Grāmatas apskats: Aleksandrs Pjatigorskis "Kas ir politikas filosofija"

Tā nu nesen, grāmatu atlaižu laikā, tiku pie samērā senkārotas, sākotnēji ne visai saprastas, bet tikai tagad patiesi izprastas grāmatas "Kas ir politikas filosofija", kuras autors ir slavens krievu filosofs, Londonas universitātes profesors Aleksandrs Pjatigorskis. Faktiski, ne īsti autors, bet gan lektors, jo šajā melnajā grāmatā ir apkopotas viņa atziņas un pārdomas saistībā ar 2006. gadā nolasītu lekciju ciklu par šādu tematiku. Jā, faktiski grāmata ir šo lekciju apkopojums. Kā jau rakstīju drusku iepriekš, pašķirstot šo grāmatiņu agrāk, likās tāda svešāda un manām ausīm acīm, smadzenēm un visiem citiem uztveres ne visai saprotama... Toties tagad, kad tā iegūta savā īpašumā par samērā lētām naudiņām, vien diviem eiro, tad nu ar piezīmēm uz lapu malām esmu tai izbūries cauri - ziniet, nebija tik traki kā biju iepriekš iedomājies... Bija labāk un saprotamāk nekā savulaik domāju. Tad nu - apskats jūsu ievērtēšanai.

Neliels citātiņš no grāmatas atlokā publicētā: "... lekciju cikls veltīts cilvēka situācijas izpratnei varas apstākļos. Asa intelektuāla provokācija, kuras mērķis - politiskās domāšanas un politiskās kultūras audzināšana. Darbu par politiskās domāšanas mītiem autors veido no kāzusu un sižetu pārpilnības. Grāmatā jūs atradīsiet trāpīgas piezīmes par ekspertu veikumu, par politisko gribu, par daudzām vēsturiskām personībām." Un vēl viens, no priekšējā atloka: "Pie kā noved vispārējā politiskās refleksijas līmeņa pazemināšanās? Piemēram, pie jaunu, bezjēdzīgu izteikumu parādīšanās: "politiskās krīzes noregulēšana" (krīzi taču nekā nav iespējams noregulēt), "trešās pasaules valstis", "Rietumu un Austrumu pretnostatījums". Un šie vārdi mistificē politisko domāšanu, piesārņo poras mūsu realitātes uztverei. Galu galā - tieši tāpēc vara spēj mums melot."

Vai mēs redzam, ka mūsu politiķi (nu tie ļaudis, kas tajā darbojas!) jelkad domātu? Maz tādu vai gandrīz nemaz. Tik ambīcijas, cīņa par varu un ietekmes sfērām, krēsliem, amatiem, lielo rubuli... Nedomāt - tā vieglāk dzīvot! Tieši tā arī Pjatigorskis saka, ka nereflektēt par esošo situāciju, ne politisko, ne ekonomisko, nekādu - tā ir ārkārtīgi vulgarizēta dzīve, dzīve bez piepildījuma. Lai gan politisko traktātu skaits audzis, bet īstenu politisko domātāju ar uguni nevar sameklēt - tā nu tas ir! Pjatigorskis uzsver, ka lasītājam jāsaprot, ka politiskā darbība ir tieši saistīta ar domāšanu, ar reflektēšanu. Viņš nestāsta lekcijās par politiskās dzīves novērojumiem, tie lai paliek citiem, Pjatigorskim interesē tikai politiskā domāšana - veids, lai mudinātu lasītāju atbrīvoties no ilūzijām, kā arī, lai būtu par soli pretī politiskās domāšanas apguvei. Lai celtu politisko domāšanu jaunā kvalitātē, lai virzītu politisko kultūru kvalitatīvi jaunā pakāpē - lūk, Pjatigorska mērķis pret lasītājiem.

Pjatigorski izlasīju vienas dienas laikā - ziedoju visu savu darāmo, lai lasītu Pjatigorski. Bija vērts, bija interesanti - man patika un veicu arī daudz dažādu piezīmju un atzīmju, no kurām dažas publicēšu arī šeitan, blogā. Grāmata sastāv no 6 lekcijām, nolasītām Krievijā 2006. gada februārī. To temati, īsumā izklāstot, ir par filosofiju un politikas filosofiju, to problemātiku un galvenajiem jautājumiem, kā arī trim aizejošā laikmeta politikas pīlāriem, atļaušos teikt tā - absolūto valsti, absolūto varu un absolūto revolūciju. Izklausās nu tā, vai ne? Net nē - grāmata patiesi noderēs ikvienam, lai uzlabotu savas zināšanas un izpratni, kā arī audzinātu savu politisko domāšanu, tādēļ - domājošiem cilvēkiem noteikti šī grāmata patiks!

Mani personīgi šai grāmatā fascinēja tas, ka būtiskākie autora citāti, domas un lekciju izcilākās vietas ir izceltas atsevišķi, uzrakstot tās treknrakstā, kā atsevišķus fragmentus, kā lekcijas esenci, varētu pat teikt tā. Protams, grāmatā visu lekciju garumā atzīmēju daudz jo daudz dažādu vietu, par kurām domāt un rakstīt vairāk, tomēr šie treknraksta teksti neiziet no prāta un tos tagad citēju gana bieži. Pjatigorskis vienā no šiem treknraksta tekstiem saka tā, izsakot gluži vai manas domas: "Parunāt, parunāt, parunāt. Tāpēc ka filosofija nepastāv bez sarunas. Kā teicis amerikāņu filosofs Brendons: "Es baidos tikai no viena, ka rītā pamodīšos un nebūs sarunas. Ka man nebūs ar ko parunāt, un tad es nomiršu." Viņš teica taisnību. Tā ir cilvēciskās domāšanas galējā situācija." 

Un šādu, un vēl spilgtāku domu pilna ir šī grāmata, ko vien par diviem eiro iegādāju... Ehh, domājošiem cilvēkiem kas tie par priekiem - labas grāmatas tik lēti iegādāt! :)

Tagad, rakstot apskatu, man iešāvās prātā kāda doma. Tuvojas vēlēšanas, vai ne? Un slavenās, es pat teiktu - bēdīgi, skumji slavenās Grigules reklāmas taču arī visi zina, vai ne? Nu Pjatigorska grāmatas kontekstā varu vien sacīt vienu - kur šeit var redzēt, ka politiķis ir domājošs, reflektējošs vai filosofējošs? Kurā vietā to var no šādas plaši izlīmētas "zvaigznes" redzēt? Nevar! Jo cilvēks, politiķis, tāds kā Grigule, ir alkstošs varas amata kārē, bet tā nav dzīve, to jums grāmatas lasīšanas gaitā paudīs arī Pjatigorskis. Politiskā valdīšana, amats un viss prasa domāšanu, refleksiju un filosofiju, bet filosofija - tā ir vientulīga nodarbošanās un uz to vien spējīgi lieli gari. Grigule, kas sevi reklamē uz katra ielas stūra kā tāda *** - nu kāda tur refleksija vai filosofija apakšā? Nekāda! Tā - maza, liriska atkāpe saistībā ar politiku.

Ja godīgi, tad neviens apskats, lai cik garš un izvērsts arī nebūtu, pilnībā nespēs sniegt ieskatu Pjatigorska grāmatā, tas jāņem vērā, jo patiešām neesmu spējīgs ārkārtīgi dziļi un izsvērti izplūst pārspriedumos par šo grāmatu. Tomēr, tomēr, šis fragments vēl var sniegt vienu otru labu atziņu par šīs grāmatas vērtīgumu domāšanas veicināšanā: "Nav taču patīkami lietas saukt īstajos vārdos, vai ne? Es jums došu kādu metodoloģisku padomu: ja jums ir nepatīkami par kaut ko domāt - tā ir pirmā pazīme, ka tieši par to ir vērts padomāt." 

Un vēl: "Vairums cilvēku, tas nav nekāds noslēpums, domā vulgāri. Turklāt lietojot pašu šausmīgāko pasaules aprobežotības formulu "visi tā domā", kas faktiski neatbilst patiesībai: kā var zināt, ka visi tā domā? Kāda man tuva persona teica: "Tas, ar ko tu nodarbojies, taču nevienu pasaulē neinteresē." Es viņai ļoti nopietni atbildēju: "Ja jau tas interesē mani, tad tu vairs nevari teikt - nevienu." Šis universālisms, kas tiek piedēvēts domāšanai, ir pirmā vulgaritātes pazīme." Pjatigorskis grāmatā sniedz ārkārtīgi modernas, visām sabiedrības grupām aktuālas atziņas, pārdomas un viedus, vērā ņemamus vārdus, to nu noliegt nevar. Nevar noliegt neko, kas viņa grāmatā sarakstīts. Katrs lasītājs atradīs sev kādu pieturas punktu. Nu ja vien viņš nav galīgs muļķis un totāls vulgārs nedomātājs pēc definīcijas... Vēl daži citāti un atziņu pērles, kas rakstītas, lai mudinātu jūs domāt, aizdomāties un varbūt pat beidzot saņemties un aizdoties uz grāmatnīcu iegādāt šo grāmatu, jo zaudētāju nebūs - var rasties viena doma vai pretreakcija dažam filosofa Pjatigorska paustajam, bet arī tad jau tā būs domāšana un reflektēšana - tieši tas, ko Pjatigorskis aicinājis darīt - domāt un reflektēt!"

Iegaumējiet, nekādas citas nozīmes, izņemot burtisko, vārdam "mūsdienīgs" nav. "Mūsdienīgs" vienmēr ar kaut ko ir mūsdienīgs. Jūs saprotat, uz laiku mūsdienīgs. Dažkārt - uz mirkli mūsdienīgs."

"Politiskā vara - tas ir, kad viens cilvēks nosūta otru pie trešā, lai otrais piespiestu trešo darīt tā, kā vēlas pirmais." "Kad es saku par kādu "domā, izprot" - mums tam ir nozīme vienīgi tad, ja tas top izteikts, uzrakstīts, pasacīts, iegaumēts. Viss cits ir pļāpas. Tāpēc politiskā refleksija nozīmē: lasīja, dokumentēja, no kaimiņiem dzirdēja, žagata pažadzināja."

"Draugi, mēs dzīvojam 21. gadsimta sākumā! Bet patstāvīgi domājošu cilvēku daudzums visās progresīvajās valstīs izrādījies tik niecīgs, ka šie suņa murgi skan vēl joprojām.""Patiesība varas cilvēkus neinteresē."

"Tomēr mēdz būt izņēmumi, pat filosofu vidū, tādi, kas atmet standarta, klišejisko, šablonizēto terminoloģiju un cenšas vienkārši DOMĀT. Politiķu vidū tas ir kas gandrīz neticams. Parazīti taču! Ko nozīmē parazīti? Parazīts - tas ir cilvēks, kas nerada neko savu, bet viņam vajadzētu radīt savu paša domāšanu. Taču politiķi un politologi līdz pat šim laikam izmanto 40. gadu vārdus un nespēj no tiem ne par sprīdi atkāpties."

""Bet ko gan mums darīt? Un filosofs saka: "To, ko tu nekad neesi darījis, - padomā." Un kaut jūs zinātu, cik šausmīgi ir - padomāt." Ziniet, kad es lamājos, man prātā tikai viens: kādi talantīgi cilvēki bija, bet nedomāja - domāt ir grūti.""