Ričards Smolijs "Aizliegtā ticība. Gnosticisms - kristietības apslēptais mantojums"

Attēlā: grāmatas vāka fragments

Grāmatas "Aizliegtā ticība" autors Ričards Smolijs ir pasaulē zināma autoritāte misticisma un ezoterisko zināšanu jautājumos. Ieguvis pietiekami elitāru izglītību klasiskajā literatūrā un filosofijā Hārvarda un Oksfordas universitātēs, šis viņa darbs "Aizliegtā ticība" tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu lielākajiem sasniegumiem reliģiju izzināšanā un pētniecībā. Tad nu šie visi fakti un arī personiska interese par mistiskajām tradīcijām pamudināja mani iegādāt šo grāmatu un izzināt tajā paustās atziņas un informāciju. Manuprāt, grāmata ir gana intriģējoša, jo apraksta daudzas patiesības un noslēpumus, kurus pēdējo divtūkstoš gadu laikā noklusējušas un slēpušas tradicionālās reliģijas. "Aizliegtā ticība. Gnosticisms - kristietības apslēptais mantojums" izsmeļoši atbild uz daudzus mūsdienās interesējošajiem garīgajiem jautājumiem, ievedot grāmatas lasītāju noslēpumainā un ikdienas skatienam apslēptā ticības pasaulē. Dažādu reliģiju un konfesiju cīņas un nesaskaņas nereti aizēno patieso mācību par mīlestību un paļaušanos uz augstāko spēku. Grāmatas autors izveicīgi atklāj mūsdienu reliģiju ārišķības, ļaujot saskatīt un sajust īsteno ticību.

Šad un tad man sanāk padomāt par to, kādēļ mūsdienās tik ārkārtīgi pieprasīti ir darbi par un ap ezotēriskām mācībām un, tostarp, arī šajā grāmatā aplūkoto gnosticismu, un esmu nonācis pie secinājuma, ka tas nenotiek aiz kāda viena iemesla, bet gan aiz daudzu iemeslu kopuma. Ne vien aiz ilgām pēc mistiskā un mazzināmā, bet galvenokārt gan aiz ilgām pēc ikkatra paša sastapšanās ar Radītāju - ar to, no kurienes viss ir radies un kas ir visa pirmsākums, un, lūk, šo nespēj dot neviena tradicionālā reliģija, lai arī cik tā nebūtu pretimnākoša. 

Tradicionālās reliģijas nav būvētas uz patiesās sastapšanās ar Dievu ceļa, bet gan uz laicīgās varas un valdīšanas par cilvēku dzīvēm un morāli ceļa, kas nekādā formātā nav pareizs. Tādas ir dažas no manis saprastajām grāmatas atziņām. Protams, šo grāmatu ir jāizlasa, jāizvērtē katram pašam, vai tā ir derīga vai nav, tomēr šī grāmata liek domāt un aicina pārvērtēt savu izpratni, vēršot to no šauri konfesionāli dogmatiskas uz visaptverošu skatu uz lietām un pasauli, kas ir, man gribas sacīt, daudz, daudz savādāka nekā mums līdz šim skaidrots un mācīts...

Lai gan reliģijas mērķis ir "sasiet kopā", ko apzīmē latīņu vārds religare, tomēr reliģija baidās no pārāk individuālistiska skatījuma un individuāliem garīgajiem piedzīvojumiem. Tātad, reliģijas funkcija ir no jauna apvienot katru indivīdu gan ar Dievu, gan savā starpā. Lai gan starp šiem diviem mērķiem nav pretrunu, tomēr ikviena indivīda piedzīvotā sava unikālā garīgā pieredze bieži vien nesaskan ar vispārpieņemtajiem reliģijas/konfesijas uzskatiem, tādējādi indivīdam topot izstumtam, lai tas neradītu draudus pastāvošajai lietu kārtībai. No šī tad ceļas arī tās situācijas, ko mēs reizumis dzirdam, ka kāds nav saprasts/pieņemts/uzklausīts savas konfesijas draudzē utmldz. Tādi cilvēki kļūst par t.s. ķeceriem un izraidītajiem. 

Kas man personiski saista un īpaši fascinē šajā grāmatā, tas ir grāmatas ievads - tajā pavisam nedaudzajās lappusēs ir izklāstīts bezmaz vai visas šīs grāmatas eliksīra eliksīrs - šajā grāmatā ir vēstīts, ka cilvēkiem ar pieeju garīgām atklāsmēm nav vajadzīga baznīca - vai arī tā nav nepieciešama tādā veidā kā vidusmēra sabiedrībai. Garīgās atklāsmes saņemošiem cilvēkiem parasti ir arī iekšējās autoritātes, kuras bieži pietrūkst daudziem oficiālo reliģiju līderiem. 

Jāņem vērā arī tas, ka tieši šādu reakciju izraisīja Jēzus, kad sāka sludināt. Ikvienam, kam ir tikai ārējas un skolās iegūtas zināšanas par reliģijām, bet nav iekšējās pieredzes un Dieva piedzīvojuma savā dvēselē - šādi cilvēki pret patiesiem garīguma sekotājiem izturas kā pret draudu viņu pašu varai. 

Daudzi no mums, ja tiktu jautāts par kristietības pirmsākumiem, diezgan labi izstāstītu stāstu par to, ka dzima Jēzus, Dieva Dēls, mācīja apustuļiem patieso ticību un uzdeva sludināt evaņģēliju visām tautām. Tad ap 2. gadsimtu, balstoties apustuļos kā ieceltos Jēzus pārstāvjos, tika dibinātas draudzes, kas veidoja vispasaules (gr. katholikos) jeb katoļu Baznīcu. Tāda varētu būt standarta stāsta versija, tomēr mūsdienu pieeja grāmatām un izglītības resursiem dara savu, dodot iespēju īpaši kritiski izvērtēt it kā par aksiomu pieņemtu patiesību. 

Un tādējādi, ņemot vērā šo visu informācijas pieejamību, jāatceras, ka, gadsimtiem ritot, patiesība paliek nemainīga, tomēr tā ir mainīta pēc apstākļu noteiktās vajadzības. Vārdiem, kuriem tika piešķirta vērtība pirms daudziem gadsimtiem, mūsdienās var izklausīties nesakarīgi, tomēr tie var būt 118. psalmā minētie stūrakmeņi izpratnei par patieso garīgumu un par patiesajām iespējām sastapties ar Radītāju savos garīgajos meklējumos... Par to tad vēsta arīdzan šī grāmata par gnosticismu un gnosis -  "Aizliegtā ticība".