Mācītājs Kaspars Simanovičs: "Jēzus bija grēkāzis"

10. jūnijs, 2016 pl. 2:05,

Kolāža: Didzis Kukainis; foto: žurnāls "Una"

Mani pārņēma patiess prieks, kad uzzināju, ka žurnālā "Una" ir publicēta intervija ar domātāju un vienu no pašreizējiem trim Lutera draudzes mācītājiem Kasparu Simanoviču. Izdevniecībā "Dienas Grāmata" nesen klajā nāca viņa sprediķu krājums "Torņakalna sprediķi", tādējādi šī intervija žurnālā ir savveida turpinājums grāmatai, lai lasītājs Kasparu ieraudzītu ne vien kā mācītāju, bet arī kā aktuālo norišu vērotāju un domātāju. Neapgāžami, tas noved pie savveida konfrontācijas un to ikviens no mums varēja pamanīt, lasot Lutera draudzes mācītāju kopīgo paziņojumu par viņu nostāju sieviešu ordinācijas jautājumā Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. "Jēzus bija grēkāzis" - intervijai piešķirts provokatīvs virsraksts, bet, manuprāt, tas ir pozitīvi skaļš, jo aicina domāt... Nenonivelēt mums piešķirto Dieva dāvanu - prātu! Kaspars arī šajā intervijā caur savām atziņām mudina to neaizmirst!

Patiesa saruna dziedina. Bet ir tādi esības līmeņi, tādi dvēseles līmeņi mūsos, kur ar terapeita klātbūtni nepietiek, kur nepieciešama izjūta, ka telpā sēžam ne tikai mēs divi, bet ir vēl kāda lielāka klātbūtne. Dažkārt šī lielākā klātbūtne, Dieva klātbūtne ir tā, kura vienīgā spēj aizsniegt tos dziļumus, kuros šis dziedinājums nepieciešams.
Katrā ziņā ticības pieredze nav konstanta, tā ir plūstoša. Pie ticības piederas pārliecība par faktu, ka ir kāds, ar kuru veidot šīs attiecības.
Realitāte ir daudz niansētāka, un tās atbildes, kuras tu gaidi no Dieva, neatnāk tikai tā, kā tu esi iedomājies. Dažreiz tās atnāk citādākā izskatā vai neatnāk vispār, un tu mācies pieņemt, ka dzīve ir tāda, kāda tā ir.
Tā sajūta [ka Dievs neatbild] ir traģiska tad, ja tev liekas, ka Dievam vienmēr ir jāatbild. Bet tas to nenozīmē. Tiešā veidā atbildes var arī nebūt.
Ja tev nav pieredzes un tev ir tavas fantāzijas par Dievu, un šajās fantāzijās ietilpst tas, ka Dievam vienmēr ir jāatbild un jānodrošina tas, ko tu vēlies, tad ir ļoti liela vilšanās.
Ja kāds cilvēks sacītu, ka Dievs viņam nekad nav atbildējis, es uzdrošinātos sacīt, ka ir rūpīgāk jāklausās, vērīgāk jāieskatās realitātē, dzīvē, pasaulē. Respektīvi, nevis ar saviem priekšstatiem ejot pie realitātes, bet ļaujot realitātei ienākt manī. Un, esot pietiekami godīgam, atvērtam un vērīgam, un kādreiz arī pietiekami klusam, mēs, es gandrīz vai gribētu sacīt - garantēti, varētu sadzirdēt, sajust, apzināties kaut ko aiz tā visa vai caur to visu - kaut ko tādu, ko mēs varbūt pat nezinām, kā nosaukt, nezinām, ko ar to iesākt, bet tā izjūta, ka caur šo visu realitāti tur ir kāds klātesošs, - domāju, ka šo pieredzi var piedzīvot ikviens cilvēks. Ja mēs savukārt gribam par Dievu domāt kādās ļoti konkrētās kategorijās un šo realitāti ar lielo burtu ielikt savu priekšstatu Prokrusta gultā, tad, jā, mēs varētu tur neko ne redzēt, ne dzirdēt. [..] Bet, ja mēs iepretim realitātei esam draudzīgi un atvērti, domāju, ka Dieva klātbūtni mēs varētu apzināties.
Tas [mēģinājumi jebkā konkretizēt Dievu un skaidrot Viņa domas] ir grēks tanī brīdī, kad es pretendēju, ka mana interpretācija ir pēdējā instance. No kristīgā, no Bībeles viedokļa tas ir grēks tad, kad es savu interpretāciju par Dievu novienādoju ar Dievu pašu. Tajā mirklī, kad es savu interpretāciju pasludinu par galējo interpretāciju, saku, ka tāds noteikti ir Dievs, tā kļūst par elkdievību.
Pravieši vienmēr ir izaicinājuši sava laika priekšstatus, lai sistēma neiecementētos un nekļūtu nedzīva. Jo tad mēs esam pagalam, tad dzimst autoritāras un totalitāras struktūras, kuras savas Dieva interpretācijas vārdā uzmetas par visu lietu mērītājām.
Jāapzinās sava ierobežotība un jābūt paškritiskam. Respektīvi, pēc iespējas jāpēta apkārtējā un iekšējā pasaule [..], jābūt pašrefleksijas stāvoklī, vismaz iekšēji relativizējot savus uzskatus un pārliecības, apzinoties, ka Dievs vai realitāte ar lielo burtu vienmēr ir kaut kas lielāks par maniem mēģinājumiem to skaidrot. Tajā brīdī, kad cilvēkam zūd pašrefleksijas spēja, viņš ir ļoti apdraudētā stāvoklī, jo tad tālākais ir atkarīgs no tā, vai viņam pieder vara.
Kristietība ļoti bieži nav izturējusi pārbaudi ar varu. Tāpēc man arī mūsdienās nepatīk situācijas, kurās baznīca un vara savstarpēji tā kā koķetē, izmanto viena otru un gūst savstarpēju labumu. Jo tuvāk varai ir baznīca un otrādi, jo nedrošāka situācija.
Dievkalpojums, altāris un dievgalds ir kausējamais katls, kurš pārkausē visu cilvēku sirdis.
Ir pilnīgi skaidrs, ka mums nav iespējas atgriezties un nostāties uz Rakstiem to sākotnējā interpretācijā. Līdz ar to ikreiz, kad mēs kārtējā paaudzē vai gadsimtā paņemam rokās Svētos Rakstus, mēs to gribot negribot interpretējam. [..] Jautājums ir, vai mēs spējam dzirdēt viens otru, pieņemt viens otra viedokli un spējam joprojām palikt ar vienu un to pašu Bībeli rokās un sacīt: jā, mēs lietojam vienus un tos pašus Svētos Rakstus, bet akceptējam to, ka viedokļi var būt dažādi, un tāpēc nekļūstam par ienaidniekiem.
Dievam nav svarīgi dzimumi tādā nozīmē, ka mēs neesam tikai bioloģiskas mašīnas, kuru uzdevums ir ražot pēcnācējus, neesam gēnu atražošanas mašīnas. Mums ir dots kaut kas vairāk. Cilvēki sabiedrībā dzīvo tādā līmenī, kur dzimumatšķirībām nevajadzētu būt nozīmei, proti, savstarpējas cieņas, respekta, tolerances ziņā, kopējas sadzīvošanas nozīmē. [..] Kad cilvēks ir piedzīvojis atbrīvošanos no aplamiem priekšstatiem par dzīvi un pasauli un spēj plašāk raudzīties uz realitāti un apzināties savu vienotību ar to, viņš vienā brīdī saprot, ka cilvēki nebūtu jādala pēc dzimuma vai rases.
Kad potenciālie zaudētāji sāk protestēt un piesaukt vērtības, man ir pilnīgi skaidrs, ka te runā cilvēki, kuri baidās zaudēt varu.
Man tas ir ļoti nozīmīgs kritērijs - nedarīt pāri, spēt raudzīties uz pasauli iekļaujoši un apzināties, ka mums visiem ir tiesības šajā pasaulē būt un dzīvot tiktāl, ka mēs nedarām viens otram pāri. Tas ir ļoti kristīgs princips, un visur, kur cilvēki no šī principa atkāpjas, viņi, manuprāt, rīkojas nekristīgi, lai kādus Bībeles citātus viņi piesauktu. Kristus uzdevums bija iekļaut tos, kurus citi atstūma, izrādīt mīlestību un līdzcietību pret tiem, kuriem citi darīja pāri. Stāsts nebija par to, vai viņi bija vainīgi, viņš mēģināja parādīt, ka Dievs mīl arī tos cilvēkus.
Man ir izjūta, ka katrā laikmetā sabiedrībā ir kādas grupas cilvēku, kuras ir izdevīgi marginalizēt, turēt noslēgtas un tādējādi padarīt atpazīstamas. Runa ir par grēkāža mehānismu. [..] Evaņģēlija tekstos ļoti skaidri atklājas Jēzus kā grēkāzis - bez vainas apsūdzēts, bez vainas nogalināts. Šie teksti grēkāža mehānismu izgaismo no iekšienes. [..] Katrs laikmets, katra paaudze pēc iespējas savā vidū ir meklējusi grēkāžus, tos identificējusi un upurējusi. Vai mēs runājam par kristiešiem antīkajā Romā, ebrejiem tajā pašā Romā vai viduslaiku kristietībā, vai melnādainajiem cilvēkiem Amerikā, par sievietēm. Es šajā līnijā ieliktu arī homoseksuālus cilvēkus. Grēkāzis vienmēr ir atšķirīgais, tas nav tāds pats kā mēs. Sabiedrība intuitīvi jūt, ka tai ir vajadzīgi šie atšķirīgie cilvēki, kurus nedrīkst uzņemt savā vidū, jo, kad būs spriedze, būs, ko upurēt.
Tā garīgā pieredze, kuru Jēzus pirmie sekotāji bija piedzīvojuši, tā iekšējā atbrīvošana, kuru sauc par pestīšanu, bija tik iedvesmojoša, ka viņi to gribēja pastāstīt vēl un vēl. Pārliecībai par savu nemirstību nav obligāti jānoved pie terora.
Eiropa ir aizvien mazāk kristīga, bet, ja domājam par evaņģēliju saturu, par līniju pamanīt vājākos, atšķirīgos, nostāties viņu pusē, neļaut viņiem darīt pāri, tad es teiktu, ka mēs konsekventi turpinām šo līniju.

Atziņas un domas fragmentāri citētas no intervijas žurnālā "Una" (jūnijs, 2016)