Dievs ir mīlošs, pieņemošs un iekļaujošs... arī pret LGBT kopienu!

Foto: unsplash.com; Sharon Pittaway

Man ir ļoti skumji un depresīvi lasīt rakstus vai publikācijas, kuros pausta naidīga un ārkārtīgi netoleranta attieksme pret homoseksuāliem cilvēkiem un cilvēkiem, kuri pārstāv LGBT kopienu arī plašākā tās izpausmē. Es ar nepacietību gaidu iznākam jezuītu tēva, amerikāņu priestera Džeimsa Mārtina (James Martin, SJ) grāmatu par LGBT un kristietības (katolicisma) saskares punktiem un nepieciešamību pēc izpratnes šajā jautājumā kā par divvirzienu kustību. Kamēr grāmata vēl ir tipogrāfijas gaiteņos, jāatzīst, ka savā garīgā padomdevēja praksē nesen atkal man ir nācies saskarties ar LGBT un kristietības attiecību jautājumiem, tādējādi esmu spiests apcerēt un paust viedokli par Dieva neaptveramo un žēlsirdīgo mīlestību. Arī (un it īpaši) pret LGBT kopienu kā (JOPROJĀM!) vajātajiem, nesaprastajiem un marginalizētajiem ļaudīm. 

Klasiskā teoloģija sludina: "Mīlam grēcinieku, bet ienīstam grēku!" Šo noteikti ir nācies dzirdēt daudziem un daudzreiz, tomēr jāsaka, kā es izlasīju kādā FB (facebook) diskusijā, tad šis "arguments" ir savveida maskēta agresija, ietērpta vien it kā kristietības 'žargonā'. Un tomēr man šajā vietā gribas piebilst - nea, tāda nav kristietība. Jēzus nekad ko tādu nebūtu akceptējis. Atslēgas vārds visā šajā ir.. JĒZUS! Un tikai. Nekas un neviens cits. To vajadzētu pieņemt un atcerēties. 

Kāds bija Jēzus? Kas bija Viņa mācības un sludināšanas centrā? Ko Viņš proponēja, kad mēs "buramies" cauri Jaunajai derībai? Pareizi - Mīlestība ir šis atslēgas vārds! Tikai un vienīgi, pāri visam. Kā Dievs ir Mīlestība, tā Jēzus kā Dieva Persona, Viņa iemiesotais tēls un Dēls sludināja un izplatīja Dieva visaptverošo un svētījošo mīlestību. 

Teorētiski un teoloģiski, protams, pareizi būtu iet to ceļu, kurā nemitīgi tiktu citēti Bībeles panti un visādi agrīnie baznīctēvi un Baznīcas doktori, tomēr, es gribu sacīt, ka mūsdienās garīgie skolotāji ij nemaz nav ne par mata tiesu sliktāki. Kāds sacīs, ka tos ir skāris modernisms... Kas tas tāds? Jā, varbūt viņi ir daudz akceptējošāki un inkluzīvāki, tā nu gan ir tiesa, tādēļ es eju šo virzienu. Savu viedokli un attiecības ar Dievu, kā arī Visuma Radītāja iespējamos ieskatus par lietām un parādībām paužu un pasludinu, balstīdamies 21. gs. atbilstošās doktrīnās un mācībā, esot maksimāli iekļaujošs un nevis aizvēsturiskas viduslaiku doktrīnas pasludinošs. Jo arī cilvēks kopš viduslaikiem ir evolucionējis gan savā pasaules izpratnē, gan Dieva apziņas izpratnē un pieņemšanā, tad nu mums jābūt adekvātiem arī mūsdienu pasaules kontekstā, kurā ir visādi cilvēki un visādi dzīves un attiecību modeļi, kas pieprasa citādu skatījumu uz Dieva - cilvēka attiecībām. 

Pārlasot pāvesta Franciska apustulisko pamudinājumu "Evaņģēlija prieks" (Evangelii Gaudium), ikkatrs no mums, pieaugušajiem, skaidri sadzird pāvesta mudinājumu atvērties jauniešu vajadzībām, vēlmēm, pieņemšanai un viņu sapratnei. Dokumentā mēs lasām: "Ierastajās struktūrās jaunieši bieži neatrod atsaucību savām rūpēm, vajadzībām, problēmām un ievainojumiem. Mums, pieaugušajiem, nav viegli viņus pacietīgi uzklausīt, saprast viņu rūpes un prasības, iemācīties runāt viņiem saprotamā valodā." (EG, 105) Un, lasot dokumentā tālāk, mēs redzam, ka mums ir nepieciešamība atvērties jauniešu dziļākai akceptēšanai un pieņemšanai, "jaunieši mūs aicina atmodināt un izvērst cerību, jo viņi ir cilvēces attīstības jauno virzienu nesēji, viņi mūs atver nākotnei, lai mēs nepaliktu noenkurojušies savā nostaļģijā pēc struktūrām un ieradumiem, kas mūsdienu pasaulē vairs nav dzīvinoši." (EG, 108) 

Dievs katru cilvēku, it īpaši, jauniešus, mūsdienu atvērtajā un iespējām, dažādiem aicinājumiem piepildītajā vidē aicina savā veidā, katru individuāli un dziļi personiski. Mēs, kas bieži vēlamies, lai citi klausītu mūsu norādījumiem, jo mēs it kā zinām labāk, ja mēs neizprotam šīs jauniešu vajadzības, mēs esam Dievam miruši savu aicinājumu apzinātībā. Mēs esam pazaudējuši vadmotīvu, kas kristiešiem ir viens vienīgs - Mīlestība. Un tikai MĪLESTĪBA! Nekas cits. Gerijs Čepmens kādā savā darbā par mīlestību un tās sasaisti ar aicinājumu raksta šādi:

"Vārds "sūtība" nozīmē "aicinājums". Mūsu galvenais aicinājums ir bagātināt citu cilvēku dzīvi, padarot mīlestību par fundamentālu savas dzīves mērķi. Visa dzīve - un arī mūsu sūtība - ir svēta."

Viena liela lieta, kas bieži vien pietrūkst sabiedrībā, tā ir PACIETĪBA. Pacietība visus un ikkatru individuāli "panest" un pieņemt tādus, kādus Dievs katru no mums ir radījis. Pacietība tiekties un pieaugt Dievatziņā un Kristum līdzīgā dzīvē, pacietība zemoties Kunga priekšā, pacietība lūgties, lai Dievs mīkstina mūsu nocietinātās sirdis pret to, ko mēs pagaidām nesaprotam. Pacietība ir viens no tiem tikumiem, kas pietrūkst ikdienas sabiedrībā. Jo mēs par maz lūdzamies, mēs par maz vēlamies mīlēt, mēs par maz vēlamies būt Kristum līdzīgi. Tā vietā mēs izvēlamies akmenscietas sejas un sirdis, jo... tā ir vieglāk. Jā, kādu mirkli tā varbūt ir vieglāk izdzīvot šajā egoistiskajā sabiedrībā, bet tā mēs nespējam iedzīvināt Kristus ideālus par sava tuvākā pieņemšanu, mīlēšanu un nešanu uz saviem pleciem, ja tas ir nepieciešams. Otru pieņemt tādu, kāds viņš ir, radīts pēc Imago Dei, pēc Dieva tēla un līdzības, lūk, tur mums nemitīgi jālūdz Kungs, lai mīkstina mūsu sirdis un iedzīvina mūsos savu attieksmi, Mīlestības un pieņemšanas attieksmi. 

"Gan Vecajā, gan Jaunajā derībā Dievs ir pacietīgs ar saviem bērniem. Viņš nepieprasa tūlītēju briedumu, bet dod laiku attīstībai, kamēr mēs virzāmies uz to, lai līdzinātos Kristum. Neveiksmju brīžos Viņš mūs nepamet, bet pacietīgi gaida, lai mēs mācāmies no savām kļūdām. Dievs mūs aicina, lai izrādām tādu pašu pacietību pret citiem. Izturoties pacietīgi, mēs radām apstākļus, kur cilvēki var augt un mainīties, nebaidoties, ka tiks pamesti. Ja saprotam, ka Dievs katram no mums ir devis brīvību izvēlēties, pat ja šīs izvēles ir pretrunā ar viņa vēlmēm, mums būtu jāspēj dot cilvēkiem tāda pati brīvība, kādu viņiem dod Dievs. No Dieva pacietības mums ir zināms: kad paklūpam uz šā tapšanas ceļa, lai kļūtu par neviltoti mīlošiem cilvēkiem, Dievs ir mūsu pastāvīgais, atbalstošais pavadonis." (G. Čepmens, "Mīlestība kā dzīvesveids", 256. lpp.)

Torņakalna Lutera draudzes mācītājs Kaspars Simanovičs kādā savā sprediķī ir sacījis: 

"Dievs ir absolūti ieinteresēts cilvēka dzīvē un viņa tapšanas procesā. Nav tādu brīžu un vietu, kur Dievs nebūtu klātesošs. Viņa nodoms atklājas it visā, kur tiek paveikts kaut kas labs - kur cilvēki tiek dziedināti un dzīves atjaunotas, kur cilvēki mīl un ir kopā, lai dzīvotu cienīgu un jēgpilnu dzīvi." 

Kādā citā savā sprediķī viņš turpina: 

"Viņš [Jēzus] mīlēja un mācīja arī citus mīlēt: dzīvi, cilvēkus, debesu Tēvu. Nebaidīties atvērties un mīlēt realitāti tādu, kāda tā bija. Un viņš mīlēja līdz galam, līdz pat krusta nāvei. Viņš dzīvoja ar pārliecību un personisku pieredzi, ka Dievs ir, ka Dievs ir labs, ka Dievs ir labs jebkurā brīdī. Jēzus neizmainīja fizisko realitāti, viņš izdarīja ko vairāk - izglāba cilvēku apziņu no tumsas, ļaunuma un bezcerības, kas pārņēma sirdis un prātus aizvien vairāk un vairāk. Viņš parādīja ceļu, iededza gaismu un atvēra durvis, viņš paēdināja izsalkušos un stiprināja nogurušos. Viņa tuvumā cilvēkos sāka notikt iekšējas pārmaiņas. [..] Garīga izaugsme vienmēr ir process: vecie priekšstati, iepriekšējā pieredze sevi izsmeļ, tie sabrūk un salūst zem realitātes smaguma; ir jākļūst tukšam un bez spēka, lai varētu sastapties ar Aizstāvi un Mierinātāju, ļauties Patiesības Gara vadībai pretī jaunai pieredzei - mīlēt dzīvi, sevi, līdzcilvēkus un Dievu. Tas ir ceļš no Lieldienām uz Vasarsvētkiem." (Torņakalna sprediķi, 128. lpp.)

Dievs mīl ikkatru un pieņem to tādu, kādu pats ir radījis. Nevienam nav nedz tiesību, nedz arī kādi pienākumi tiesāt un atstumt Dieva bērnus, jo tie [arī LGBT kopienai piederīgie] IR MĪLOŠĀ UN ŽĒLSIRDĪGĀ DIEVA bērni un Viņa radīti. 

Lai mūs stiprina Dieva visaptverošā mīlestība un Viņa žēlsirdība, pateicībā caur Kungu Jēzu Kristu. Āmen.