess Dieva līdzstrādnieks."

Jā, es patiesi daudz šajā ierakstā citēšu dažādu autoru darbus un Bībeles interpretēšanas ekspertu sacīto, jo tie ir viedokļi, uz kuriem arī es būvēju savu teoloģisko domu, ne mazākā mērā nevēlēdamies aizņemties cieņu un respektu no šiem autoriem, jo jūtos necienīgs paust kādas savas izpratnes drumslas par Bībeles tekstiem, lai nepaaugstinātos 'kabineta teoloģijā', kas galīgi nav mana joma, jo es darbojos vairāk ar cilvēkiem un viņu problemātiku tīri pastorālās teoloģijas jomā, dāvādams tiem Kristus apsolījumu un sakramentus, kas aizved tos tuvāk Jēzum, mūsu Kungam.

Mana kā pastorāla teologa rūpe ir par ikviena cilvēka brīvību izvēlēties savu ģimenes un dzīves modeli saskaņā ar Dieva un Jēzus dāvātajiem mīlestības un cieņpilnu attiecību kritērijiem, jo, ja Dievs Un Jēzus ir Mīlestība, vai mēs varam ko mazāku izvēlēties un izveidot? Te ir ļoti būtiski atcerēties par divu vienlīdzīgu un pieaugušu (likuma robežās raugoties!) cilvēku BRĪVPRĀTĪGU (!) vēlmi veidot un organizēt attiecības un savu ģimenes modeli. Mums jāatceras, ka pasaulē viss nesākas un nebeidzas ar prokreatīvu radību, it īpaši 21. gs. pasaulē, kurā ir vērojama totāla pārapdzīvotība un aizvien lielāks, pieaugošs resursu deficīts. Vai patiesi mani uztrauc cilvēku vēlmes ģimenes varianta izvēlē vai tieši to atbilstība Dieva plānam - iedomātam un nerealizējamam, ja raugāmies no Baznīcas un vēstures skatupunkta? Mani uztrauc aizvien pieaugošā vēlme vērtēt citu cilvēku izvēles, it kā tās ietekmētu sabiedrību. 

Draugi, Kristus mīļotie brāļi un māsas, atcerieties, ka uz mums attiecas Jaunās Derības teoloģija, Kristus pie Krusta izpirka mūsu, gan arī visu iepriekšējo un nākošo pasaules paaudžu grēkus, tad - vai patiesi ir grēks mīlēt savas sirds īsto piepildītāju, savu miesisko mīlestību, lai no kura dzimuma tā arī nebūtu? Kristus daudzreiz ir atgādinājis: "MĪLIET!" Un nekad nav teicis, tieši ka mums jāmīl pretējais dzimums, bet gan sacījis, "Mīliet cits citu kā Es esmu Jūs mīlējis", tātad - ar beznosacījumu un netiesājošu mīlestību! Draugi, šī bija maza atkāpe pēc tik daudziem nopietniem ekseģēzes citātiem, tagad pieķersimies nākamajiem. 

Kā par Dievu, tā par cilvēku, ģimeni un radīšanas galveno uzdevumu varētu sacīt šādi, kā vēsta dogmatikas mācību un studiju materiāli: "Dievs ir atklājis Sevi, savu eksistenci un savu dzīvi, lai cilvēks tam ticētu un sasniegtu savas dzīves mērķi: mūžīgo dzīvi, t.i., dzīvi kopā ar pašu Dievu." Mums jāatceras jezuītu tēva Pētera Cirša sacītais: "Ticība neatceļ prātu, tā balstās uz prātu un ved tālāk par prātu." Mēs ikviens esam aicināti nepazaudēt prātu aiz teoloģiskiem konceptiem, kas ir visai attāli no mūsdienīgas sabiedrības dzīves (te atceramies par ekseģēzes trim adreses sastāvdaļām!) Tie, kuri metas citiem virsū ar savu vispareizāko Bībeles satura pārzināšanas mācību, lai allaž atceras dogmatiku: "Tāpat jāņem vērā, ka pat to, ko esam apjautuši par Dievu, nespējam pilnīgi atbilstoši izteikt cilvēku valodā. Nav iespējams dievišķo realitāti, kas ir bezgalīga, ietvert mūsu valodā, kas ir ierobežota." Katoliskās Baznīcas katehismā, 40. punktā sacīts: "Tā kā mūsu spēja pazīt Dievu ir ierobežota, tad ierobežota ir arī spēja šo pazīšanu izteikt vārdos. Mēs spējam "nosaukt vārdā Dievu", vienīgi izejot no radības un saskaņā ar savu tikai cilvēcisko, ierobežoto atziņas un domāšanas veidu." Vai jūs spējat aizdomāties, cik ļoti kāds potenciāli aizvaino (!) Dievu, ar svētāko un ortodoksālāko pārliecību zibinādams savu Bībeli pār citu galvām un nebalsī kliegdams, ka viņš un tikai viņš zina, kā un ko Dievs domā par viena vai otra veida attiecībām un ģimenes modeļiem? Šajā vietā es vēlētos teikt, ka kāds tādā gadījumā ir stipri paaugstinājies, zinādams un pazīdams Dievu vairāk nekā mēs, mirstīgie vispār jelkad spēsim nojaust. Mācieties, brāļi un māsas, nebārstīties ar pseidokristīgiem pārmetumiem, jo allaž atcerieties dogmatiku - mēs NESPĒJAM pazīt Dievu, jo esam kontingentas (Dievam mūsu esamība NAV nepieciešama, tā mums ir piešķirta kā līdzdalības Dieva esamībā dāvana!) būtnes!!! 

No tā izriet tikai viens spriedums - ne vīrietis, ne sieviete, līdz ar to - pat ne ģimene, nav organiski vajadzīga Dieva plānā.. un TOMĒR Viņš to radīja. Vai ne tādēļ, kā Jēzus sacīja, lai mēs mīlētu cits citu? Mēs gan kliedzam, ka mēs spējam mīlēt un mīlam cits citu gluži kā Dievs, un tomēr, draugi, nē, mēs to nedarām, mums ir kur tiekties, jo "Dievs ir pats Labums, pati absolūtā pilnība, arī absolūtā Mīlestība, bezgalīgs savā pilnībā", kā to visu definējis Vatikāna I koncils. Un, jāatceras, ka mūsu ķermeniskajām un prāta kategorijām Dievs NEKAD (!) nebūs saprotams, jo "Dieva esamība ir garīga. Tā ir bezgalīgi pilnīga Gara esamība. Viņš ir tīrs Gars. Ar vārdu "gars" domāta NEķermeniska, NEredzama, NEtaustāma substance."

Tālāk mēs iedzilināsimies radībā. Jāatceras, ka "radīšana ir LIELS (!) noslēpums", kuru var 1) saskatīt, tai var 2) pieskarties, to 3) sajust, 4) saklausīt, 5) pasmaržot, 6) pagaršot... Mums ir RADĪBAS pieredze un tomēr mums nav RADĪŠANAS pieredzes, jo to var attiecināt vienīgi uz Dievu. Vienīgi Dievs rada un mums tādējādi ir piešķīris līdzdalību radīšanā, jo tikai Dievs nemitīgi uztur radību eksistencē, tikai tā mēs kaut nedaudz spējam apjaust šī noslēpuma lielumu, kas IR Dievs, KĀDS Viņš ir un KĀ Viņš rada un uztur mūs eksistencē. 

Kādēļ es visu šo tik gari esmu izklāstījis? Tādēļ, lai jūs, lasītāji, saprastu, ka teoloģiskus konceptus izmantojot, lai attaisnotu vai diskriminētu dažādus dzīves un ģimenes modeļus, nav pats pareizākais veids, jo tie ir tikai teoloģiski koncepti, vājas atblāzmas no tā, ko un kā Dievs grib, domā vai kam piekrīt un kam nepiekrīt - mēs to vienkārši NEZINĀM! Un tādēļ Bībele nav burtiski uztverama kā atļaujoša vai aizliedzoša rokasgrāmata visām dzīves situācijām. 

Par Vecās Derības Levītu grāmatā (Lev 18, 22) rakstīto, jāņem vērā, ka tanī laikā sociālajā iekārtā vienkārši tas bija nelegāli un tos pirmatnējos cilvēkus baidīja iedomāts Dieva sods, tādēļ arī tādi norādījumi. Un, principā, vīriešu homoseksuālas attiecības Vecās Derības laikā bija ne grēks, bet tabu, par tām vienkārši nebija pieņemts sabiedrībā jebkā spriest, jo to vienkārši paredzēja tā laika "svētuma kodekss". Mums jāatceras, ka doktors Hofmans savā grāmatā min, ka šīs kategorijas no mūsdienu skatu punkta šķiet muļķīgas, jo mēs neievērojam daudz ko no svētuma kodeksa, tad kādēļ lai izceltu vienu lietu, ko drīkstam vai nedrīkstam darīt? 

Un nedaudz nobeigumā - protams, ka Ieva un Ādams bija heteroseksuāls pāris, tas ir gana loģiski, tomēr tas nav vienīgais modelis, kuram mums būtu jāseko, jo vīriešu un sieviešu kopdzīves jēga mūsdienās nav tikai prokreatīva sevis atražošana kā tas bija sensenos laikos. Pasaulē ir gana liels pārapdzīvotības līmenis un mums abligāti nav tas jāpalielina, ja kāds no mums nevēlas bērnus - tā ir absolūta cilvēka brīvās gribas izvēle, kuru nevar un nedrīkst nevienam nedz uzspiest, nedz atņemt. Vecajā Derībā mēs atceramies lasījuši Dāvida un Jonatāna mīlasstāstu, kur pēc Jonatāna nāves Dāvids raudāja gaužas asaras un sacīja, ka "tava mīlestība pret mani bija brīnišķīgāka par sievietes mīlestību". Kā mēs zinām, tā ir populārākā norāde uz Vecās Derības viendzimuma mīlestības piemēru, kuram mūsdienās piekrīt daudzi teologi un Rakstu interpretatori. Mums der atcerēties, ka cilvēkam nav labi būt vienam un mēs esam mīlestībā radīti un aicināti citam citu mīlēt, lai izvairītos no vientulības, tādēļ, ja kādam ir vēlme pēc sava dzimuma partnera, tad Bībeles mīlestības baušļi un rakstvietas ir stingrākie šādu attiecību atbalstītāji un iedrošinātāji. Jo Vecās Derības teksti par negulēšanu vīrietim ar vīrieti ir ievietoti vienā svētuma kodeksā ar jauktu materiālu drēbju valkāšanas aizliegumu - ko mēs no tā mācāmies? Mēs tā vairs mūsdienās nedzīvojam, tādēļ - ja mēs vienu lietu nedarām, bet citu sakām, ka tā ir grēks, vai mēs neesam divkoši? Un mēs ļoti labi zinām, kāda bija Jēzus attieksme pret meļiem un divkošiem, vai ne?