Mācītājs Juris Rubenis: «Vasarsvētki - Dieva reālā klātbūtne šodien...»

Kolāža: Didzis Kukainis

Labrīt! Sveicu jūs šajā Vasarsvētku rītā! Mēs uzklausīsim Svēto Rakstu vārdus no Apustuļu darbu grāmatas, kur 2. nodaļā no 1. līdz 12. pantam tā mēs lasām: "Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: "Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu - partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam." Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: "Kas tas ir?"" Āmen.

Mēdz būt daudz pārpratumu ar Vasarassvētkiem jeb Svētā Gara nākšanas svētkiem. Arī tiem, kas saprot, ka šo svētku dziļākā jēga nav vasaras sākuma svinēšana, bieži liekas, ka šie svētki vai nu mudina uz garīgiem pārspriedumiem par tādām abstraktām tēmām kā 'Gars' un 'Gara darbība' vai nu tieši otrādi - uz ārēju efektu panākšanu, kurus daži saista ar Gara darbību. Tomēr Vasarassvētku nozīme slēpjas kur citur - tie ir svētki, kas īpaši mums atgādina: "Dievs joprojām ir tepat; Viņš ir klātesošs un darbojas šajā pasaulē." 

Svētajā Garā Dievs ir nemitīgi klātesošs. Ja mums nebūtu Vasarassvētku, tad viss, kas saistās ar Dievu, Dieva darbību varētu likties tikai kā pagātnes notikumi. Tā jau daudziem arī liekas, vai ne? Ka garīgā dzīve ir dzīve ar skatu pagātnē. Piemēram, apcerot to, kā Dievs reiz (!) radīja pasauli jeb kā Dievs reiz Jēzū no Nācaretes staigāja pa zemi... 

Taču kristietības būtība nav dzīve ar skatu vakardienā. Dievs darbojas arī šodien! 

Un tieši tā ir Vasarassvētku centrālā vēsts. Mēs uztversim šo svētku jēgu tikai tad, ja sev jautāsim, kā mums piedzīvot Dieva reālo klātbūtni šodien. Lai Viņš nebūtu tikai teorētisku pārrunu vai spekulāciju priekšmets. 

Apustuļu darbu grāmatas notikums, kuru tikko dzirdējām, stāsta, ka pie tā nav nepieciešamas kādas drudžainas cilvēka aktivitātes, redzamu efektu meklēšana. Svētais Gars ienāk cilvēku dzīvē, Dieva tagadnīgā klātbūtne tos satver, šiem cilvēkiem esot dievkalpojumā. Jo, ko tad dara Jēzus mācekļi? Viņi, vienkārši paklausot Jēzus sacītajam, atkal un atkal pulcējas pie Vārda un Sakramenta. 

Jā, svarīgi pamanīt, ka Vasarsvētki ir pēkšņs, negaidīts notikums, kas notiek, cilvēkiem darot it kā vienkāršu, šķiet, pat tradicionālu, lietu - piedaloties dievkalpojumā. Bet izrādās, tieši šeit dzimst lielākā un negaidītākā pārvērtība. 

Svētā Gara svētki nemudina cilvēku pašu saviem spēkiem lauzties debesīs kā, piemēram, rīkojas Bābeles torņa celtnieki Vecajā Derībā, galu galā piedzīvojot zaudējumu. 

Svēto Garu cilvēks iegūst tikai vienā ceļā - paklausot Jēzus vārdiem, uzticoties Dieva apsolījumam. 

Tik bieži un daudzi, sevišķi, garīgi aktīvi cilvēki tiek kārdināti uzskatīt, ka tikai ar dievkalpojuma apmeklēšanu ir par maz. Jā, liekas, tik daudzas pazīmes rāda, ka tādā ceļā ilgu laiku ar cilvēku var nekas īpašs nenotikt. Dažkārt pat tiek pārmesta tāda vienkārša baznīcas solā sēdēšana, liekot cilvēkiem, kas tikai piedalās dievkalpojumos, justies par to vainīgiem. 

Un tomēr, cik neparasti - tieši tas ir ceļš, kuru norāda Vasarassvētku notikums. Un patiešām - cik gan daudz cilvēku ir piedzīvojuši ko līdzīgu šeit, Apustuļu darbos, aprakstītajam? Ka, tieši atrodoties baznīcā, es negaidīti konstatēju - te dzirdētais, saprastais, piedzīvotais, piepeši man ir trāpījis dvēseles dziļākajā vietā, atklājis man jaunu pasaules redzējumu? Jo kādas tad ir Dieva Gara darbības redzamās sekas pie cilvēka?

Tu piepeši tālāk un vairāk redzi. Un saproti. Tu pēkšņi jūties kā pamodies no ilga un dziļa miega un pārsteigts sev jautā: "Kā es to varēju līdz šim neredzēt? Un nesaprast?" Tu pēkšņi saproti līdz šim nesaprasto, nepazīstamo, varbūt - pat biedējošo, Dievu. Un tu to pēkšņi vēlies un arī spēj pasacīt citiem! 

Tad notiek kas pretējs Vecās Derības Bābeles notikumam, jo pieminētais Vecās Derības notikums simbolizē tādu cilvēku darbību, kad cilvēks savu vienību meklē visā citā, tikai ne Dievā. Un tad nesaprašanās tikai vairojas. Ja manas dzīves centrā esmu tikai es pats vai manis paša darbība, saprasties ar citiem paliek aizvien grūtāk un grūtāk, reizēm - pat neiespējami. 

Savstarpējas saprašanās iespējas rodas tikai atrodot Dievu, savu Radītāju! Atrodot kopību ar citiem cilvēkiem Viņā.

Zīmīgi, ka Apustuļu darbu grāmatas teksts stāsta, kā Vasarassvētku notikums atbalsojas šī notikuma lieciniekos, klausītājos. Lai arī tie ir dažādu valodu cilvēki, tie pēkšņi sāk kaut ko saprast no tā, ko runā Gara satvertie. Cik neparasti! Gara satverto un pārvērsto cilvēku vārdus pēkšņi sadzird tie, kas bijuši aizņemti ar pavisam citām domām, kas varbūt nav bijuši pat gatavi tagad klausīties runas par Dievu, cilvēki, kas varbūt nekad vēl Vēsti par Dieva klātbūtni šajā pasaulē tā īsti nav varējuši vai gribējuši saklausīt. 

Līdz ar to tieši Vasarassvētku notikums mums grib sacīt - Vēsts par lielajiem Dieva darbiem, Vēsts par Jēzu Kristu patiešām attiecas uz VISIEM cilvēkiem. Ne tikai uz dažiem īpaši ieinteresētajiem, nē! Mēs varam uzdrīkstēties par to vēstīt PILNĪGI VISIEM cilvēkiem, neatkarīgi no tā, pie kādiem sabiedrības slāņiem, grupām, organizācijām, tautām tie pieder. 

Jo te ir kas Dieva sacīts KATRAM cilvēkam! Un katrā cilvēkā, izrādās, ir kāda vieta, kas gadiem ilgi gaidījusi šo Dieva uzrunu, lai to ar prieku uztvertu. Ir jāatrod tikai īstās durvis, pie kurām pieklaudzināt.

Vasarassvētki saka - ja tu uzdrīksties uzticēties Jēzus vārdiem, apsolījumiem, tu vari nonākt pie liela brīnuma. Kāds tas ir? Kad Vēsts, kas mani vēl mirkli atpakaļ nav interesējusi, kas man likusies nesaprotama, garlaicīga, nevajadzīga, piepeši atklājas visos tās neaptverami plašajos mērogos. Tā nevis sašaurina manu skatu, uzliekot uz acīm kādas klapes, bet, tieši otrādi, visas manis paša radītās klapes norauj, atklājot elpu aizraujošus, plašus, jaunus apvāršņus. 

Vasarassvētki ir sākums, tā ir liela, būtiska zīme katram no mums, zīme,  kas saka: "Ja tu meklē Dievu, tev nav jāraugās pagātnē. Ja tu vēlies pats personiski pieredzēt Dieva klātbūtni, ja tu esi ilgi to meklējis, bet tev vēl tas nav izdevies, tad uzticies Kristus apsolījumam, paliec pie Vārda un Sakramenta; lietot tādu tev dāvinātu instrumentu kā dievkalpojums un tu vari būt drošs - noteikti nāks brīdis, pavisam pēkšņi, negaidīti, kad viss tavā dzīvē mainīsies, kad tas, pēc kā tu esi jautājis, tevi satvers!" 

Katrs cilvēks, kas ir mēģinājis runāt par Dievu ar citiem, zinās, cik tas īstenībā ir grūti - cik nepietiekami ir mūsu vārdi, cik nepilnīgi ar tiem varam attēlot mūsu pašu piedzīvoto, cik nožēlojami un vāji jūtamies ar to, ko varam pasacīt paši. Tikai Dieva Gars dod mums spēku tā runāt par Dievu, ka pēkšņi citi to sadzird. Un saprot. Tas ir brīnums, vai ne? Kad mūsu cilvēciskie, īstenībā, ļoti vājie vārdi, piepeši kļūst par Gara pieredzes nesējiem citu dzīvē. Un tas ved pie cita brīnuma, vislielākā brīnuma, kāds vien iespējams - cilvēka pārvērtības. 

Jā, baznīca, kristietība, dzīvo no šī Vasarassvētku brīnuma - ka ir iespējama un notiek cilvēka dzīves pārvērtība! Dzīve patiešām var mainīties. Pat pusmūžā vai vēl vēlāk - cilvēks patiešām var piedzimt vēlreiz! Kā Jēzus saka: "Piedzimt no augšienes!" Cilvēka dzīvē patiešām ir iespējams tik radikāls pagrieziens, ka, liekas, mans vakardienas es, ir miris un nu manī dzīvo kāds pilnīgi jauns cilvēks. 

Dievs ir tepat. Viņš nepārtraukti darbojas manā un tavā dzīvē, mūsu visu dzīvē! Un arī to dzīvē, kas vēl nekad šajā virzienā nav domājuši un kas par šādu tematu šodien nemaz nav gatavi vai negrib runāt. 

Esi tikai uzmanīgs, pamēģini uzticēties Jaunās Derības Vārdam, Jēzus apsolījumiem, Sakramentiem, dievkalpojumam un tu pēkšņi atklāsi šo pārvērtību notiekam arī sevī. Tā notiek. Joprojām notiek. Gars ienāk mūsu dzīvē, mūs satver un nes. 

Jaunā Derība Svētā Gara darbību vairākās vietās, arī šeit, zīmīgi apraksta vēja simbolā. Gars pūš kā vējš. Vējš ir neparasts tēls. Brīvības un plašuma tēls. Vēju pašu tu neredzi, bet vari sajust un ieraudzīt tikai tā iedarbību. Piemēram, kā tas sakustina koku zarus, priekšmetus. Tu vari just to pūšam sejā, bet tu nevari to apstādināt, satvert, noturēt. Jā, tu nekad īsti nezini, kurp tevi Dievs ved, kurp šis vējš pūtīs nākamajā brīdī, bet ir tik viegli un priecīgi uzticēties un paļauties, zinot, ka uzticoties šim Gara vējam, tu nonāksi īstajā galapunktā. 

Nē, dzīve Garā nav kas sastindzis un nedzīvs, tā nav dzīve vakardienā, tā nav arī sasprindzināti pūliņi par katru cenu kaut ko iegūt, tā ir uzticēšanās Svētā Gara vējam. Īstenībā tas ir elpu aizraujošs un priecīgs piedzīvojums, došanās nezināmā, bet, pavisam droši, skaistā un lielā nākotnē. Nākotnē, kurā tevi nes Dievs! 

Āmen.

[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, ka Tu šajā pasaulē esi sūtījis Savu Svēto Garu, ka Tu kā vējš iepūt mūsu dzīvēs jaunu dzīvību, jaunu sakustinājumu, kas mums atgādina par to, kas mēs esam, kurp mums īstenībā jāiet un kas ir mūsu dzīves saturs. Tu atgādini mūsu piederību nevis sastingušai zemes īstenībai, bet Debesu īstenībai, kas ir dzīva un kustīga. Tu atgādini, ka mēs esam Tevis radīti un ka Tu cauri šīs zemes esībai ved mūs pretī debesu plašumiem. Palīdzi, ka mēs atveramies Tava Gara darbībai, palīdzi, ka mēs ļaujamies visiem tiem apsolījumiem, kurus Tu mums esi dāvinājis, paliekot pie Vārda un Sakramenta, un dievkalpojuma, un tādā veidā piedzīvojam Tavu klātbūtni, Tavu spēju uzrunāt katru cilvēku un tad tālāk šim cilvēkam dod spēku tā liecināt, ka tas ir saklausāms un sadzirdams visiem, visiem. Mēs izlūdzamies Tavu svētību arī šajā dienā un visās turpmākajās dienās, kad mēs Jēzus Kristus vārdā tā lūdzam: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.

LR1 04.06.2017. raidījuma "Svētrīts" audio transkripcija; audio klausieties zemāk: