Alans Votss "Dzenbudisma ceļš. Izcelsme, attīstība un prakse"
Foto: grāmatas vāka fragments
Nebūt nevēlos apgalvot, ka nu tik visiem jāķeras klāt šīs grāmatas iegādei un padziļinātai studēšanai, tomēr nākas atzīt, ka savs patiesības un vieduma grauds tomēr tajā rodams ik uz soļa ir gan, tostarp - pat kristīgā garīguma ceļa gājējiem. Jo šis "garīgās atbrīvošanās ceļš", kā vēsta autors, "nav nedz reliģija, nedz filosofija, tas nepieder nevienai zinātnes nozarei un tomēr - tā ir vislielākā Āzijas dāvana pasaulei. Jo veicina gan domāšanu, gan intelektuālas pārdomas un viedokļu apmaiņu.
"Dzenbudisms radās, apvienojoties oriģinālajam ķīniešu garīgās atbrīvošanās veidam daoismam ar Indijas mahājānas budismu. Šo "mācību" nevar pilnībā izprast, ja izmantojam un paļaujamies vien uz prātu un t.s. konvencionālajām zināšanām. Dzenbudismu, tā teikt, var vienīgi piedzīvot un pieredzēt, kad prāts tiek "nolikts malā" un ļaujamies brīnumainajai nejaušībai. Tā laikam bija mana lielākā atskārsme par to, kas tad īsti ir dzenbudisms.
Ķīniešu valodas pratējiem šī grāmata varētu patikt tādēļ, ka grāmatas beigās ir ievietotas piezīmes par katru tās nodaļu, attēlotas tradicionālajā ķīniešu hieroglifu rakstībā. Ja godīgi, pirmo reizi kādā grāmatā tādas redzu, rakstītas hieroglifu rakstībā. Patiesi interesanti!
Kopumā grāmata sastāv no divām daļām. Pirmajā ir vēstīts par dzenbudisma rašanās apstākļiem un vēsturi (dao filosofija, budisms, mahājānas budisms ⇒ dzenbudisma rašanās), otrās daļas četrās nodaļās ir paskaidroti dzenbudisma principi un prakse, tostarp, kas ir dzadzens, kā saprast zen koānus un kā dzenbudisms ir ieraugāms mākslas pasaulē.
Būtu ļoti šauri domāt, ka šī grāmata ir grāmata tikai un vienīgi par dzenbudisma teorētisko pusi. Nē, šī grāmata sevī ietver gan dažādas atziņas, gan koānus, gan budisma un dao un de dzejas rindas. Šī grāmata ir arī dzejiski māksliniecisks izaicinājums tās lasītājam. Kaut vai šie vārdi vien: "Viedais pievērš uzmanību vēderam, nevis acīm." Kā jūs to saprotat? Kā skaidrotu? Te būs arīdzan grāmatas skaidrojums - viedais spriež pēc pieredzes konkrētā satura, nevis pēc tās atbilstības tīri teorētiskiem standartiem. Un šādu, pat vēl vairāk prātu/domāšanu izaicinošu rindu šajā darbā ir ārkārtīgi daudz. "Dzenbudisma ceļš" patiesi ir prātu izaicinošs ceļojums!
Mūsu, Rietumu, materiālajā un sasniegumu, panākumu un izcilības vērtēšanas pasaulē īsti nav saprotama un pieņemama tā Austrumu pasaules postulētā pasaules un lietu nepastāvība, kaut gan, godīgi jāsaka, tieši šī nepastāvība ir visu mūsu t.s. ciešanu avots un tieši nezūdošais budisma, hinduisma u.c. veidu vēstījums noved cilvēkus pie apgaismības, pie savveida garīgās piepildītības. Bet to dots saprast vien patiesi tiem, kuri šādai pieredzei ļaujas. Pilnībā aprakstīt šo grāmatu noteikti nav iespējams, jo tajā ir ārkārtīgi daudz pārdomu vielas, kuras ir jāiepazīst ikvienam pašam, kuram tās šķiet aktuālas, noderīgas un patiesu zināšanu avots.
Vienas no dievišķākajām atziņām šajā grāmatā aprakstītas 102. līdz 105. lappusēs - meditācijas laikā nepieciešams prātu atlaist vaļā un nevis uz to koncentrēties un to apcerēt, līdz tas kļūst nekustīgs. Jo, pirmajā gadījumā, tas nozīmē domu un iespaidu pilnīgu atlaišanu, uz neko nekoncentrējoties, neko ne apspiežot, nedz mēģinot jel ko aizturēt. Ja meditāciju saprotam tikpat burtiski kā daudzi gan budismā, gan citās skolās un mācībās, resp., meditācijas laikā nepieciešams panākt stingu prāta nekustīgumu, tad tā noved pie mākslīgas sajūtu imitēšanas un it kā šķīsta prāta, un tomēr tad tas ir nevērtīgi, jo tas nav patiesi, prāts nav atlaists vaļā. Šādā gadījumā tad arī rodas mērķtiecīgi un metodiski reliģiozo cilvēku nepatīkamais paštaisnums.
"Īstā meditācija nozīmē saprast, ka tava daba ir kā kosmoss un ka domas un sajūtas lido šajā "sākotnējā prātā" kā putni debesīs, neatstājot nekādas pēdas. [..] Atmosties nozīmē atmosties pilnībā; atmošanās ir pēkšņa, tā netiek īstenota pa posmiem, līdz tai nonāk apķērīgie un nevis lēni domājošie - jo Budas dabai nav daļu un sadalījumu, un tā izaugsme netiek sadalīta jebkādās stadijās."
Lai gan sākotnēji lasot un iepazīstot šo grāmatu, šķita, ka tajā rodamas pretrunas uz pretrunām, tomēr nonākot līdz grāmatas beigām un koāniem, kļūst viss skaidrs - tās bija manas domāšanas, prāta darbības sekas. Dzenbudisms skaidri un gaiši postulē: "Kā zivs peld ūdenī, bet nedomā par ūdeni, putni lido gaisā, bet neko nezina par vēju, tā arī īstajā dzīvē saskaņā ar dzenbudismu nav vajadzīgs sacelt viļņus, kad nepūš vējš un glorificēt reliģiju vai garīgumu kā pārāku par dzīvi. [..] Dzens izvairās no reliģiozitātes mudžekļiem un pievēršas tieši būtībai.
"Dzens ir mācība par cilvēka būtību - viņa dievišķo būtni un kopš dzimšanas tīro, šķīsto prātu, kuru tikai piesārņojusi domāšana, prātuļošana un pasaules steiga, tās izaicinājumi un kuru var attīrīt un atkal nonākt dievišķajā skaidrībā vien ar pareizās meditācijas palīdzību - atlaižot vaļā prātu, nepiesaistoties domāšanai un apcerei un arī dzīves uztveršanu tādu, kāda tā ir pašlaik, "tādībā". Arī "dzena skolotāji ir ļoti cilvēciski, viņi saslimst un nomirst, viņi priecājas un skumst, viņiem ir niknuma brīži un citas mazas rakstura vājības tāpat kā visiem citiem, viņiem nav sveša iemīlēšanās un pilnīgi cilvēcisku attiecību veidošana. Dzena pilnība ir būt pilnīgi un vienkārši cilvēciskam."