Mācītājs Juris Rubenis: «Lūdziet, tad jums taps dots...»
Foto: unsplash.com, Joshua Earle; kolāža: Didzis Kukainis
Mēs uzklausīsim Svēto Rakstu vārdus Lūkas evaņģēlija 11. nodaļā, kur no 5. līdz 13. pantam tā mēs lasām: "Un viņš tiem sacīja: "Kuram no jums būtu tāds draugs, ka, aizejot pie viņa pusnaktī un sakot viņam: draugs, aizdod man trīs maizes, jo kāds draugs no ceļa pie manis ir iegriezies un man nav ko viņam likt galdā, - bet tas no iekšpuses sacītu: neapgrūtini mani, durvis jau ir aizslēgtas, un mani bērni ir pie manis gultā. Es nevaru celties un tev ko dot. Es jums saku: ja arī viņš neceltos un nedotu tādēļ, ka tas ir viņa draugs, tad tomēr tā uzstājības dēļ viņš celsies un dos tam, cik nepieciešams. Arī es jums saku: lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums atvērs. Ikviens, kas lūdz, saņem, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, atvērs. Vai starp jums ir tēvs, kas dēlam dos čūsku, ja tas lūgs zivi? Vai skorpionu, ja tas lūgs olu? Ja nu jūs, samaitāti būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz."" (Jaunais tulkojums - D.K.). Āmen.
Lūdziet! - tā ir dziļa atbilde uz lielākajiem mūs nodarbinošajiem jautājumiem, proti, kā saprast Dieva gribu, kā iegūt skaidrību par savu dzīvi, kā sasniegt dzīves piepildījumu. Ir daudzi jautājumi, uz kuriem var atbildēt tikai VIENĀ vārdā - lūdziet! Runājiet par to ar Dievu. Mūsu rīcībā ir tāda iespēja - runāt ne tikai ar citiem cilvēkiem, bet ar pašu Dievu. Tikai to aptverot, atklājas lūgšanas dziļākais saturs un iespējas.
Tas pavisam konkrēti liek apstāties pie šīs tik nozīmīgās un joprojām tik pārprastās kristīgās dzīves tēmas, jo atkal un atkal mēs jautājam vai paši tiekam jautāti: "Nu, ko tad nozīmē lūgt?"
Jēzus uz šo jautājumu atbild tēlos. Viņš saka, kuram jūsu starpā ir draugs, ja viņš pie tā noietu nakts vidū un tam teiktu: "Mīļais, aizdod man trīs maizes, jo mans draugs no ceļa pie manis ir iegriezies, bet man nekā nav, ko viņam celt priekšā," - un tas no iekšpuses atbildētu un sacītu: "Neapgrūtini mani, durvis ir jau aizslēgtas un mani bērni ir jau pie manis gultā, es nevaru celties un tev dot," - Es jums saku: ja arī viņš neceltos un nedotu tāpēc, ka tas ir viņa draugs, tad viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos viņam, cik tam vajag.
Šī, it kā tik sadzīvisku dzīves ainu attēlojošā, līdzība mums tomēr atklāj ļoti daudz.
Vispirms ko svarīgu par lūgšanas INTONĀCIJU, NOSKAŅU, GARU, proti, lūgt - tas ir tā, kā divi pēc savstarpējas draudzības izsalkuši cilvēki meklē naktī viens otra siltumu. Jo patiešām lūgšanā mēs meklējam nevis kaut ko, bet Kādu, kas mūs pieņems, kas mūs pazīs, kas mūs sapratīs, pie kā varam patverties dzīves vajadzību naktī.
To nozīmē šis ietilpīgais tēls - draugs meklē pēc drauga, pusnaktī. Fantastisks lūgšanas jēgu izsakošs tēls, vai ne?
Taču šīs pusnakts sarunas tēls tūdaļ pat izraisa citas, mums patiesībā ļoti pazīstamas, bremzējošas sajūtas - vai lūdzot mēs kādu netraucējam? Patiešām - vai mēs neapgrūtinām Dievu, kļūstot līdzīgi tādam neviena negaidītam pusnakts lūdzējam, kas grabinās pie durvīm tieši tad, kad tu tikko esi iemidzis? Vai lūgšana Dievam nav tāds pats nepatīkams apgrūtinājums kā šīs līdzības cilvēkam, kurš spiests naktī atkal celties augšā, meklēt pēc maizes, risināt otra cilvēka problēmas?
Es pieļauju, ka gandrīz katrs cilvēks ir gatavs savam draugam palīdzēt, taču arī šī palīdzība vislabprātāk tiek sniegta, nu kā lai vislabāk to pasaka, noteiktās robežās. Kurš gan nav piedzīvojis zināmu iekšēju cīņu, pat varbūt nepatiku, kad pie tevis pēc vajadzības griežas kāds draugs nu taču nelaikā, tā sakot, nelikdamies ne zinis par tavām interesēm, tavām domām, tavām iespējām. Tāpēc bieži cilvēki atsakās lūgt, jo viņiem šķiet, ka tie lieki apgrūtinās Dievu.
Mūsu vajadzības taču allaž izskatās tik niecīgas iepretī patiešām svarīgajiem pasaules esības jautājumiem, ar kuriem taču, kā šķiet, galvenokārt, nodarbojas Dievs?
Jēzus pieļauj, ka neērtās, nepievilcīgās situācijās pat draudzības jūtas var apsīkt, taču viņš apliecina, ka neatlaidībai (zīmīgi, ka šo grieķu tekstā lasāmo vārdu var tulkot arī kā "bezkaunība") allaž būs savi panākumi: "Es jums saku, ja arī viņš neceltos un nedotu tāpēc, ka tas ir viņa draugs, tad viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos viņam, cik tam vajag."
Šis teikums jāpārdomā ļoti rūpīgi; tas nav aicinājums uz vienkāršu, prastu nekaunību kā universālu instrumentu, ar ko viss ir panākams - dažkārt tā cilvēki domā. Bet nē - tas nozīmē aicinājumu atsacīties no visdažādākajiem aizbildinājumiem, kuri parasti sākas ar vārdiem "man ir kauns lūgt...", "kauns kādu apgrūtināt", "man ir kauns atklāti parādīt, ka kaut kā trūkst; ka man vajag". Jo tas ir kā naktī doties pie otra cilvēka, signalizējot, cik neatliekami man vajadzīga palīdzība, ka nevaru pat sagaidīt rītu.
Jā, mēs tik bieži kaunāmies no tik nozīmīgām, būtiskām vajadzībām, kas mājo mūsos. Lūk, tam tev ir jātiek pāri!
Tu drīksti redzēt tajā, ko tu lūgšanā uzrunā, jā, ko tu lūdz, savu Draugu, kurš bez vārda runas gatavs celties un palīdzēt tev visnepiemērotākajās situācijās, jebkurā laikā, jebkurā vietā, jo arī tevī Viņš redz savu draugu. No šī piemēra izriet mudinājums - esiet neatlaidīgi savā lūgšanu ceļā! Esiet gatavi pārvarēt visus sevī sastopamos šķēršļus, jo "lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klauvējiet, tad jums taps atvērts". Tam pieder apsolījums, jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē - atrod un kas klauvē, tam atvērs.
Patiešām, mūsu dzīvi maina nevis saruna par Dievu, bet saruna AR Dievu! Tāpēc katrai sarunai par Dievu būtu jāaizved līdz sarunai AR Dievu.
Tāds ir arī dievkalpojuma mērķis - to iemācīt katram, sevišķi, ja cilvēkam nav nekāda lielā ticības dzīves pieredze, nekāda Dieva žēlastības piedzīvojuma, tad pats sākums, Jēzus saka, nevar būt teorētiski pārspriedumi, tai jābūt praktiskai aktivitātei, tāpēc - LŪDZIET!
Bet - KO tad lūgt? Nu, to ko nezinātājs un iesācējs sākumā var - vispirms, droši vien, "Es nezinu, neprotu, bet Tu esi un es gribu Tevi piedzīvot, saprast, iepazīt, gribu būt ar Tevi Tavu padomu gaismā! Māci man manus pirmos soļus PIE Tevis un AR Tevi."
Patiešām, tas, kam nekā nav un tādi mēs visi esam, sākotnēji var tikai lūgt. Taču, kad jau ir kaut kas saņemts, kāds materiāls, kāda pieredze, kādas atziņas, tad jāsāk arī pašam rīkoties, tad seko uzaicinājums "MEKLĒJIET!" Jāveidojas dievišķās un cilvēciskās aktivitātes kopdarbībai, tā ved aizvien jaunās pieredzējumu un piedzīvojumu robežās un šajā ceļā mēs allaž kādā brīdī nonākam pie Nezināmā, pie durvīm, aiz kurām sākas pilnīgi sveša, līdz šim neiepazīta pasaule un te nu ir vajadzīga ieskatīšanās drosme, tāpēc - KLAUDZINIET!
Šinī ceļā ir ļoti nepieciešama CERĪBA un PAĻĀVĪBA, ka ieguvumi būs labi un vērtīgi, nekad ļauni.
Un tāpēc Jēzus stāsta otru piemēru. Viņš saka: "Kur būtu kāds tēvs jūsu vidū, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skorpionu, kad tas lūdz olu?" Tēvs savam bērnam vienmēr dos labo. Kaut arī cilvēks būtu ļauns, paradoksālā veidā kā tēvs viņš var būt ļoti labs. Lai arī bērnam iepriekš nav nekādu garantiju, viņš saviem vecākiem tikai var vai nu uzticēties vai neuzticēties; līdzīgi mums lūdzot. Mēs nezinām iepriekš, ko īsti Dievs dos, tomēr starp miesīgo tēvu un Debesu Tēvu ir milzīga atšķirība: "Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz."
Dabiskais, miesiskais cilvēks savā cilvēciskajā raksturā ir savtīgs. Jā, tieši sakot, ļauns. Bet Dievs savā būtībā vienmēr ir labs. Viņš vienīgais zina, kas mums katram atsevišķajam un visiem kopā patiešām ir vajadzīgs. Viņš vienmēr dod tieši mums vajadzīgo - tātad, droši dodies uz priekšu!
Svarīgi saklausīt šos vārdus: "Cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz." Zīmīgi, te nav sacīts par kādu konkrētu lietu iedošanu rokā, bet par Svēto Garu. Uz visu, ko vien mēs lūdzam, Dievs atbild ar Svēto Garu, tas ir, ar padomu, spēku, mīlestību, gudrību, izturību un vēl daudz ko citu, kas mums patiešām nepieciešams lai dzīvotu.
Ja te lietots piemērs "tēvs un bērns", tad tas nozīmē ko ļoti būtisku. Arī bērni mēdz taču saviem vecākiem lūgt konkrētas lietas un bieži virspusīgi vērtēt vecāku mīlestību kā mēs Dieva mīlestību pēc tā, vai mūsu lūgumi tiek vai netiek burtiski piepildīti. Taču tikai tad, ja bērnam uz kādu laiku jāpaliek bez mammas vai tēva, viņš piepeši pavisam dziļi atskārst, ka lielākais dārgums, kas man pieder, ir MANU VECĀKU MĪLESTĪBA. Jā, viņi paši! Un tas ir pavisam nesvarīgi, vai viņi man iedos tieši tās lietas, kuras esmu vēlējies. Tāds ir lūgšanu ceļš.
Tā ir MILZĪGA IESPĒJA, kas dota KATRAM no mums - iespēja sarunāties ar PAŠU Dievu! Sarunāties PAR VISU. Cik gan liels ir cilvēks, ja viņš to DRĪKST!
Jā, lūgšana ļoti bieži nemaina ārējās pasaules notikumu gaitu, bet lūgšana maina mūs, mūsu attieksmi pret pasauli, mūs pašus šajā pasaulē un tieši šeit parādās neaptveramais lūgšanas spēks - tas atver jaunu izpratni un skaidrību. Jo lielākais nāk no sarunas ar Dievu, ne jau no sarunas ar cilvēku.
Jēzus vārdi mūs iedrošina, jo uzmodinātais draugs sniedz maizi nakts viesim - TIE, KAS LŪDZ, DABŪ!
Arī nepilnīgi tēvi dod labas dāvanas saviem bērniem un tāpēc varam lūgt pavisam droši - Dievs grib pašu labāko - Svēto Garu - Savu nemitīgo Klātbūtni dot KATRAM, kas pēc tā lūgs!
Kad sakām: "Mēs nezinām, ko mums darīt, kā rīkoties, kādus lēmumus pieņemt?", tad joprojām spēkā ir šis ieteikums - dziļš, gudrs, patiess - LŪDZIET! Ja jūs nezināt, kā rīkoties, runājiet par savu dzīvi un problēmām ar Dievu. Un svarīgākais - lai tas attiektos ne jau tikai uz citiem, bet arī uz mums, proti, lūgsim vai es lūgšu!
Āmen.
[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, ka mums ir šī iespēja - sarunāties ne tikai ar cilvēkiem, vienam ar otru, bet mēs drīkstam uzrunāt Tevi, katrs cilvēks. Lai kādi mēs būtu, lai cik nepilnīgi, kļūdaini vai ļauni mēs būtu, mēs drīkstam no jebkura brīža uzrunāt Tevi un zināt, ka Tu mūs dzirdi, un ka Tu patiešām gribi mums dot pašu labāko - Svētā Gara klātnību - to, kas mums ir nepieciešams lēmumu pieņemšanā, to, kas mums ir nepieciešams, lai mūsu dzīves varētu tikt piepildītas ar jaunu saturu. Esi ar mums visos mūsu ceļos, palīdzi mums saredzēt visu, kas mums ir nepieciešams īstai, piepildītai dzīvei, esi ar mūsu zemi un tautu, esi ar Baznīcu, dažādām konfesijām, esi ar ikvienu cilvēku, kas meklē un vēl nemeklē, un palīdzi, ka mēs varētu piedzīvot no sarunas ar Tevi sākumu jaunai dzīvei. Mēs noliekam sevi Tavās rokās, Jēzus vārdā lūdzot: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.
LR1 raidījuma "Svētrīts" (07.05.2017) transkripcija; audio klausieties zemāk: