Lasot pasakas jeb Jura Rubeņa un Māra Subača grāmatas "365 pasakas katrai gada dienai. Ceļš uz Emavu" apskats...

30. augusts, 2015 pl. 23:13,

Foto: grāmatas vāka fragments

Šo Jura Rubeņa un Māra Subača kopīgi izveidoto grāmatu "365 pasakas katrai gada dienai. Ceļš uz Emavu" ieteiktu ikvienam, kurš sevi uzskata par tik tālu no garīguma un kristietības, ka baidās tuvoties jebkam, kas saistīts ar šīm lietām. Jo cilvēks mēdz domāt, ka viņš nav tam piemērots vai varbūt šīs garīgās zināšanas nav viņam piemērotas, taču tas jebkurā gadījumā ir tikai cilvēku iedomas, sevis maldināšana un zināma veida cilvēciskas bailes pazaudēt savu "veco cilvēku", nezinot, ko iegūs pretī. Taču pretī vecā cilvēka zaudēšanai var iegūt vienīgi ieiešanu Dieva valstībā, kura, kā Jēzus teica, ir tepat vien mūsu vidū un to lieliski atspoguļo arī šīs Jura Rubeņa pasakas un Māra Subača lakoniskie zīmējumi.

Šajā mazajā, bet tanī pat lielajā un mūžīgās vērtības sevī glabājošajā grāmatiņā, slēpjas tāda garīga gudrība, kuru es uzskatu kā dziļas Dieva pazīšanas rezultāts un es nešaubos, ka Juris Rubenis tik tiešām ir nevis viens no luterāņu mācītājiem, bet gan viens no tuvākajiem Dieva draugiem un pazinējiem, kā arī pilda savu Dieva pravieša misiju, Dieva valstībai tuvinot ikvienu, kurš baidās pats tai tuvoties.

Atverot grāmatu, no pirmās pasakas jau pretī veras lielā patiesība par Dieva balsi, kura uzrunā ikvienu, taču to dzird tikai tie, kas kaut uz mirkli apstājas lielajā dzīves skrējienā, apkārt sev un sevī sadzird klusumu, tādējādi sadzirdot Dieva kluso un mierīgo balsi. Un šī grāmatiņa ir pilna ar šādām Dieva atklāsmēm, no kurām nav jābaidās, jo tās nenosoda itin nevienu, bet, tieši pretēji, ikvienam pasludina lielo Dieva mīlestību pret ikvienu savu dievišķās līdzības bērnu, jo mēs tādi patiešām ikviens arīdzan esam, taču daļa to ir aizmirsuši un savā sirdī ielaiduši sekulārismu un pasaulīgās izpriecas, kuras mūsu maņas un jutekļus apmierina tikai līdz zināmai robežai un pēc tam iestājas tukšums. Un tad palīgā nāk J. Rubeņa grāmata "365 pasakas katrai gada dienai. Ceļš uz Emavu", kurā savu pasaku atradīs gan divi draugi, gan izgājēji no paradīzes, kuri vēlas tur nokļūt atpakaļ. Tāpat pasakās pieminēti Ādams, Ieva, dzīves karte, eņģelis Ibliss, 11. novembra krastmala, tirgus paviljons, nauda, avantūrists, Jēzus kafejnīcā, prostitūta un daudzi citi tēli, tā parādot un apliecinot dievišķā klātesamību ikkatrā lietā.

Šīs pasakas, manuprāt, ir ļoti saistošs kristīgās vēsts pasludinājums sekulārajai sabiedrības daļai, kura nevēlas klausīties garlaicīgos un visu nosodošos sprediķos, jo patiešām tie spēj atturēt cilvēku no Kristus vēsts iepazīšanas, taču Jurim Rubenim izdodas caur savām pasakām parādīt visu un visus mīlošo Dievu un Dieva Dēlu negarlaicīgā, bet gan ieintriģējošā veidā, manuprāt, tā Dievam un Viņa vēstij pietuvinot tos, kuriem baznīcu garīgums šķiet ne visai interesants un izprotams...