Vīrietis mežā - mācītājs Juris Rubenis | Atziņas

Kolāža: Didzis Kukainis

Žurnāla "Santa" 25 gadu jubilejas numuru iegādājos tikai viena vienīga iemesla dēļ - tajā publicēta žurnāla galvenās redaktores Santas Dansbergas-Ančas saruna ar vīrieti mežā - mācītāju, teologu un domātāju Juri Rubeni. Kā raksta Santa, "Juris Rubenis pašlaik uzskatāms par vienu no latviešu garīgajiem līderiem" un es pilnībā varu tam tikai piekrist. Mācītājs Rubenis ir tas cilvēks, kura sirdsgudrajā padomā vajadzētu ieklausīties, no kura ir iespējams ļoti daudz ko gūt savai dvēselei un iekšējās pasaules izkopšanai, kā arī - saprasto nodot tālāk. Pavisam nesen apgādā "Zvaigzne ABC" klajā nāca Jura Rubeņa jaunākais darbs - grāmata par attiecībām, mīlestību un, jā, arī seksu - "Viņa un Viņš" (mans apskats lasāms šeit | 10 atziņas no grāmatas - šeit). Šajā publikācijā es ar sava bloga starpniecību vēlos līdzdalīt tās atziņas, kas uzrunāja mani lasīšanas gaitā un kuras nudien ir vērts piefiksēt, paturēt savā redzeslokā un laiku pa laikam pārlasot, neaizmirst! Lai svētīgi un noderīgi, mīļie draugi!

• Brīva telpa, kurā neesi apspiests, izrādās, ļauj izpausties visam, kas ir mūsos, arī tam, kas nemaz nav patīkams.

• Mums jāatvadās no infantiliem vaidiem un jāsaprot, ka daudzas lietas tavā vietā neviens nedarīs. Brīvā sabiedrībā tev jāuzņemas visa atbildība. Un dažiem tas nepatīk. Man tas patīk.

Dzīves izaicinājumi automātiski visus cilvēkus nedara labākus.

• Brīva sabiedrība parāda, ka ir tūkstošiem viedokļu. Visdažādāko. Mēs bieži nenovērtējam labās lietas.

• Varbūt tu arī kļūdies, zaudē, bet reizē tas ir ļoti interesanti. Vari sevī atrast spējas un talantus, par kuriem ļoti sakārtotās valstīs varbūt neko neuzzinātu, jo būtu maza skrūvīte noteiktā mašinērijā.

• Dzīves notikumi tev vēlreiz liek apsēsties skolas solā un vēlreiz pabeigt vēl vienu augstskolu. Un tikai ar gadiem saproti, ka gandrīz viss ir citādi, nekā izskatās.

• Dzīves produktīvai attīstībai ir labi atcerēties, ka nezinu, kurp eju, un varu piedalīties tādā lielā, skaistā plūsmā. Nevis nosaku kailu mērķi un eju tam pretī.

• Manī ir notikušas lielas pārmaiņas. Tu ieraugi un spēj novērtēt otra cilvēka fantastiski lielo nozīmi sevis veidošanā un pamodināšanā.

• Dzīvot mežā ir skaisti. Jā, man patīk dzīve mežā, bet arī saprotu, ka tā ir liela privilēģija. Dzīvei mežā ir savs skaistums, bet tā nav aizbēgšana no pasaules, drīzāk vietas atrašana, kura tev labāk palīdz apjaust tos uzdevumus, kas jāpaveic pašam sevī.

• Labākās lietas manā dzīvē ir notikušas, paklausot iekšējam mudinājumam.

Es pat formulētu, ka garīgums pēc būtības nav stāsts par kaut kādām ceremonijām. Garīgums ir labprātīga atvērtība pārmaiņām sevī. Nekad neapstāties un nesacīt sev - nu viss ir labi.

• Viens no lielajiem tēliem garīgajās tradīcijās ir ceļš. Ceļā tu ej no tā, ko pazīsti, pretim tam, ko nepazīsti, un pat nevari iedomāties, kas būs priekšā. Ceļš ir situācija, kuru tu nekontrolē. Tu atdod sevi procesam. Un tieši neparedzamās lietas ir tās foršās, kas notiek cilvēka dzīvē.

Dziļākais nervs ir palikt ceļā un būt atvērtam pārmaiņām.

• Mūsu egocentriskā sistēma visu laiku baidās. Tāpēc lielākais mudinājums ir cilvēkam palīdzēt pārvarēt bailes. Uzdrīkstēties pārspēt bailes nav vienkārši. Ja izaicinājumi ir lieli, tad arī bailes ir lielas.

• Cilvēkā ir divas pretējas vilkmes. Viena vilkme ir palikt tur, kur esi, jo gribas noturēt pierasto status quo. Bet līdzās ir otra, dziļuma vilkme, milzīgs evolūcijas spriegums, kas grib augt un spert jaunu soli tālāk. Iespējams, tās ir pašas skaistākās lietas, kas tad notiek caur mums. Bet tas tiešām nav viegli. Tāpēc nevajag pārmest cilvēkiem, kuriem nav bijusi šāda drosme. Turklāt, kad šīs lietas notiek, tu visu laiku jūti, ka nav jau tā, ka tu viens to dari. Tu esi tikai starpnieks lielām lietām. Un tas palīdz paturēt veselīgu pazemību. Stāsts ir par to, ka tu saskati citu perspektīvu - ka caur tevi notiek lietas. Tā ir dāvana tev, un tā ir ļoti skaista sajūta.

Mācies pats uzņemties atbildību!

• Vienmēr esmu mēģinājis parādīt ko tālāk un vairāk par sevi. Visi esam ar savām attīstītajām, neattīstītajām pusēm, bet viens otram varam palīdzēt, daloties ar to, ko katrs esam sapratuši. Līdz galam svarīgu otram vari pateikt tikai tad, ja pats iekšēji esi to piedzīvojis.

Aiz visvisādām citām lietām vienmēr slēpjas meklējums pēc sevis paša. Tātad mēs meklējam savu dziļuma vai gara dimensiju.

• Varbūt viens no tēliem, kā es aprakstītu mīlestību, ir atvērtība un iekļaujoša pieņemšana. Tas tevi pašu padara laimīgāku, jo, izrādās, ir skaisti būt atvērtam un iekļaujošam. Tu esi piedzimis šajā pasaulē un meklē apstiprinājumu, ka esi gaidīts, mīlēts un pieņemts tāds, kāds esi.

• Tu atspoguļo to, ko piedzīvo.

• Principā mīlestības attiecības nozīmē attiecības starp diviem ļoti, ļoti problemātiskiem cilvēkiem, un tikai tad, kad viņi atveras un pieņem viens otru, var notikt lielais brīnums. Mēs varam dot stimulu otram augt. Tu nevari automātiski mīlēt cilvēci. Tu vari mīlēt konkrētus cilvēkus un mīlestības telpu lēnām paplašināt.

• Mīlestība nenozīmē bezzobainu attieksmi pret pasauli! Mīlošais skatupunkts nozīmē, ka arī saspringtā situācijā tu cilvēkā, kurš objektīvi dara nepareizas lietas, turpini redzēt cilvēku.

• Viduslaiku domātājs Bonaventura ir sacījis, ka Dievs atšķirībā no cilvēkiem, kuri mēdz viens otru piespiest ar varu, spēj darīt lietas ar mīlestību.

Mīlestība ir milzīgs spēks. Tā nav bezformīga, izļumējusi nostāja, bet milzīga izaicinoša jauda.

• Mēs bieži neprotam ar pateicību un prieku novērtēt to, kas mums jau ir. Principā daudziem nekad nav labi. Bet garīga pieeja vienmēr ir pateicīga.

Mums ir jāmācās izlīgt ar sevi, pieņemt un saprast sevi.

• Dzīve jau notiek tikai šajā mirklī. Mana dzīves kvalitāte nozīmē, cik priecīgs, apmierināts un līdzsvarots jūtos šajā mirklī. Ja es saku: "Nē, arvien kaut kur ir labāk," - tad nonāku nebeidzamā skrējienā un visa mūža garumā esmu sarūgtināts, neapmierināts un dusmīgs.

Arī iekšēja vientulība drīzāk ir uzdevums, ko mēs atrisinām vai neatrisinām attiecībās paši ar sevi. Tur īsti no malas palīdzēt nevar neviens. Domāju, ka liela daļa cilvēku dzīvo ļoti sliktās attiecībās ar sevi. Pat agresijā.

Garīgums nenozīmē iestāšanos reliģiskā organizācijā, bet gatavību strādāt ar sevi. Mums nevienam nav jāizliekas par kaut ko, kas neesam. Garīgums ir uzdrīkstēšanās būt patiesam un autentiskam cilvēkam.

• Attiecībās vienmēr ir kritiski posmi, kuros mums jāsaprot, kāpēc ir svarīgi būt kopā tieši ar šo cilvēku. Tie ir tādi trausli, bet vienlaikus arī ļoti motivējoši brīži. Tam ir jāiet cauri pilnīgi visiem cilvēkiem, un neiedomāsimies, ka ir kādas attiecības, kurās ceļš ir rožlapiņām kaisīts līdz finālam! Patiesībā tikai ar gadiem mēs spējam novērtēt to milzīgo vērtību, kāda mūsu dzīvē ir tevi saprotošam, pieņemošam, mīlošam cilvēkam blakus. Tas ir pats lielākais dārgums, kas šajā pasaulē ir dabūjams.

• Dieva klātbūtne ir klātesoša mums visiem. Bet visspilgtāk mēs varam to nojaust caur mīļoto cilvēku. Bet tāpēc visiem, kuri ir vientuļi, nav jājūtas mazvērtīgiem. Cilvēkam jāskatās, kā godīgi izdzīvot savu dzīves uzdevumu tajā situācijā, kurā atrodas. Vajadzētu mācīties redzēt, ka arī citās attiecībās ir liels potenciāls. Ja mēs neatrodam vīrieti vai sievieti blakus, bibliskais teksts tik un tā paliek spēkā - nav labi būt vienam. Tev līdzās ir cilvēki, un tajās attiecībās, kas tev ir pieejamas, vari izdzīvot un īstenot daudzas skaistas lietas.

Bet mācies būt atvērts! Nenoraksti sevi! Ja mēs paši sevi norakstām, tad sevi paralizējam un apstādinām. Mēs sūtām noteiktus signālus apkārtējiem - netuvojies man! Tāpēc ir ļoti svarīgi paturēt atvērtību.

• Krīžu brīžos cilvēkam nevis tik daudz jāfokusē uzmanība, kas otrā ir kļūdains, bet vajadzētu pievērst uzmanību sev un pajautāt - kas manī ir problemātisks? Jo esmu līdzdalīgs šajā situācijā. Nereti tā var būt ļoti laba atslēdziņa attiecību risināšanā, jo es nevaru piespiest otru mainīties, bet varu diezgan daudz izdarīt pats ar sevi. Vienādojums mainās, ja mainās viens elements vienādojumā. Ja tu bēdz no attiecībām, kad tās liek mainīties tev pašam, emigrē no vienām uz otrām, tad principā tu nekad no attiecībām nesaņem pašu svarīgāko, ko tās spēj dot. Ļoti bieži cilvēkam nepatīk viņš pats, bet tam tu pārlec pāri, un tad tev nepatīk cilvēks blakus, pasaule nepatīk. Nekas nepatīk. Bet tas ir konflikts, kas tev ir jārisina pašam ar sevi. Mācies labāk ieraudzīt savas rīcības patiesos motīvus! Virspusēji mēs kādreiz dodam vienas atbildes, bet dziļumos patiesībā ir pilnīgi citas atbildes, kāpēc tā rīkojos.

• Dzīves pirmajā daļā mēs skatāmies uz ārpusi, bet pakāpeniski mums vajadzētu iepazīt kaut ko dziļāku citam citā un arī šai pasaulē. Īstenībā ir skaisti, ka cilvēkam pēc 40 vairs nav par katru cenu kaut kas jāpierāda visai pasaulei. Tu zini, ko tu vari, tu zini, ko tu nevari, tev ir iekšēja skaidrība par daudz ko, tu vari atļauties būt tas, kas esi, un nebēdāt, ka kādam nepatiksi.

• Domāju, ka skaisti ir tie cilvēki, kuri ir atraduši lielāku dziļumu sevī, un tie, kuri turpina augt un meklēt.

Atziņas ņemtas no Santas Dansbergas-Ančas sarunas ar Juri Rubeni žurnālā "Santa" (No. 11/293)