Raivis Bičevskis "Viņpus cilvēka"

Fona attēls:  Photo by engin akyurt on Unsplash

Filozofijas profesora Raivja Bičevska grāmata "Viņpus cilvēka" noteikti nav no ikdienišķākajām lasāmvielām lielai daļai cilvēku. Un iemesls visbiežāk ir visai prozaisks - filzofijas teksti aicina un liek domāt. Tieši tik vienkārši - darbināt savu domāšanas spēju un kapacitāti, taču 21. gs. sabiedrībā lielai daļai ar to ir zināmas grūtības. Taču tieši par šo tēmu ir arī galvenokārt šis darbs. Kā vēsta pats šīs grāmatas autors, mums būtu jāatgūst pazaudētā pasaule, jo tagad viss ir sabiedrība, bet pasaule kā virsmērķis ir zudis. Autors uz grāmatas aizmugurējā vāka vēsta, pat ar zināmu cerības un iespējamības devu, ja tā var sacīt: "Lai gan sabiedrība ir kļuvusi par lielumu, kas aizvieto pasauli, tomēr ceļi pie pasaules nav pilnībā pazaudēti". Šī grāmata palīdz noorientēties šajā "miglā" un atgūt "valodu, sabiedrības pārņemtībā ar sevi cilvēks piemirsis, taču var atcerēties". 

Kā jau nopietnam filozofiskam tekstam piedienas, jau no grāmatas pirmajām lappusēm lasot, lasītājs sastopas ar izaicinošiem filozofiskiem terminiem un vārdiem, kurus tas nekad nebūs dzirdējis savā ikdienas dzīvē, ja vien nebūs studējis filozofiju pie profesora Bičevska. Taču, lasot kontekstu un darbinot domāšanu, var izsecināt un izprast autora domu gaitu. Es gan neesmu studējis filozofiju pie profesora Bičevska, taču visādām filozofijām gāju cauri pie profesores Kiopes, kad studēju Laterāna Pontifikālajā universitātē un tādēļ domāšana un svešvārdu jēdzieniskuma atrašana domāšanas ceļā man problēmas nesagādā. Jā, jādomā un jāpiedomā, taču ne jāizlaiž, lai paļautos, ka tālākajā tekstā nevajadzēs. Uj, kā vajadzēs, teikšu atklāti. Grāmatu lasīju un pārlasīju, dažreiz aizķēros pie rindkopas, pārlasīju un pārdomāju tajā paustās atziņas. Ja Līsmans saka, ka izglītība ir provokācija, tad, ticiet man, filozofija arī ir provokācija, jo provocē domāt un apcerēt. Tieši tādēļ man tā piesaista, uzrunā un es cenšos tajā smelties iedvesmu tālākajām dzīves studijām.

Man blakus uz galda šajā agrajā rīta stundā stāv melna un stipra kafija, lai es spētu aprakstīt to, ko es no šīs grāmatas pirmajām trīs nodaļām esmu izlobījis, sapratis, pārdomājis un apcerējis. Protams, šīs grāmatas apraksts, lai arī vienā tekstā, noteikti taps vairāku nakšu un ilgstošas apceres ceļā. Autors pats norāda, ka šo grāmatu var lasīt nodaļu pēc nodaļas, bet var lasīt arī jauktā nodaļu secībā, jo, lai gan tēmas sasaucas zināmā veidā, tomēr teksti ir kā atsevišķas esejas, kas nezaudē savu jēgu un uztveramību arī lasītas atsevišķi un jauktā secībā.

Divos vakaros, kopš esmu iegrimis šajā darbā, esmu izlasījis un apcerējis pirmās trīs šīs grāmatas nodaļas: "No Artemīdas tempļa līdz Internetam", "Izglītības svārsts" un "Mežabrālis un brīvība". 

Taču par tālākajām nodaļām man vairs nav tik lielas intereses; tās satur apcerējumus un esejas par Heidegera filozofiju un šis filozofs noteikti nav tas, kurš ietilptu manu interešu lokā. Protams, interesanti bija palasīties nodaļu par Herdera institūtu Rīgā pirmās brīvvalsts laikā, kurā uzstājās daudzi ievērojami un pasaules zinātnes vēsturē nozīmīgi profesori un grandi - Makss Planks, Osvalds Špenglers u.c. Par Herdera institūta darbibu un vācbaltiešu izglītības peripetijām Latvijā var iegūt labu labo priekšstatu, lasot šo darbu. 

Bet, neskatoties uz to, ka šī grāmata lielākoties aplūko tādus filozofiskos jautājumus, kas nav manai gaumei un vēlmei, ieskatīsimies tajās atziņās, kurās es gremdējos, izlasot šīs grāmatas pirmās 3 nodaļas. Pirmā nodaļa ir par zināšanām un bibliotēkām. Tā mani dikti piesaistīja un uzrunāja, jo galu galā esmu grāmatu un bibliotēku pasaules cienītājs. 

"Atcerēties var kāds, kas kaut ko noglabājis atmiņā. Atmiņā uzkrātais ir atkal atsaucams no aizmirstības tumsas. [..] Mūsdienu sociologs Hartmuts Roza, kurš izveidojis attiecību ar pasauli socioloģiju, apraksta paātrinātā laika kultūru kā deontoloģizētu, t.i., tādu, kurā indivīdam pietrūkst stabilu attiecību ar lietām, citiem cilvēkiem un sevi. Viss ir tik dinamisks, tik ļoti ierauts pārmaiņu procesā, ka šajā kultūrā ievērojami samazinās iespējas "rezonēt ar pasauli", tajā atliek pavisam maz laika neplānotiem, neizskaitļotiem un nekontrolējamiem satikšanās notikumiem ar to, kas prasa daudz laika, prasa iedziļināšanos, prasa uzkavēšanos un vēlreizēju atgriešanos. Īstenībā - rezonanse prasa nevis spēju paveikt, bet gan uzdrīkstēšanos neieplānot." (17. lpp.)

Šīs ievada esejas tiešām ir labas un padziļinātu domāšanu raisošas, tas nu ir nenoliedzami. Vēl viens citāts, kas tik ļoti raksturo mūsdienu skrejošo pasauli un tajā ierautos: 

"Laika paātrinājums, dažu sekunžu kadri, informācija, kas tūlīt tiek aizmirsta, jo tās vietā ir miljons citu piedāvājumu, - tas viss iedzen mūsdienu cilvēku gandrīz vairs neizturamā iespēju hiperspirālē: ir tik daudz iespēju, ko un kā lasīt, skatīties, apgūt, bet līdz ar to ir tikpat daudz iespēju kaut ko palaist garām, nesatikt īsto, nesasniegt autentisko, neredzēt aktuālāko diskusiju ar Slavoja Žižeka piedalīšanos, klīst zināšanu un interneta bezgalīgo nomaļu delīrijā. Kas palīdz pārredzēt zināt vērto? Un kas palīdz to nošķirt no nevērtīgā? Filozofija? Bibliotēka? Universitāte? Izglītības sistēma?" (19. lpp.)

Turpinot par otru eseju, kas skar izglītības un cilvēka Es lielākas esamības kļūšanas jautājumus, es patiesi šo tekstu izbaudīju. Kā jau iepriekš rakstīju, tajā ir diezgan daudz atsauces gan no "Izglītība kā provokācija", gan arī no Paskāla Mersjē darba "Nakts vilciens uz Lisabonu". Un tomēr ne tikai filozofija, bet gluži praktiskas dabas atziņas par izglītības nozīmi cilvēka dzīvē, piemēram: "Es attiecībās ar pasauli (tajā skaitā grāmatām) Es top vairāk - uztvertais pārtop iespaidos, izpleš Es iekšējo telpu, tā kļūst lielāka un dziļāka. Izglītība ir īpašais veids, kā tas notiek." (33. lpp.)

Un kādu labumu mums sniedz lasīšana un grāmatu izzināšana, arī uz šo ir sniegta atbilde, kuru raksta Paskāls Mersjē: "Literatūras lasītājs mācās [..] kā runāt par cilvēku domāšanu, gribēšanu un jušanu. [..] Viņš mācās jaunus vārdus un jaunas metaforas [.]] viņa vārdu krājums ir paplašinājies, viņš spēj niansētāk runāt par saviem pārdzīvojumiem, un tas savukārt padara viņa uztveri diferencētāku." (34. lpp.)

Trešā eseja slēpjas zem nosaukuma "Mežabrālis un brīvība". Bet ne par tiem mežabrāļiem šeit runa, kurus mēs zinām, taču zināmas analoģijas šajā esejā var sastapt - mežabrālis šeit tiek izmantots kā simbols tādam cilvēkam, kurš bēg no modernās steigas, lai saprastu un izjustu to pasaules dziļumu, kuru nesniedz šī eksistence, taču spēj nodrošināt zināšanas, izglītība un kultūras izpratne literatūras izzināšanas kontekstā un ne tikai. Bet nu galveno domu sapratāt. Šī eseja aplūko Ernsta Jingera filozofisko domu un apcer šo viņa mežabrāļa simbolismu viņa darbā, kas ir vērsts uz savveida brīvības meklējumiem. 

Šeit ievietošu vien dažus citātus, lai varat aptuveni nojaust esejas tematiku. Par pārējām esejām es varbūt kādreiz pieskaršos kādā citā rakstā, kad būšu vairāk iedziļinājies to aplūkotajā tematikā, bet pagaidām mēs šo ierakstu nobeidzam ar Jingera domu eksperimentiem un atziņām. 

"Mežabrālis dodas mežā, jo ir ielūkojies šīs modernās sabiedrības mērķu pašreferenciālumā, t.i., saskatījis šīs sabiedrības aizrautības un traukšanās nākotnē tukšumu, sabiedrības sevis gribas un tās sasniegumu un uzvaru fatālo bezjēdzību. "Par mežabrāli [..] mēs saucam to, [..] kuram ir sākotnēja, pirmatnēja saikne ar brīvību, un šis apstāklis izpaužas tajā, ka viņš pretojas [modernās sabiedrības mērķu] automātismam un nedomā piekrist automātisma ētiskajai konsekvencei - fatālismam."" (43. lpp.)

"Tik tiešām ir svarīgi, ka tas, kas sagatavojies uz ko grūtu, iegūst ļoti labu priekšstatu par sevi. Satikšanās ar sevi ir "vientuļa, tur klāt nav notāra, nav priestera, nav goda viesu. Cilvēks ir suverēns šajā vientulībā. Tajā atkāpjas sociālais dzīves moments. Cilvēks pats atkal apvelk savas tiesneša un priesterības drānas kā senākajos laikos. Viņš iziet no abstrakcijām, funkcijām un darba dalīšanas, atkal ir viens, saiknē ar īstenību viens pret vienu; te parādās varena prieka izjūta."" (45. lpp.)