Juris Rubenis "Caur sirdi"

Foto: atrasts internetā, kolāža un teksts - mans roku darbs ;)

Mācītājs un kontemplācijas skolotājs Juris Rubenis "aicina nemeklēt apstāšanās vietu pasaulē, kur būs laime, jo tādas vietas nav, bet uzdrīkstēties iet jaunos ceļos". 

Skaidrāk visu ieraudzīt var no klusuma, ne trokšņa pozīcijām. Skaidrais skats rodas, ja redzi ne tikai, ko uztver, bet arī - kā tu uztver. Kad cilvēks ir miera stāvoklī, viņš var labāk redzēt lamatas, kurās varam iekrist, ja pārāk ātri cenšamies izdarīt kādus slēdzienus.

Nav iespējamas nekādas pārmaiņas, ja tās vispirms nenotiek cilvēkā iekšēji.

Ar ārējiem rāmjiem ir par maz. Nozīmīga ir cilvēka iekšējā attīstība. Katram cilvēkam ir jānoiet zināms iekšējās attīstības ceļš, citi viņa vietā to noiet nevar, lai kā vēlētos.

Tāpēc jau dzīvē ir tādi notikumi, kas liek mums kļūt par meklētājiem. Kas mūs par tādiem veido? Problēmas, konflikti un nekārtības. Neviens cilvēks nevar nodzīvot dzīvi, nesastopoties ar situācijām, ar kurām viņš līdzšinējiem resursiem nespēj tikt galā. Šīs ir vērtīgas situācijas. Tās dod tikai divas iespējas - apvainoties uz visu pasauli, kļūt par sarūgtinātu cilvēku, vai arī meklēt lielāku dziļumu sevī.

Mūsu dzīve ir process, un vai tad cilvēks pats arī nav pieredzes process, kas turpina kustēties uz priekšu? Izaicinājums ir nemeklēt apstāšanās vietu pasaulē, kur būs laime, tādas vietas nav, bet apmesties uz dzīvi procesā.

Viens no Jaunās derības principiem - ja esi gatavs ar atvērtību un dziļumu raudzīties pasaulē, var tā būt, ka arī pašas sliktākās lietas var kļūt par labām. Briesmīgas mācību stundas var nospēlēt labu lomu mūsu dzīvē. Vienkāršoti varētu sacīt: kad tev pirmo reizi pa īstam iesāpas sirds, tu uzzini, ka tev ir sirds. Reizēm ļoti jāiesāpas, lai atvērtos iekšējā dimensija.

Reizēm satiec cilvēku un domā: kas ir tas skaistais, dziļais, kas tā uzrunā viņā? Bieži izrādās, šis cilvēks pārdzīvojis lielas sāpes. Viņš nes sevī lielu līdzjūtības, mīlestības spēju. Un tad tu redzi cilvēku, kurš citus vienkāršoti tiesā, ātri izsaka spriedumus. Bieži tāpēc, ka šim cilvēkam nekad nav pa īstam sāpējis. Ričards Rors saka: transformējoši uz cilvēku iedarbojas vai nu liela mīlestība, vai lielas ciešanas. Mēs neviens nevaram nodzīvot dzīvi, nesastopoties vismaz ar vienu no tām. Kāpēc tās mūs maina? Tāpēc, ka ir stiprākas par mums.

Uz lieliem jautājumiem nav iespējamas ātras atbildes. Bet tas, ka nenāk ātras atbildes, mūs aizved pie dziļajām atbildēm. Ja nesteidzamies ar mazajām atbildītēm, mēs nonākam pie lielajām. Svarīgāko dzīvē var saprast tikai tā - kad esam gatavi atbildes gaidīt lēnām. 

Robeža starp labo un ļauno nekad nav ārpusē. Tā vienmēr ir iekšpusē un iet caur katra cilvēka sirdi. 

Dzīvot nozīmē, ka esam nodoti katram nākamajam mirklim. Mēs nezinām, ko šis mirklis nesīs. To pieņemt nozīmē pieņemt esību.

Svarīgākais jautājums - ko es darīšu ar savām sāpēm? Tās var mani darīt dusmīgāku, bezcerīgāku un var mainīt, atklāt negaidītus dziļumus sevī. Vai es, būdams ievainots, padošu sāpes tālāk, tās pavairošu, vai ļaušu, lai tās transformē mani?

Pats svarīgākais, ko mēs varam darīt, - nereaģēt pretī tajā pašā līmenī. 

Ir svarīgi cienīt savu valsti un tautu, bet redzēt sevi dialogā ar citiem. Vienmēr ir iespēja nolīdzināties ar zemāko. Daudz grūtāk ir augt, meklēt to, kas šodien un rīt būs svarīgs valsts pastāvēšanai. Vakardienas atbildes mums nepalīdzēs. Tas māca ko ļoti svarīgu - sarunāties un pieņemt dažādību kā skaistumu, nevis nastu. Atrast vienotību dziļumā, nevis virspusē.

Esmu ļoti laimīgs, ka varu būt mazas valsts pilsonis. Taču tas uzliek arī uzdevumu: nevar egocentriski nodarboties ar sevi, tev jādomā, ko vari darīt, lai visi cilvēki, kuri dzīvo Latvijā, šeit justos labi. 

Vācu teologs Eižens Drevermans ir teicis, ka pamatā cilvēkam ir iespējams veidot savu dzīvi vai nu uz bailēm, vai uz uzticēšanos Trešās un ceturtās iespējas nav. 

Tas ir viens no centrālajiem imperatīviem, lai cilvēks realizētu savu dzīvi: beidz baidīties! Atrodi sevī dziļumu, kas tev dod pamatu uzticēties!

Tāpēc vispirms tas ir jautājums par brīvību mūsos pašos. Iekšēji brīvus cilvēkus ir ļoti sarežģīti pakļaut. Stāsts ir par iekšējo dzīves sajūtu - vai gribam un spējam dzīvot kā brīvi cilvēki ar savu garīgo satversmi, uz kuras stāvēt? Cilvēka garīgā satversme vienmēr ir izšķiroša, iekšēji brīvu cilvēku kopums rada pilnīgi citu atmosfēru. 

Pasaulē patiesu dialogu ir maz. Taču patiess dialogs ir tad, ja satiekas divas atvērtas puses, gatavas ieklausīties un mainīties. Saprotiet, cik riskanti? Doties procesā, nezinot, kāds no tā iznāksi. Vai mēs tā sarunājamies? Valstis, reliģijas, cilvēki? Ļoti, ļoti reti.

Vēsture nav beigusies, tā turpinās. Sarežģītos brīžos vienmēr priekšrocības ir tiem, kuri pamodušies, nevis slīgst letarģijā. Tāpēc mums jābūt uzmanīgiem un redzīgiem.

Ap 35 gadiem cilvēks sāk just: ir ļoti labi ārēji attīstīties, bet visas atbildes tā neatradīsi - kaut kas paliek neatrisināts. Tad kļūstam par pašiem nopietnākajiem meklētājiem.

Taču Latvija ir vairāk par katru no mums. Mācīšanās meklēt un kopt vienotību dažādībā arī ir patiesais patriotisms. 

Atziņas un fragmenti no intervijas ar mācītāju Juri Rubeni, žurnāls "Ir", #46 (240), 2014.