Viljams P. Jangs "Būda"

11. jūnijs, 2016 pl. 20:22,

Attēlā: grāmatas vāka fragments

Apskatu par Janga "Būdu" nav nemaz tik viegli uzrakstīt, kaut grāmata tik tikko svaigi pabeigta lasīt. Izlasīju to divos vakaros... Kaut esmu pārguris un vispār neko pēc darba vairs negribas, kāda neredzama Spēka iedvesmots, es ķēros pie šī daiļdarba. Kaut gan, pēc izlasīšanas man gribas teikt, ko lai arī nesaka tradicionālā teoloģija, man šī stāsta versija šķita tik ļoti tuva, reāla, patiesa un aizraujoša. Tik aizraujoša, ka gribas ticēt, ka mēs ikviens to reiz piedzīvosim, jo visi taču esam viena Dieva bērni, no kuriem tikai lielākā daļa maldās melu, sāpju un pašpasludinātas, egoistiskas neatkarības muklājos, kaut savās visdziļākajās sirds ilgās ilgojas pēc patiesas Mīlestības, sapratnes un izlīgšanas gan ar Kungu, gan ar saviem tuvākajiem, piedodot ikvienam.

"Būdu" izlasīju, ņemot vērā to, ka tūliņ ķeršos klāt jaunākajam Janga darbam"Krustceles" , tādēļ gribējās zināt, kas tas ir par daiļdarbu, ko visi tik drudžaini iesaka un rekomendē obligāti izlasīt. Jāsaka gan, ka mani kā ļoti progresīvi teoloģiski domājošu cilvēku nekas tā ļoti īpaši šai grāmatā nepārsteidza, jo esmu arī savā sapratnē jau līdz kam tādam iepriekš aizdomājies un, jāsaka arī, Kunga dzīvinošo pieskārienu savā dzīvē sajutis pavisam reāli darbojošos. Protams, sižetu neatstāstīšu, bet tas nav nekas parastajam ikdienas cilvēkam nesaprotams kā daudziem to gribētos mālēt - kā caur piedzīvotām ciešanām nonākt pie piedošanas un patiesas Dievsastapšanas. Un ne tikai tas vien - cik gan bieži ikviens no mums nav lādējis Dievu par mūsu sūrajiem dzīves apstākļiem un uzliktajiem pārbaudījumiem, taču, vai kāds no mums aizdomājas, ka Dievs mūs mēģina uzvest uz pareizā ceļa, uz patiesas sastapšanās ar Viņu ceļa, uz piedošanas, mīlestības un saticības vienam ar otru ceļa.

"Būda" konservatīvu kristieti nostāda visai neērtā situācijā, ja tā pavisam godīgi, jo liek absolūti pārdomāt savus iesīkstējušos un uz paša iztēles būvētus izdomājumus, pieņēmumus un priekšstatus par Dievu, par Svēto Garu, par Sofiju jebšu Visaptverošo Gudrību un Jēzu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu. Šis romāns burtiski cilvēku, manuprāt, pilnīgi ikvienu, izgriež uz āru, liekot pārdomāt un pārvērtēt absolūti visu savu dzīvi un pieņēmumus, kādēļ bieži vien viss notiek tā, kā notiek. Tostarp, kādēļ it kā labais Dievs pieļauj sāpes mūsu dzīvēs, atņemot mums mīļos un tuvos cilvēkus?

Daudzi tūkstoši lasītāju visā pasaulē šo grāmatu ir pasludinājuši teju par līdzvērtīgu Bībelei un varbūt arī tikpat to pasludinājuši par absolūtāko ķecerību, balstoties vien uz savu egoismu un skaļi brēcot, ka "es taču zinu labāk" kāds ir Dievs, kā Viņš izskatās, ko Viņš domā un kādēļ Viņš rīkojas tieši tā un nekā savādāk... Taču, gribētos teikt kādu stiprāku vārdu un apklusināt šos labākzinātājus, bet, mācoties un ieviešot savā dzīvē "Būdas" mācību, es ikvienam cilvēkam novēlu atrast ceļu uz piedošanu, mīlestību un, galvenais, ceļu caur Jēzu pie Mūžīgā Universālā Dieva, kuram mēs varbūt esam paši vien izdomājuši būrīti un tajā Kungu ieslodzījuši, neļaujot Viņam pilnībā darboties mūsu siržu pārveidē un vešanā pie Sevis, tuvāk Sev, savai Gudrībai un Mīlestībai!

P.S. Gribu jūs informēt, ka ļoti skaistu recenziju ar nosaukumu "Jēzus ar trauku dvieli" par šo darbu ir uzrakstījusi arī Bārbala Simsone un publicējusi to savā blogā. Iesaku izlasīt - gan šo recenziju, gan, protams, arī pašu Janga "Būdu". Jo ne jau caur recenzijām un grāmatas apskatiem jūsu sirdis var piedzīvot pilnīgu nokļūšanu Kunga Mīlestības pļavās, vai ne, lasītāji?