Stāvot uz viena pamata un viena tilta - Kristus...

Foto: atrasts internetā, google.lv

Jā, varu sacīt pavisam droši, ka esmu kļuvis par tādu kā neformālu jezuītu, jo, kopš iepazinos ar jezuītu tēvu Džimu, kurš man kļuvis ne vien par draugu, bet arī izcilu garīgo tēvu, esmu atklājis daudzus izcilus jezuītu un ignāciskā garīguma aspektus. Diezgan intensīvi sekoju līdzi pāvesta Franciska gaitām, kā arī bieži lasu rakstus, kas tiek publicēti amerikāņu lielākajā iknedēļas katoļu žurnālā "America", kuru izdod Amerikas jezuīti. Pavisam nesen šī žurnāla galvenais redaktors, jezuītu tēvs Džeimss Mārtins tika ielūgts uz tikšanos ar LGBT kalpošanas kopienu "New Ways Ministry", kurā viņš uzstājās ar lekciju par LGBT un Katoļu baznīcas kopienu sadarbību. Šī lekcija tapa par ierakstu arī jau minētajā žurnālā "America" (angļu valodā). Kad iepazinos ar šīs lekcijas - uzrunas saturu, daži no tajā minētajiem aspektiem uzrunāja arī mani, tādēļ tapa arī šis ieraksts, kuram par pamatu un iedvesmas avotu ir kalpojusi šī lekcija.

LGBT kopienā, tāpat kā ikvienā citā sabiedrības grupā, iekļaujas dažādi ļaudis, tostarp - arī kristieši un tādēļ ir apsveicama jezuītu tēva Mārtina un daudzu citu jezuītu viedokļu līderu sacītais šīs kopienas daļas atbalstam un lielākai iekļaušanai visas sabiedrības kopējā struktūrā. Bez mūsu ikviena kopējas sadarbības un viedokļa paušanas LGBT kopienas atbalstam nav iedomājama šīs kopienas pilnīga iekļaušana, it īpaši valstīs, kurās ir ne vien konservatīvas, bet pat arhaiski vecmodīgas reliģiskās kopienas.

Protams, tēvs Džeimss LGBT kristiešu un Katoļu baznīcas attiecības aplūko institucionālās Baznīcas kontekstā'un tas nav nekas peļams, tomēr man tuvāks ir plašāks šī jautājuma skatījums - tas ir LGBT kristiešu un garīguma dimensijas skatījums, kur Baznīcas kā institūcijas vietā es tomēr augstāku vērti piešķiru specifiskai Svētā Gara inspirācijai un darbībai ikviena kristieša dzīvē. Jā, varbūt man šis skatījums ir tuvāks tādēļ, ka pašam ir bijusi pārāk negatīva pieredze ar cilvēku pārvaldītajām institucionalizētajām baznīcām, tomēr uzskatu, ka vismaz šādā gadījumā nepastāv tik liels vilšanās un sāpīguma risks, kas daudziem var būt pārāk neizturams un tos novest pie pašdestruktīvām domām.

Šajā rakstā - lekcijā, kas publicēta žurnālā, tēvs Mārtins apspēlē domu par "divvirzienu tiltu, uz kura mēs, visi kristieši, stāvam, jo tikai labs tilts nodrošina divvirzienu kustību". Tas gan tiek apelēts pie LGBT un Katoļu baznīcas savstarpējās sapratnes un sadarbības modeļa, tomēr es šeit par divvirzienu tiltu gribētu nosaukt mūsu Kungu un Pestītāju Jēzus Kristu, kurš ikkatru no mums, kas piederam LGBT kristiešu un viņu atbalstītāju pulkam, lielā sirsnībā un žēlastībā 'velk' pie sevis, pretī mums sūtīdams Savu Garu kā Aizstāvi, Padomdevēju un patiesā Ceļa rādītāju.

Kas man šajā rakstā īpaši patika un uzrunāja bija tas, ka Džeimss Mārtins ļoti detalizēti un ar lielu cieņu un skrupulozitāti ir aplūkojis 'parasto' kristiešu un LGBT kristiešu savstarpējās sadarbības tēzes, uz kurām būtu jābalsta visa savstarpējā komunikācija un abpusējā cieņa - tās ir vērtības, kuras ir minētas jau katehismā (KBK, 2358) - cieņa, līdzjūtība un iejūtība - tomēr Mārtins šīs lietas šajā rakstā skata plašākā izpratnes kontekstā, kas tālu pārsniedz katehismā pausto šauro dogmatismu. Tālāk nedaudz aplūkosim šīs vērtības tēva Džeimsa Mārtina, SJ pausto atziņu gaismā.

1. CIEŅA, SAVSTARPĒJAIS RESPEKTS

Pirmā lieta, kas ir jāīsteno un ko norāda arī jezuītu tēvs, "cieņa un respekts nozīmē skaidri un gaiši atzīt un pieņemt, ka LGBT kopiena eksistē un ka tā kā ikviena kopiena vēlas tapt ieraudzīta un atzīta. Tāpat tas nozīmē, ka arī šai kopienai ir unikālas dāvanas, harizmas, kuras tā var dāvāt baznīcai, līdzīgi kā to dara ikviena cita kopiena." Es šo domu vēlētos nedaudz aplūkot no cita skatpunkta - LGBT kristiešu kopiena ir tādi paši kristieši kā ikviens un piederība LGBT nekādā ziņā nemazina šo unikālo kristieša cieņu un mantojumu, kas saņemts, atsaucoties uz paša Kunga Kristus aicinājumu, ņomirstot sev un augšāmceļoties jaunai dzīvei caur kristību ūdeņiem. Tāpat arī atzīt LGBT kristiešus nozīmē tos adekvāti dēvēt un saukt tā, kā tie vēlas, jo ikvienam cilvēkam ir tiesības tikt sauktam sevis izvēlētā un cieņu nemazinošā vārdā. Vārdi un caur tiem paustā attieksme ir ārkārtīgi svarīgi, tādējādi ne vien baznīcu līderi, bet ikviens sabiedrības loceklis tiek aicināts būt ļoti vērīgs pret sevis izvēlētajiem vārdiem, ar kādiem tas vēršas pie LGBT kopienas un tās kristiešiem.

"Visbeidzot, izrādot cieņu LGBT kopienai un LGBT kristiešiem nozīmē pieņemt viņus kā Dieva mīļotos bērnus un darīt to viņiem zināmu, ka ikviens no viņiem ir Dieva mīļotais bērns. Ikvienam kristietim ir speciāls aicinājums pasludināt Dieva mīlestību pret cilvēkiem, kuri sabiedrībā un no savām ģimenēm, radiniekiem vai pat reliģiskajiem vadītājiem tiek uzskatīti par nederīgiem un nevērtīgiem. Mūsu visu kopīgs pienākums ir pasludināt un apliecināt, ka LGBT kopiena ir Dieva mīļotie bērni. Vēl vairāk - LGBT kopienas cilvēki ir Dieva mīļotie bērni, kuriem piemīt dāvanas - gan kā individualitātēm, gan kā kopienai."

2. LĪDZJŪTĪBA

Vispirms - par pašu vārdu "līdzjūtība". Uzreiz jāsaka, ka šis vārds automātiski nenozīmē žēlabainu līdzi jušanu, tas jau pirmkārt. Man gribētos šo vārdu aizstāt ar vārdu "empātija", jo, kā skaidro tēvs Džeimss, tad "līdzjūtība ir spēja kopā pieredzēt vai kopā ciest", tādējādi lieliski attaisnojot vārdu "empātija" jeb spēju iejusties 'otra ādā'. Līdzjūtības un empātijas kontekstā, ja runājam par LGBT kopienu un tās kristiešiem, vissvarīgākā lieta ir - spēja klausīties un arī ieklausīties. Nav iespējams saprast otra cilvēka dzīvi un piedzīvotās ciešanas, ja neklausāmies otrā cilvēkā vai arī, ja neuzdodam jautājumus. Tādus pašus norādījumus Dž. Mārtins vērš arī uz institucionālo baznīcu - lai patiesi saprastu un spētu iedziļināties LGBT problemātikā, nepieciešams ieklausīties kopienas 'saucienos' pēc sadzirdēšanas.

Kristīgajiem vadītājiem un garīdzniekiem tāpat ir nepieciešams un pat morāls pienākums iestāties par saviem LGBT kristiešu brāļiem un māsām, kad tie tiek vajāti, nicināti, ienīsti un pat nogalināti. Ne vien baznīcai, bet arī ikvienam kristietim ir pienākums publiski iestāties pret jebkuru netaisnu diskrimināciju (KBK, 2358). Patiesa līdzjūtība un empātija ir tad, kad sekojam žēlsirdīgā samarieša stāstam Svētajos Rakstos un iestājamies, un aizstāvam kādu, kas tiek pazemots vai pat fiziski ietekmēts (sal. Lk 10, 25-37).

Mums nav nepieciešams tālu meklēt pēc parauga un modeļa, kā mums kā kristiešiem būtu jāreaģē vai jārīkojas. Dievs mums šādu piemēru ir lieliski dāvājis pirmais - tas ir Kristus, kurš, kā liecina Jāņa evaņģēlijs, "Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības" (Jņ 1, 14).

Nav labāka piemēra par Jēzu, kurš ieradās pie mums un dzīvoja starp mums, pieņemdams mūsu dzīves realitāti un veidu, pat piedzīvodams nāvi kā mēs to piedzīvojam. Jēzus mums ir rādījis lielisku piemēru, kā attiekties pret ikvienu, it īpaši - marginalizētajām ļaužu grupām - ikkatru ielūgt būt kopā ar Viņu pie viena galda un dalīties ik visā, īpaši - Tēva mielastā, kas ir Svētais Vakarēdiens. Līdzjūtība un empātija nozīmē piedzīvot marginalizēto ciešanas un izdzīvot tās līdzi tiem, kuri cieš. 3. IEJŪTĪBA

Kā raksta tēvs Mārtins, "iejūtība kādā vārdnīcā ir skaidrota kā apzinātība vai izpratne par cilvēku (sa)jūtām". Atsaucoties uz pāvestu Francisku, mēs esam aicināti būt gatavi sastapties un pavadīt šos sastaptos ļaudis, kuriem nepieciešama mūsu klātbūtne. Kā raksta Mārtins, "ir praktiski neiespējami apzināties un izprast citu sajūtas, ja neesam tuvu, ja esam attālināti". Neviens nevar saprast kādas kopienas sajūtas un izjūtas, ja nekad nav sastapies un iepazinies ar attiecīgo kopienu. Tāpat tas attiecas arī uz LGBT un tās kristiešu kopienu - nevar izprast, ja tā nav pazīstama. Tādējādi mums jāiet vienam otram pretī, gan 'tradicionālistiem, konservatīvajiem un arī arhaiski vecmodīgajiem', gan LGBT kristiešiem, lai kopīgi nostātos uz tilta, uz viena pamata, uz kura esam paredzēti atrasties kopš mūsu kristības brīža - uz Kungu Jēzu Kristu.

Nevienam netiek uzspiests kļūt par LGBT atbalstītāju vai noliegt savu esošo kristīgo pārliecību, tomēr ikviens gan no pāvesta Franciska, gan arī Vīnes kardināla Kristofa Šēnborna puses tiek aicināts "būt par pavadītāju, par kristieša ceļa līdzgaitnieku". Tas ir tas, kādu piemēru mēs redzam arī Kunga kalpošanā. Kristus ir mūsu vadlīnijas. Ir jāvēlas palūkoties pāri un aiz institucionalizētajām kategorijām, kā to darīja Jēzus - viņš sastapās ar cilvēkiem tur, kur un kādā situācijā tie bija un pavadīja tos ceļā pie Sevis.

Bieži varam dzirdēt, ka baznīcu cilvēki saka: "Mēs neienīstam cilvēku, bet ienīstam grēku!" Ir taču dzirdēts, vai ne, šis izteikums? Tas ir ļoti bieži piesaukts 'arguments' cīņā pret LGBT kopienu un tās pārstāvjiem, pat arī brāļiem un māsām kristiešiem, kuri nāk no LGBT kopienas. Jēzus nevienā Bībeles vietā nav teicis, ka viņš nebūs ar kādu kopā tikai tāpēc, ka tas ir pagāns, grēcinieks, laulības pārkāpējs vai vēl kāds cits cilvēks. Jēzus visbiežāk cilvēkos redzēja 'meklējumus un alkas pēc Kāda, kas tos pavadītu' (sal. Lk 19, 1-10).

Jēzum galvenā vēlme bija būt blakus, būt kopā un iedraudzēties ar šiem cilvēkiem. Patiess Jēzus garīgums aizved cilvēku prom no egoisma un naidpilnas attieksmes, pārmaina viņa iekšieni. Jēzum galvenais vispirms ir kopiena, komūnija, tikai pēc tam - pievēršana ticībai. Jēzus piemērs, kā to apliecinājis arī pāvests, vispirms mums skaidri apliecina, kādiem mums jābūt - līdzgājējiem, pavadītājiem ceļā. Jēzus nevienu nesūtīja prom no sevis. Un Viņš nesūta prom arī LGBT kopienu un tās kristiešus; Viņš nesaka: "Ejiet prom, jo jūs esat LGBT!"

Stāvot uz viena pamata un viena tilta - Kristus, patiesi novēlu ikvienam sadzirdēt patieso Kristus garīguma vēsti un piedzīvot Viņa pārmainošo Mīlestību savā dzīvē,

+ Didzis Kukainis, LGBT draudzīgs mācītājs