Pauls Kaligs: Filozofija kā tīra prieka avots
Kolāža: Didzis Kukainis
Žurnāla "Rīgas Laiks" septembra numurā ir publicēta saruna ar kādu ļoti viedu vīru, ievērojamu filosofu Paulu Kaligu. Protams, ne-filosofiem un tiem, kuri nav draugos ar akadēmisko filosofiju, diezin vai kaut ko izteiks viņa zinātnisko interešu lauks - Plotīna pētniecība. Tad nu drusku paskaidrošu, kas tas tāds Plotīns ir (bija?) un kādēļ mani personīgi šī intervija un tajā paustais uzrunāja, lai šajā sadaļā es publicētu viedākās atziņas no šīs intervijas ar Kaligu. Kā mums vēsta Vikipēdijas šķirklis par Plotīnu, tad Plotīns tiek saistīts ar 19. gs. ieviesto neoplatonisma kustību jeb filosofiju. Plotīna slavenākais darbs ir viņa "Eneādas", par kurām arī Kaligs ir rakstījis komentārus un viens no komentāru izdevumiem ir redzams arī titulbildē. Plotīna darbs ir ietekmējis visa veida mistiķus un misticismu daudzu gadsimtu garumā, ieskaitot kristīgo, islāma, pagānu u.c. metafiziskos pasaules uzskatus. Plotīna pētnieks un komentators Kaligs caur interviju uzrunāja ar to, ka, šķiet, viņa sniegtās atbildes par meklētāja dabu un tās saistību ar lielajiem filosofiskajiem jautājumiem lielā mērā sakrīt ar manu pasaules ieskatu, kaut gan, kā jau vienmēr, ne visam varētu pilnīgi piekrist. Tomēr šī intervija ir domāšanu raisoša un atbildes un jautājumus risinoša - tas arī ir galvenais, lai tā uzrunātu! Lai noder!
Filosofam nepieciešams savs, diezgan radikāli oriģināls skatījums uz pasauli un savu vietu tajā.
Pat lieli domātāji sliecas iekļauties jau esošas diskusijas laukā. Pirms viņi mēģina formulēt savus uzskatus, tiem jāieņem attieksme pret dažādiem citu uzskatiem.
Es cenšos izprast situāciju, taču tas vēl nenozīmē, ka es ar to samierinos. Tas var būt priekšnosacījums jaunu ceļu atrašanai vai esošo vispārpieņemto uzskatu pārskatīšanai. Lai izmainītu pastāvošo struktūru, tā vispirms ir pamatīgi jāiepazīst.
Ir vajadzīgs zināms treniņš, zināma piepūle, lai saprastu, kā tuvoties šādām lietām un kā uzdot filosofiskus jautājumus. Tādēļ Sokrats, manuprāt, filosofijas vēsturē arī ir tik nozīmīgs. Ja viņš kādam vispār kaut ko iemācīja, tad dažiem viņš iemācīja, kā uzdot filosofiskus jautājumus.
Kad cilvēks aug, viņā kaut kādā brīdī pamostas vēlme saprast, kāpēc kaut kas ir tā un ne citādi. Viņš sāk uzdot dažādus jautājumus... Bet ar laiku cilvēks saprot, ka daži jautājumi ir vieglāk atbildami nekā citi, un viņu sāk vilināt jautājumi, uz kuriem atrast atbildi ir grūtāk.
Bet svarīgi bija, ka es nepadevos, bet turpināju lasīt. Es teicu: nē, es gribu saprast, kas te īsti notiek.
Es uzskatu, ka filosofija ir domāta ne tik daudz tam, lai atbildētu uz jautājumiem, kā tam, lai piedāvātu metodes un pieejas, ar kuru palīdzību iespējams formulēt jautājumus un pārbaudīt dažādās atbildes, kas uz šiem jautājumiem var tikt sniegtas.
Pēc kāda laika, studējot filosofiju, mēs sākam apjaust, ka, šādi jautājot [kas ir realitāte?], mēs jautājam ne tikai par realitāti, bet arī par sevi. Ka arī mēs esam šajā realitātē iegremdēti ļoti īpašā veidā. Uzdodot šādu jautājumu un mēģinot uz to atbildēt, mēs labāk apzināmies paši sevi un savas iespējas, savus iepriekšpieņemtos priekšstatus.
Schismi [grieķ.]... Iegriezums, caur kuru jūs redzat to, ko nu tur redzat. Persona ir skatīšanās caur šo iegriezumu, ja tā drīkst izteikties. Persona, manuprāt, ir kaut kas tāds, kam ir sakars ar skatījumu uz lietām. Tā nav ne dvēsele, ne mati, ne kaut kas cits; tas ir veids, kādā jūs skatāties uz lietām. Tieši tas definē personu kā personu iepretim citām personām.
Nu, ja mēs nedomājam, tad, manuprāt, saziņa ir tikpat kā neiespējama.
Domāju, ka daudzos gadījumos cilvēki nezina savus motīvus. Viņi domā, ka zina, bet viņus dzen uz priekšu pavisam citi motīvi, nevis tādi, kā viņiem liekas.
Vai dzīvei ir kāda jēga? Es teiktu, ka dzīvei piemīt tāda vērtība, kādu mēs tai vēlamies piedēvēt, jo pašai par sevi tai nekādas vērtības nav; vērtība nav nekas tāds, kas pasaulē jau eksistētu gatavā veidā. Vērtību uz pasauli, lietām, notikumiem projicē cilvēki. Tādēļ atbilde uz šō jautājumu atkarīga no tā, vai mēs vēlamies projicēt vērtību uz dzīvi vai ne. Nedomāju, ka dzīvei pašai par sevi piemistu kāda vērtība. Bet piešķirt vai piedēvēt tai kaut kādu vērtīgu saturu šķiet ļoti saprātīgi.
Nu, viena vērtība, ko sniedz dzīve, ir prieks jeb bauda. Viena no tām ir filosofija. Piemēram, dažu filosofisku tekstu lasīšana man sniedz ārkārtīgu prieku, tas ir kaut kas tāds, kas piepilda manu dzīvi ar to, ko nosaucām par jēgu. Filosofija man ir priekpilna pieredze.
Filosofisku tekstu studēšana var sagādāt lielu prieku. Tie ir intriģējoši, tie aplūko lietas, kuras ir ļoti nozīmīgas mūsu pasaules izpratnei. Tie piedāvā jaunus skatpunktus - jaunus veidus, kā skatīties uz pasauli, kas citādi, bez šo tekstu lasīšanas, mums būtu liegti. Mums tie nebūtu pieejami.
Bet šīs [Platona] idejas veido realitāti. Tas ir ļoti neparasts veids, kā skatīties uz pasauli, un, ja mums nebūtu iespējas lasīt Platonu un mēģināt viņu saprast, lielākā daļa cilvēku droši vien nekad nesastaptos ar šādu realitātes redzējumu. Man šāda iespēja liekas tīrs prieka avots, tas ir fantastiski - zināt, ka ir arī šāds skatījums uz pasauli, un spēt par to padomāt. Es nesaku, ka tas ir pareizais skatījums, bet tas palīdz domāšanai par to, kas ir realitāte. Mani tas interesē, un man tas sagādā prieku.
Es cenšos savu ticību balstīt zināšanā. Ticēšana manā izpratnē iekļauj domāšanu par kaut ko kā par patiesu un kā par kaut kādā ziņā pieejamu zināšanai.
Kolīdz jūs savā prātā formulējat kādu ideju par Dievu, kolīdz piedēvējat viņam noteiktas īpašības, jūs varat mēģināt atdarināt dažus šo īpašību aspektus. Piemeram, tātad, ja Dievs ir gudrs, tad filosofam jācenšas kļūt pēc iespējas gudrākam, lai atdarinātu Dievu.
Domāju, ka Visums, kā es to saprotu, ir atkarīgs no manas domāšanas. Kad skatos uz Visumu, es automātiski uz to projicēju savu domāšanas veidu. Ja kāda daļa no jums netiek projicēta uz to, ko jūs vērojat vai uz ko skatāties, jūs ar to nevarat sazināties. Proti, es gribēju teikt, ka līdzīga situācija rodas arī mūsu attiecībās ar pasauli, ar fizisko pasauli.
Dievi dzīvo cilvēku prātos un sirdīs. Dievi, manuprāt, nekur nav aizgājuši - tie ir klāt tajā, kā mēs skatāmies uz pasauli.
Bet man šķiet, ka filosofija palīdz nonākt pie domas, ka tas, vai jūs esat dzīvs vai miris, galu galā jau nav nemaz tik svarīgi. Varbūt tā var raisīt jūsos ilūziju, ka jūs nonāksiet kontaktā ar kaut ko tādu, kas pastāv ārpus laika. Un tā ir visai mierinoša doma. No otras puses, es teiktu: ja nezinātu, ka dzīve ir galīga un beigās gaida nāve, varbūt nebūtu nekādas motivācijas censties kaut ko saprast. Mūžīga, laikā neierobežota esamība atņemtu jebkādu stimulu kaut ko darīt.
Filosofa Paula Kaliga atziņas, ņemtas no RL 09/2016 numura.