Mācītājs Juris Rubenis: "Attiecības ir vienkāršas" | Atziņas

Kolāža: Didzis Kukainis

Kā izveidot un nepazaudēt savstarpēji smalko attiecību ķīmiju, lai arī pēc desmitiem gadu kopdzīves vienam ar otru būtu interesanti? Mācītājs un teologs Juris Rubenis nesen klajā laida savu jaunāko grāmatu "Viņa un Viņš" - par mīlestību, attiecībām un seksu. Caur šīs grāmatas lappusēm mācītājs aicina palūkoties ne vien uz savas dzīves attiecībām, bet arī uz visas pasaules norisēm caur garīguma un vērtību prizmu, novērtējot to, kas mums pieder un aizdomājoties par to, kā mēs varam kļūt viens otram labāki, tuvāki un mīlestības pilnāki. Grāmata ir smalka, tā jālasa un jāpārlasa, lai visu tajā rakstīto uztvertu līdz sirds dziļumiem. Nesen žurnālā "Sestdiena" ( 7. - 13. okt., 2016.) bija publicēta saruna ar teologu Juri Rubeni, tad nu līdzdalu arī jums mani uzrunājošās atziņas no tās.

• Tā ir liela dāvana, ka partneri nav vienkārši vīrs un sieva, bet arī draugi.
• Es sevi uztveru kā meklētāju, kā cilvēku, kas mācās dzīvot. Vislabāk cits citam varam palīdzēt, ja patiesi runājam par to, ko paši esam sapratuši.
• Paiet diezgan ilgs laiks, kamēr tu nonāc pie godīgas izpratnes, ka mūsu pašu dzīves labad ir tik ārkārtīgi svarīgi, lai mēs varētu šī vārda dziļākajā nozīmē līdzvērtīgi, līdztiesīgi viens otru pilnībā pieņemt.
• Paiet ilgs laiks, kamēr nonākam paši pie sevis. Sevis atklāšana vienmēr ir saistīta ar sevis kā vīrieša vai sievietes atklāšanu.
• Ideāli būtu, ja mēs nekad neapstātos augt, ja nekad neiedomātos, ka viss ir kārtībā. Jo mūsu attiecībās vienmēr ir milzīgs neizmantotais potenciāls. Mums liekas, ka kaut kā jau viss funkcionē, kaut kā notiek, ir jau labi, nevajag iespringt. Mēs reducējamies uz minimumu, un tad attiecības funkcionalizējas.

Mēs ļoti bieži atdalām garīgos, mentālos procesus no mūsu seksualitātes. Seksualitāte neiegūst iespēju garīgi augt un kļūt par kaut ko vairāk, un mūsu garīgums pazaudē atbalsta punktu matērijā, fiziskajā pasaulē. Mēs dzīvojam tādā dīvainā iekšējā sašķeltībā.

• Līdz galam tu kļūsti nobriedis, kad saproti, kā ar šo spēku [seksualitāti] sadarboties un kas tas īsti ir.

Apspiesta seksualitāte šodien ir patoloģija un perversija rīt.

• Kas tad kristietība ir? Manā izpratnē tā saistās ar divām lietām - patiesumu un mīlestību. Tev nav jātēlo kaut kas, kas tu neesi, tev ir jācenšas būt patiesam, un tev ir jāmācās mīlēt. Tās abas ir ļoti sarežģītas lietas. Gan patiesums, gan mīlestība. Lieliem džungļiem ir jāiet cauri, kamēr tu uzdrīksties būt patiesāks. Arī mīlešanas mācīšanās ir ļoti sarežģīta.
• Ir sajūta, ka mēs ļoti, ļoti maz zinām cits par citu. Tas, ko mēs rādām uz ārpusi, ne vienmēr ir tas, kas mūsos notiek. Cilvēki ir iemācījušies kopt fasādi. Mana pieredze ir, ka iekšējā nepieciešamība augt un attīstīties var būt visneiedomājamākiem cilvēkiem. Tāpēc mums jābūt ļoti uzmanīgiem, izdarot kategoriskus slēdzienus par citiem cilvēkiem. Tādu, kuri vēlas sevi vairāk izprast vai augt mīlestībā, ir vairāk, nekā mēs domājam.

Uz sabiedrību mēs varam attiecināt visas tās pašas pārveides un attīstības stadijas, kas ir cilvēka dzīvē.

• Briedums nozīmē nevilkt visu pagātni līdzi, bet saprast, kas ir patiešām paliekošais, kas jāpaņem no pagātnes, lai paliktu brīvas rokas kaut kā jauna paņemšanai no tagadnes un nākotnes. Pāreja vienmēr nozīmē atvadīties no ļoti daudzām lietām.

Varbūt pats svarīgākais ir mācīties novērtēt to, ko nozīmē būt cilvēkam. Man šķiet, ka būt cilvēkam - tas ir ļoti skaisti, ja tu redzi, ka esi garīgi fiziska būtne un tev ir jāatrod prasmīgs, labs līdzsvars starp ārējo un iekšējo dzīvi.

• Mums var palīdzēt plašāki, dziļāki, transformēti cilvēki un mēs intuitīvi šos cilvēkus pazīstam. Viņi palīdz mums uzķert attīstības fokusu.
• Manuprāt, tā ir vienīgā pozitīvā izaugsmes iespēja - kļūt vērīgiem pret realitāti, kurā tu atrodies, iekšējo un ārējo.
• Attiecības ir centrālais, fundamentālais nervs, uz kā balstās mūsu dzīve.

Mīlestība ir kādas lielas dziļuma plūsmas atklāšana, pamatenerģijas atklāšana, kas atrodama visā šajā pasaulē un kas mājo arī mūsos. Mīlošs cilvēks nekad nevar būt zaudētājs. Mīlestība pati par sevi ir ļoti vērtīga pieredze, kas ir ļoti būtiska arī tad, ja kaut kādu iemeslu dēļ tu nesaņem pretī to, ko meklē.

• Attiecību pamats ir patiesums un briedums.
• Ietvars var būt ļoti svarīgs, bet beigu beigās tev pašam arī tas ir jāpiepilda.

Ir ļoti grūti iekāpt cilvēkos. Ir daudz attiecību modeļu, kuri no malas var likties savādi, tomēr funkcionē. Tu neesi tiesīgs nākt no malas tur jaukties un teikt - tagad pārtaisiet! Var ļoti dažādus attiecību modeļus veidot, ja diviem cilvēkiem tas darbojas.

Pirmajā dzīves daļā cilvēks tā kā izskrien viena veida riņķus, un mūsu dzīves kvalitāte vai laime tad saistās ar ārējām lietām, mēs skatāmies uz ārpusi un domājam, ka mums vajag noteiktu daudzumu ārēju lietu, lai mēs justos labi. Tas viss ir ļoti labi - dzīves pirmais solis ir apgūt pasauli ap mums. Tur nav nekā nepareiza. Bet ap trīsdesmit vai pēc, kā nu kuram cilvēkam, sevi sāk pieteikt iekšējā pasaule, iekšējā teritorija. Tai dzīves viduspunktā mēs sākam pagriezties uz iekšpusi, sākam just, ka tur, iekšpusē, arī ir kaut kas ļoti interesants. Tāpēc tajā brīdī, iespējams, rodas līdzsvarotāka un smalkāka spēja uztvert lietas.

Beigu beigās katrs dzīvo savu dzīvi, un no malas nevienam nav tiesību, ja runa ir par pieaugušiem cilvēkiem, nākt un noteikt, kas kādam ir jādara. Mēs varam tikai sniegt orientierus, bet mēs nevaram dzīvot otra vietā un uzņemties atbildību otra vietā. Tas būtu pilnīgi nepareizi.

Atziņas ņemtas no intervijas ar teologu Juri Rubeni žurnālā "Sestdiena" (7.-13. okt., 2016.)