Grāmatas apskats: Jānis Pāvils II "Atmiņa un identitāte"
Pāvests, nu jau svētais Jānis Pāvils II ir vienīgais pāvests, kurš visas Līvzemes, Terra Mariana un Latvijas pastāvēšanas gaitā ir spēris savu kāju uz šīs - mūsu - zemes. Tas ir samērā vērā ņemams fakts. Un tomēr - tas nekādā ziņā nepadara šīs grāmatas vērtēšanu mazāk vieglu vai kā tamlīdzīgi. Īstenībā, izlasot grāmatas priekšvārdu, ko sarakstījis arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs un arī pēcvārdu, ko sarakstījusi filosofijas doktore, filosofe Maija Kūle, var gūt samērā labu un ikdienas lajam pat pārāk glaunu izpratni par šīs grāmatas saturu un pāvesta Jāņa Pāvila II garīgo vēstījumu. Lai man arīdzan gribētos ar to aprobežoties, tomēr pēc grāmatas atklāšanas pasākumā dzirdētā, es tajā iedziļinājos un mēģināju izprast tās vēstījumu, kā sacīt, no vāka līdz vākam. Vai izdevās? Nezinu, grūti pašlaik spriest, jo mēs labi zinām Katoļu baznīcas nostāju daudzos jautājumos, kuros mani personīgie uzskati ne vienmēr sakrīt un arī grāmatā bija dažas vietas, kurām es nevarēju piekrist pilnībā, bet izraut no konteksta tā kā negribējās...
Arhibīskapam piekrītu tiktāl, ciktāl sniedzas šis citāts: "Grāmatā "Atmiņa un identitāte" pāvests analizējis 20. gadsimta traģiskos procesus. [..] Šo grāmatu varam uztvert arī kā Jāņa Pāvila II dzīves rezumējošo vēstījumu, sava veida testamentu. Tajā ir gan pagātnes norišu analīze, gan nākotnes redzējums, gan arī norādītas problēmas, kuras apdraud mūsu civilizācijas turpmāko attīstības gaitu."
Priekšvārdā lasām: "Dekarta un Apgaismības laikmeta idejas sagatavoja augsni diviem pasaules kariem un divu totalitāro 20. gadsimta ideoloģiju uzplaukumam." Un tad pēc pāris lappusēm lasām tālāk: "Tomēr Jānis Pāvils II norāda arī uz pozitīvo, ko Eiropai ir nesis Apgaismības laikmets. Jāpiebilst, ka šāds Apgaismības laikmeta vērtējums nav pārāk bieži sastopams Baznīcas autoru darbos. Viņš novērtē to, ka tā laika domātāji ir attīstījuši ideju par brīvību, vienlīdzību un brālību, kas gan nav jauna un sakņojas Evaņģēlijā. Tāpat pāvests atzīst, ka Apgaismības laikmetā tika sagatavota augsne dziļākai cilvēktiesību izpratnei, kā arī nobrieda ideja par tautu pašnoteikšanās tiesībām." Liekas, ka pretruna, un man pašam arī tā šķita, līdz kamēr aizlasījos līdz Kūles kundzes skaidrojumam.
Pāvests šo pretrunu izmanto, lai parādītu, ka kari un totalitārās iekārtas rodas no atteikšanās no kristīgajiem ideāliem. Zināmā mērā var piekrist, tomēr jāņem vērā arī sekulāri un pasaulīgi iemesli, ne tikai reliģiski un garīgi. Jo karus izraisa aizvien lielāka dzīšanās pēc resursiem, varas sagrābšanas un tā tālāk. Un no tā rodas savveida visādi totalitārismi - patērnieciskās kultūras totalitārisms, krīžu totalitārisms, ārkārtīgais un, pat man reizumis par daudz esošais, liberālisms, kas arī ir savveida totalitārisma paveids un tā joprojām.
Un tomēr - lasot šo grāmatu, varam nojaust, kas pāvestam Jānim Pāvilam II rūpēja un kas viņu satrauca. Viņam rūpēja katras tautas pašnoteikšanās tiesības, demokrātija ar kristīgu vērtību inkorporāciju tajā un arī cilvēks, viņa humanitāte, dzīvības ētika. Ja es nebūtu lasījis daudz citus darbus, gan pāvesta, gan citu autoru, tad varētu maz ko kopsakarībās vērtēt, tomēr jāsaka, ka mūsdienās baznīca maz ko var un spēj ietekmēt. Tādi pāvesti kā Jānis Pāvils II un citi tikpat diženi vīri un sievas, nezinu, reizi gadsimtā rodas...
Laikā, kad patiesi, patiesi ir vajadzīga cildenu un dižu cilvēku klātbūtne pasaules vēstures kursa mainīšanai. Nonākot tuvu pie grāmatas beigām, pāvests 16. tēmā ar virsrakstu "Eiropas tēvzeme" vēsta par saviem iespaidiem par Eiropu, vērtējot notikumus, kas norisinājušies Eiropā tās pagātnē, caur tiem pievēršas kontinenta tagadējai situācijai un ieskicē Eiropas un visas pasaules perspektīvu trešajā tūkstošgadē. Jo šajā nodaļā rakstītajam, lai kā varbūt to ļoti negribētos, tomēr nākas piekrist, ka Eiropu radīja kristīgā evaņģelizācija. Jā, tas varbūt notika barbariski un bieži vien necilvēcīgi, nogalinot un iekarojot, un tomēr "tieši evaņģelizācija sekmēja Eiropas tautu civilizācijas un kultūras rašanos. Ticības izplatīšanās kontinentā veicināja atsevišķu tautu veidošanos, iesējot tajās sēklu kultūrai, kas ikvienā no tām bija atšķirīga, tomēr šīs tautas saistīja kopēja vērtību sistēma, un šīs vērtības sakņojās Evaņģēlijā."
Šī grāmata "Atmiņa un identitāte", lai gan man no sākuma šķita pārāk teokrātiska, teoloģiska un ne tik ļoti filosofiska, palasoties, ielasoties un kopsakarībās visu paanalizējot, varu secināt, ka tajā ir diezgan daudz ikdienā izmantojamas filosofijas. Šī grāmata ne vien palīdz izprast dažādus pasaules un Eiropas vēstures 20. gadsimta notikumus, to cēloņus un sekas, bet dod iespēju izprast arī Katoļu Baznīcas sociālo mācību un tās attieksmi pret demokrātiskajiem, sociālekonomiskajiem un ētiskajiem cilvēku dzīves notikumiem. Par šo grāmatu un tajā paustajām atziņām varētu daudz un dikti rakstīt, apspriesties un diskutēt, ko arī aicinu darīt, tomēr nobeigumā viens, manuprāt, ļoti labs fragments.
"Katrā ziņā katoliskā sociālā ētika, pamatojoties uz vispārējām nostādnēm, sliecas atbalstīt demokrātiju, kas, kā jau teicu, cilvēkam - ar prātu apveltītai un sabiedriskai būtnei - atbilst vairāk. Tajā pašā laikā tā negatavojas šo iekārtu "kanonizēt". Patiesība ir tāda, ka ka ikviena no šīm iekārtām - monarhija, aristokrātija, demokrātija - noteiktos apstākļos var kalpot, lai sasniegtu to, kas ir jebkuras varas galvenais mērķis, tas ir, kopējo labumu. Un tas panākams, ievērojot ētikas pamatnormas. Jau Aristotelis uzskatīja, ka politika nav nekas cits kā sociālā ētika. Tas nozīmē to, ka attiecīgā politiskā iekārta netiek izkropļota tad, ja tā ir praktizēto pilsonisko tikumu auglis. Dažādi minētās iekārtas izkropļojumi atbilstošu nosaukumu guvuši jau sengrieķu tradīcijā. Tā monarhija var kļūt par tirāniju, bet patoloģisko demokrātijas formu Polībija nosaucis par ohlokrātiju - pūļa diktatūru."