Atkārtoti pārlasot Ērika Emanuēla Šmita darbu "Pilāta evaņģēlijs"...

18. jūnijs, 2015 pl. 12:11,

Foto: grāmatas vāka fragments

Lai gan šī grāmata ir samērā pasen izdota, kādā 2004. gadā, tā reiz iegūla manā grāmatplauktā pirms kāda gada vai diviem, tad to izlasīju pirmoreiz, tagad pieķēros un izlasīju to atkārtoti. Man priekš sevis ir tāds uzstādījums, ka es savā grāmatplauktā turu tikai tādas grāmatas, kuras man gribas vēl un vēlreiz pārlasīt, un tā nu pie šīm grāmatām pieder arī "Pilāta evaņģēlijs".

Grāmata "Pilāta evaņģēlijs", protams, ir romāns un līdz ar to - daiļdarbs, tomēr tajā ir iespējams smelt arī gana daudz patiesības graudus, kuri vienā vai otrā formā un izpildījumā tikuši ņemti no Bībeles. Jāsaka gan, šajā darbā neatradīsiet tiešas norādes un citētās rakstvietas - tās būs jāpamana pašiem. Tiesa, to vieglāk būs paveikt tiem, kuri kaut reizi mūžā ir tā nopietnāk iedziļinājušies kristīgajā mācībā un Bībelē, un kaut ko no tā paturējuši prātā. Tas - punkts viens, kā dažs labs valstsvīrs mēdza izteikties...

Šī grāmata izaicina mūsu reliģiskos priekšstatus, pieņēmumus, aizspriedumus, stereotipus un dogmas. Darbā paustais liek domāt, iedziļināties iespējamībā un apcerēt, lai nonāktu pie saviem spriedumiem un savas izpratnes par Jēzu un Pilātu, un notikumiem ap šīm divām vēsturiskajām personām, kuru vārdi ik svētdienu dzirdami izlaužamies no ikviena kristieša mutes, sakot Credo jeb ticības apliecību. Šie vārdi izskan jau vairāk nekā 2000 gadu garumā un, domājams, izskanēs vēl ilgi pēc mums...Grāmatas prologā, kuram autors devis ļoti zīmīgu nosaukumu "Uz nāvi notiesātā grēksūdze naktī pirms apcietināšanas", ikviens grāmatas lasītājs izlasīs nemirstīgas patiesības par cilvēka dzīvi un tās kvalitatīvu, jēgpilnu izdzīvošanu. Neizpaliks arī atziņas savas dzīves līdz šim neizzināto šķautņu ievērošanai un apcerei par tām, jo šī, līdzīgi ikvienai grāmatai, vada mūs cauri mūsu pašu piedzīvojumiem un domām par dzīvi, sabiedrību un tās kultūrkontekstu. Jēzus jeb, kā grāmatā - Ješua, savā grēksūdzē caur autora prizmu mums pavēsta ko ārkārtīgi būtisku un jēgpilnu. Tiesa gan, tā ir atbilde kādam Mošem, kuram nomiris bērns, bet šie vārdi ir tik dziļi, ka nebaidos teikt, ka tie dažkārt attiecas uz ikvienu cilvēcisku būtni, it īpaši - uz tiem, kuri tiecas meklēt atbildes uz sasāpējušiem jautājumiem:

""Kādēļ Dievs viņu paņēma atpakaļ? Vai tad var pastāvēt Dievs, kurš ļauj nogalināt bērnus?" Un Ješua atbild: "Nemēģini saprast neizprotamo. Lai šo pasauli izturētu, ir jāatsakās aptvert to, kas iet pāri tavai saprašanai. Nē, nāve nav netaisna, jo tu nemaz nezini, kas nāve ir. Vienīgais, ko tu zini - nāve tev atņēmusi dēlu. Bet kur viņš ir? Ko viņš jūt? Nevajag dumpoties: klusē, neprāto vairs un ceri. Tu nezini, kā domā Dievs, un nekad to neuzzināsi. Tu zini vienīgi to, ka Dievs mūs mīl. [..] Vai nomiris tavs vecākais dēls? Mīli viņu jo vairāk. Un, galvenais, mīli pārējos, tos, kuri tev palikuši, un saki viņiem to. Tūlīt. Tas ir vienīgais, ko nāve mums iemāca: mīlēt ir jāsteidzas.""

Un, lasot šo grēksūdzes daļu tālāk, mēs varam caur autora skata prizmu iztēloties, kā Ješua četrdesmit dienas un naktis pavada tuksnesī, prom no visiem, prom no jebkādas civilizācijas... Un tas tikai viena iemesla dēļ - lai saprastu sevi, savu sūtību un savas esības visdziļāko dzīļu noslēpumus. Un atbrīvotos no visiem iekšējiem dēmoniem un kaislībām, runājot seno Tuksneša tēvu mācības valodā. Jo Ješua alka tikai vienu - pats sevi. Lūk, arī Tuksneša tēvu meditācijas pieredze, kuru pazīstam mūsdienās, tās efektivitāte diezgan precīzi un rezultatīvi aprakstīta arī šīs grāmatas lappusēs.

Kā jau rakstīju, katram lasītājam šeit kas atradīsies, ar ko bagātināt un pilnveidot savu personību, dzīvi, dvēseles tiecību. Un meditācija, it īpaši, kristīgā - mūslaikos ir īpaši noderīga, jo piepilda mūs ar jaunu Saturu, ar jaunu izpratni par mūsu esamību, jēgu un sniedz mums pārlaicīgu sapratni par mūsu Nemirstību, mūsu nezūdamību, mūsu dvēseles mūžīgo eksistenci. Liekas, viens parasts romāns, bet nē - šis romāns sniedz mums meditācijas nozīmīgumu pašu izpratnes veicināšanai. Izlasi romānu, apceri Jēzus dzīvi un darbību un nododies meditācijai - netipiski daiļdarba augļiem cilvēka dzīvē!

"Pilāta evaņģēlija" autors Ēriks Emanuēls Šmits darbā izvirza dažādas tēzes un liek tās pārdomāt ikvienam, kritiski palūkoties uz lietām, kuras lielākā daļa ārkārtīgi konservatīvu un ortodoksu kristiešu ir atzinuši par aksiomām un nekādos apstākļos neapšaubāmām ticības patiesībām. Tādēļ jau arī rakstīju, ka šo grāmatu jālasa, pilnībā savu prātu atbrīvojot no pieņēmumiem un dažādiem cilvēku radītu mācību uzslāņojumiem, kas reizēm neļauj un traucē būt objektīviem un kritiski padomājošiem.Jau lasot un tagad arī pārlasot šo grāmatu, mani pārņēma tāda sajūta, ka šo grāmatu un tajā pausto vēsti mums ir rakstījis pats Ješua. Tik reālistiskas un mūsdienu situācijai atbilstošas ir šīs pamācības. Nenoliedzami, grāmatas autors pamatīgi ir iedziļinājies atstātajā Ješuas vārdā, jo kā gan savādāk grāmatā būtu šādi vārdi, kuri, manuprāt, ir gana aktuāli arī mūsu šībrīža Latvijai:

"Pasaule ir atstāta cilvēkiem: ko viņi ar to izdarījuši? Atdosim to Dievam. Atmetīsim tautas, rases, naidu, ļaunprātību, citu izmantošanu, godinājumus un privilēģijas. Gāzīsim kāpnes, kas vienu cilvēku nostāda augstāk par otru. Atcelsim naudu, kas rada bagātos un nabagos, kungus un kalpus, naudu, kas rada bailes, alkatību, nedrošību, karu, nežēlību, naudu, kas uzceļ mūri starp cilvēkiem. Visu to izdarīsim savā garā, no šīm sliktajām domām un viltus vērtībām radīsim miroņkambari. Neviens tronis, neviens scepteris un neviens šķēps nespēj mūs šķīstīt un atvērt patiesai mīlestībai. Manu Valstību ikviens nes sevī kā ideālu, kā sapni un ilgas; ikvienā ir slepena dziņa, lēnprātīga vēlme. Kurš gan nejūtas kā nezināma Tēva dēls? Kurš nevēlētos atrast brāli ikvienā cilvēkā? Mana Valstība jau ir te - cerēta un bez mitas sapņota. Tieksme mīlēt jau ir - dreboša, bet pastāvīgi aprauta, aizturēta, bikla un vīlusies. Es atveru muti tikai tādēļ, lai dotu jums drosmi būt tiem, kas esat, drosmi mīlestībā. Lai arī Dievs ir mūsu vidū, mums tas pastāvīgi jāpiepilda. Un Dievs necieš remdenību."

Un šo apskatu pabeidzot, ikvienam grāmatas lasītājam un labas gribas cilvēkam novēlu iepazīt tiešo pieeju Radītājam - caur mīlestību un meditāciju. Pats Ješua mums atklāj, sakot:

"Beidzot kāda balss atskanēja no akas un man teica, ka mīlestībai, lielajai mīlestībai, reizēm nav nekāda sakara ar taisnīgumu; ka mīlestībai bieži ir jābūt nežēlīgai un ka mans Tēvs arī raudās, kad redzēs mani pie krusta."