Pārlasot "Straumēnus" jeb Citādā literatūra manā grāmatplauktā...
Foto: atrasts internetā, google.lv
Raksts pirmoreiz publicēts 2012. gada 6. augustā
Viena lieta, no kuras es vēlos ļoti, ļoti izvairīties, vismaz savā personīgajā dzīvē, man ir skaidri zināma - savu gara pasauli nebūvēt uz modes diktētu grāmatu lasīšanu. Šajā aspektā, manuprāt, diezgan daudzi kļūst par modes līdzskrējējiem, pazaudējot vai pat vispār nepamanot, ka mums pašiem ir brīnišķīgi literatūras šedevri, kuri nav pelnījuši aizmirstību. Pēc manām domām, šis laiks latviešiem un Latvijai būtu jāizmanto, lai kultūrā un literatūrā veiktu zināma veida renesansi, padarītu atkalpamanāmu to zeltaino vārdu burvību, kāda tā vīd Virzas "Straumēnos", par mūsdienīga jaunās paaudzes inteliģences obligātu nepieciešamību.
Reizēm publiskajā telpā var redzēt rakstītu tekstu, ko nu kāds blogeris vai žurnālists rakstījis un tajā starp rakstīto pavīd arī "Straumēnu" mājvārds no Virzas poēmas. Tad nu man nāk prātā - vai nu to dara aiz tāda kā izsmiekla ar žēlabainu sarkasmu vai arī, gluži pretēji, lai notrauktu skumju asaru par aizgājušo latvietības senatni un parādītu, kāda literatūra īsti lasāma. Pastāv jau arī trešais iespējamais scenārijs - tā rakstītā teksta autors parāda, ka vismaz kaut ko no latviešu literatūras skolas solā ir dzirdējis, ka viss nav gar ausīm paskrējis. Taču visnotaļ man tomēr prieks, ka kāds vēl kaut kur piemin Virzu un viņa "Straumēnus".
Un tā - gan lai savās smadzenēs atsvaidzinātu senlasītās rindas par Straumēnu dzīvi, gan lai nedaudz atpūstos no pārlieku lielās filosofēšanas par dzīvi, nāvi, tās jēgu un citām tāda veida lietām, nolēmu savu mājas bibliotēku papildināt ar pāris latviešu literatūras daiļdarbiem, no kuriem šobrīd aktuālākais lasīšanā ir "Straumēni". Protams, aizņemtības dēļ nelasās tik raiti kā gribētos, taču uzsākts ir. Nezinu gan kādēļ, taču man gribētos Virzu nedaudz salīdzināt ar Kafku. Īstenībā man pat jāsaka, ka ne pat tikai nedaudz, bet gana daudz, jo abi bija vārda meistari, kuriem mūslaikos nemaz tādu īstu sekotāju nevar atrast.
Tas dziļi psiholoģiskais, dziļdomīgais literārais mantojums, ko mums atstājuši šie dižie vārda meistari, ne ar ko nav īsti salīdzināms. Protams, Virza aprakstīja kādas Zemgales mājas un to iemītnieku sadzīvi, taču Kafkas stāsti pauž dziļu un vispusīgu cilvēku pazīšanu, toties šie abi rakstnieki bija dziļi jo dziļi iepazinuši gan dabas, gan cilvēku būtību. Viņi tiecās atspoguļot šo mijiedarbību pēc iespējas daiļāk, ar bagātiem metaforu un pārējo literāro izteiksmes līdzekļu "triepieniem", lai parādītu saviem un ne tikai pēcnākamiem, ka cilvēks un daba grib, var un spēj savstarpēji sadarboties un, vienam uz otru mijiedarbojoties, tie nezaudē savas draudzības saites, bet tieši pretēji - tās vēl ciešāk savijas un kļūst abpusēji simbiotiski izdevīgas.
Un līdzīgi ir ar literatūru, grāmatām un lasīšanu. Kas skolas laikā nepatika obligātās literatūras saraksta ietvarā, tam tagad ir liela piekrišana un pat sirds ilgojas pēc kaut kā, kas sen nav lasīts. Un, kad sāc lasīt, nodoties šim azartu izraisošajam fenomenam, tikai tad pamani, ko varētu zaudēt, ja nebūtu sācis lasīt. Tādēļ ikvienam iesaku lasīt, literatūru arī kādreiz pamainīt, taču neskriet modei līdzi un "nebūvēt" savu izlasīto grāmatu sarakstu tikai no krēslām, troņu spēlēm, harijiem poteriem u.tmldz. literatūras "pērlēm". Piedodiet, taču manuprāt tā nav literatūra, tas ir kaut kāds "atkritums", kas radīts, lai izdabātu merkantīlām biznesa un TV vajadzībām, nevis patiesas gara iedvesmas radīti šedevri, kuri dzīvos mūžīgi!