Griāns "Dārznieks"

3. aprīlis, 2016 pl. 18:50,

Kolāža - Didzis Kukainis (blogeris Didzis)

Es pat īsti nezinu, kā lai es aprakstu to, ko esmu sapratis, izpratis un ieguvis, lasot tik viedu grāmatu kā nesen klajā nākušo Griāna "Dārznieks". Jo tā nav parasta grāmata, tā nav pašpalīdzības grāmata, tā nav psiholoģija, tas pat nav garīgums. "Dārznieks" ir grāmata - himna Dzīvei, tās izbaudīšanai, netveramā tveršanai un mirkļa burvībai. Griāns, kaut pirmo reizi dzirdam un lasām viņa vārdu un darbu, ar šo veikumu ir pamatojami ierindots un salīdzināts ar tādiem dižgariem kā Tagori, Halīlu Džibrānu un Sent-Ekziperī, un tomēr savā īpašajā veidā, manuprāt, pat pārspēj viņus. Jo ieved lasītāju majestātiska vieduma un dvēseles apzināšanās mistēriju pasaulē, kas reizē ir it kā tverama un tomēr netverama. Tāds man dažos vārdos šķiet šīs vārsmas, ko mūsu sirdīm dāvājis šis Dievišķā Gara un Pasaules Dārznieka inspirētais viedais rakstnieks.

Kas tad tas tāds par mistisku Dārznieku pēkšņi grāmatnīcu plauktos uzradies? Vai man tādu lasīt? Ko jaunu es iegūšu? Un - vai vispār kāds var mūsdienu pārsātinātajā literatūras pasaulē vēl ko jaunu un nebijušu ienest, piedāvāt, uzrakstīt? Un es mierīgi varu sacīt - ne mirkli nenožēlosiet, ja izlasīsiet šo darbu, jo gandrīz ik rinda šai dzīvesgudrajā darbā ir piesātināta ar aforismiem, atziņām un, jā - arī pamācībām Dzīves dzīvošanā, svinēšanā un mūsu harmonijas ar Dabu svētīšanā. Nav lielāku vārdu par tiem, ar kādu mīlestību, dziļdomību un viedumu Griāns aprakstījis Dzīvību, Dārzu, Radītāju un mūs, Cilvēkus, un tādēļ grāmatas lappuses ieaicina ieiet tādā pasaulē, kuru mēs varbūt arī apzināmies eksistējam, bet tomēr nealkstam, netiecamies pēc tās un nenovērtējam tās sniegto mierinājumu.

Lielos vilcienos runājot par grāmatu, tā lasītāju izved cauri dzīves laikā piedzīvotajam, arī tam, ko tikai vēl piedzīvosim, tā, it kā mūs tam sagatavotu. Nez no kurienes uzrodas Dārznieks, kas, drusku pēc apraksta iztēlošanās, varētu būt drusku līdzīgs Jēzum, jo "apāvis ādas sandales un garu ozolkoka nūju rokās. [..] Un Dārznieks veltīja sevi augiem un kokiem, vāverēm, putniem, fejām, laumiņām un cilvēkiem." Jo Jēzus arī sevi veltīja šīs pasaules apgaismošanai...

Tā, cauri nedaudz vairāk kā 100 lappusēm, daždesmitos nelielos stāstos Dārznieks cilvēkus, sava Dārza apmeklētājus un arī savu mācekli izved cauri lielajām Dzīves mācībām, skolojot tos, apgaismojot viņu dvēseles, sniedzot gurdenajiem atspirdzinājumu, panīkušajiem - iedrošinājumu, bet ikvienam - mudinājumu atvērt savas dvēseles un gara acis tai patiesībai, kuru mums vēsta Dievs, Daba un klusi čukst mūsu sirdsbalss Dārzs. "Vienkārši atver sirdi un ļauj pārvērtībai notikt, kad Dzīvei tas šķitīs piemērots brīdis. [..] Kad cilvēks atrod Mīlestību, Visums nodreb šī diženuma priekšā."

Autors, būdams psihologs, protams labi pazīst cilvēkus, viņu pasauluzskatus, vērtības un tā joprojām, tomēr man domāt, ka autors ir arī samērā augsti garīgs, pat vieds, sauksim tā, cilvēks, pielīdzināms lieliem mistiķiem, Radītāja neaptveramās un mūžīgās Mīlestības pazinējs, jo šāda grāmata, kura aizkustina sirdi tik ļoti, ka nespēj valdīt asaras pie beigu lappusēm - jā, tā ir Radītāja Gara inspirēta un dievišķas gaismas un gudrības pielieta mistērija, kuru mums, lasītājiem, jātver ar lielu cieņu, bijību un vēlmi īstenot savās dzīvēs. Kā rakstīju savā tviterkontā grāmatas lasīšanas gaitā, tad "ja es vadītu laulības, izlaidumus etc., es visiem dāvinātu/ieteiktu dāvināt Griāna "Dārznieku", jo "Dārzniekā" ir viss dzīves eliksīrs, padomi gan ikdienas priekiem, gan savstarpējai saskarsmei, lietu izpratnei, gan pašizaugsmei... Izcili!" Un tā patiesi ir, to nevaru noliegt.

Dārznieks stāsta gan par mīlestību, gan sevis ieraudzīšanu, gan dzīves patiesajām vērtībām, par savādo skatienu, kas atspoguļojas cilvēkā, kad Radītājs caur to runā, par draudzības dārgumu, par mūsu dzīves maskām, par mācīšanās un pacietīgas izaugsmes nepieciešamību et cetera, et cetera... Un tā līdz pat mūsu ikviena šķiršanās brīdim, kad mēs atstāsim savu mīlestību sava iekoptā dārza nākamajiem kopējiem... Varu pievienoties vien grāmatas aizmugurē rakstītajam, ka "šis eseju krājums aicina uz brīdi atstāt ikdienas kņadu, atvēlēt sev mirkli klusuma, norimt un ieklausīties vienkāršos vārdos, lai atvērtu sirdi Dzīvei visā tās pilnībā." Un, jā, gandrīz aizmirsu piebilst, ka šur tur vietumis lasot, manā prātā iezibsnījās domas, ka mūsu pašu esejiste Zenta Mauriņa arīdzan varētu lepoties ar tādu dzīvesgudru un garīgi inspirētu kolēģi kā Griāns. Es pat domāju, ka viņa noteikti ar viņu kļūtu par vēstuļdraugiem... Tā varētu būt izcila harmonija realitātē, bet Mūžības kontekstā tā jau IR izcila harmonija!

Šī nu reiz ir tā grāmata, kura pievienosies manai izcilāko grāmatu kaudzītei blakus "Neziņas mākonim", blakus Halīla Džibrāna "Pravietim" un Hadžāra Džibrāna "Pravieša atgriešanās", blakus D. Čopras, L. Frīmena, A. Nolena, R. Rora un J. Rubeņa darbiem. Jā, patiesi, tik izcila un lieliska ir šī mazā, bet ārkārtīgi personību ietekmējošā un dvēseli pacilājošā grāmatiņa, kura mūs aicina: "Dzīvības dārza vārtiņi ir vaļā - ienāc!"

"Tā ir mācība, ko gribēju, lai tu apgūtu. Ja vēlies kļūt par Dārznieku, tev būs jāapgūst smalkā pacietības māksla, jo nepacietīgs Dārznieks vēlēsies izaudzēt puķes un kokus dažās dienās, bet tādu greznību daba mums nepieļauj.

Tāpēc cieši novērtē ozolu un atdarini viņa mieru, tad pēc kāda laika arī tu tapsi veidots no tik stabila materiāla, ar ko varēsi būvēt māju pats sev... un tiem, kas dzīvē laikā lūgs tev pēc pajumtes."