Valdis Segliņš "Medicīnas pagātnes padoms nākotnei"

Kolāža: Didzis Daniels Kukainis;  Photo by Bree Anne on Unsplash

Jā, pavisam nesen Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā klajā nākusi jaunākā profesora Valda Segliņa monogrāfija "Medicīnas pagātnes padoms nākotnei", veltīta seno laiku un arābu medicīnas zelta laikmeta izcilāko darbu pārlūkošanai, jo šie darbi ilgus gadsimtus bija visu Eiropas izcilāko ārstu rokasgrāmatas. Šī grāmata sevī ietver savveida pārskatu un apkopojumu par galvenajiem norādījumiem jaunajiem ārstiem un mācekļiem no pasaules dižākajiem medicīnas tēviem. Protams, medicīnas tēvu vēstījums ir sastopams arī dažādu citu autoru un filozofu tekstos, ko arī šajā grāmatā varam izzināt. Par saturu vairāk nākamajās rindkopās!

Nesen, ieejot Latvijas Universitātes Zinātņu mājas bibliotēkā, pie grāmatu aktualitātēm pamanīju šo prof. Valda Segliņa grāmatu. Protams, neesmu vēl iegādājies savam grāmatplauktam, taču izlasīju un iedziļinājos bibliotēkas eksemplārā. Medicīnas pagātne allaž ir interesanta, jo ļauj novērtēt to, kāds gan tagad ir neizmērojams progress noticis pēdējos gadsimtos, ja salīdzina ar stipri senu vai ne tik senu pagātni. Reiz kādā studiju kursā universitātē gatavoju prezentāciju un apkopoju informāciju tieši par reanimācijas, anestezioloģijas un intensīvās terapijas attīstību, un, kas ir pats interesantākais - reāla šo medicīnas nozaru progresēšana ir notikusi pēdējos 30 - 50 gadus. Mēs principā esam tā paaudze, kas pieredz modernās medicīnas ziedu laikus un progresu. 

Šai grāmatai priekšvārdu ir sarakstījis kardiologs, prof. Andrejs Ērglis. Un šeit es vēlētos sacīt, ka šie ievada vārdi būtu iegaumējami un izlasāmi ikvienam, kurš savu dzīvi lielākā vai mazākā mērā ir apņēmies saistīt ar medicīnu un ārstniecības mākslu. Kas ir laba medicīna un kāds ir labs ārsts - par to, kā raksta A. Ērglis, ir sprieduši daudzi un vairākus gadu simteņus... Es šeit nedaudz atļaušos citēt vien dažus teikumus:

"Labs ārsts ir ar bagātīgu pieredzi - ne tikai savu, bet arī citu, tātad daudz lasījis un klausījies, daudz saticis un izzinājis, daudz sajutis un līdzi jutis. Viņš pārzina cilvēka dabu, fizioloģiju, emociju pasauli, vērtības, dažādas kultūras un pieredzes, jo tas veido cilvēka attieksmi pret sevi, savu slimību un savu veselību." (8. lpp.)

Grāmatas autors pats par šo darbu un tā saturu raksta sekojošo:

"Šajā izdevumā nedaudz apskatītas senās civilizācijas, kurās sakņojās mūsdienu medicīnas pamati, seko grieķu un romiešu izcilākie ārsti, kas atstājuši ne mazumu pamācību un norāžu topošajiem ārstiem. Nākamajās nodaļās apskatīti mazāk zināmo ārstu un domātāju apsvērumi un ieteikumi jaunajiem ārstiem no arābu zelta gadsimta darbiem, noslēgumā - pamata postulāti, kurus izvirzīja Zālamans Hānemanis pavisam neilgi pirms mūsdienu medicīnas straujas izaugsmes posma. Noslēgumā atsevišķa nodaļa veltīta filozofu un domātāju nereti visai kritiskai attieksmei pret medicīnu, kas ir pārdomu vērta, turklāt ir lietderīgi zināt arī citus skatījumus uz medicīnas mākslu." (11. lpp.)

No mūsdienu medicīnas skatupunkta raugoties, protams, aizvēsturiskās pasaules izpratne par ārstniecību, kā mēs lasām šajā grāmatā, tās ievadlappusēs, bija nesalīdzināmi primitīvāka, balstīta uz šamanismu, buršanos, dabas spēkiem, ārstniecības augu, sakņu un dažādu citu komponentu pielietošanu dziedniecībā. Tajos laikos vairāk bija tāda kā mēģinājumu un dziedniecības metožu meklēšanas medicīniskā prakse, kad vienkārši tika uzkrāta pieredze par to, kas potenciāli darbojas un kas nedarbojas veselības atgūšanas metodēs un līdzekļos. Laikā, kad mēs nonākam līdz Senajai Ēģiptei un Senajai Ķīnai, tad jau mēs varam izlasīt kaut ko vairāk par sistemātisku ārstniecības praksi un medicīnas tehnoloģiju pielietojumu (precīzi mēri, svari, medikamentu trauku izveide, marķēšana un derīguma termiņu noteikšana). 

"Medicīnas uzdevumi ir izārstēt slimos un stiprināt veselo veselību." (25. lpp., "Huangdi neijing")

Šajā grāmatā jebkurš, kuram interesē medicīnas vēstures aspekti, atradīs bagātīgu atsauču klāstu un, iegrimstot interneta sniegtajās iespējās, varēs izzināt un uzzināt daudz jauna par to, ko šīs grāmatas autors bagātīgi mums kā lasītājiem vēsta vien konspektīvā veidā. Latviešu lasītājam noteikti nav sveši arī hipokrātisko tekstu korpusa darbi, jo izlases veidā arī tas ir Latvijā izdots, kā arī šīs grāmatas autora, prof. Segliņa izdotā "Senās Ēģiptes medicīnas papirusi" monogrāfija mūs aizved ceļojumā pa medicīnas vēstures annālēm. Un šajā darbā netrūkst atsauču uz šiem darbiem.

Jāsaka, ka principā līdz ar Hipokrata ienākšanu vēsturē, mēs varam teikt, ka medicīna un dziedniecības prakse ir kļuvusi racionāla un pamatota ne vien novērojumos, bet arī tiek izsecinātas kādas būtiskas organisma norises, kas ietekmē slimību gaitu, iemeslus un iznākumu. Par to mums vēsta arī šīs grāmatas 29. lappuse: "Hipokrats būtiski ietekmēja medicīnas attīstību kopumā, ieviešot racionālismu slimības uztverē. Pateicoties Hipokratam, jau Senajā Grieķijā medicīna no dieva Aasklēpija kulta pārtapa par zinātni, kas skaidroja notiekošo caur saprātīgas īstenības uztveri (racionāli). Šāda pieeja ļauj slimību uztvert nevis kā dievu sodu, bet gan kā dabisku procesu, ko iespējams skaidrot, novērtēt, ārstēt un aprakstīt. Tieši šī pieeja un Hipokrata manuskriptos apskatītie daudzie piemēri lika ārstiem pašiem būt pētniekiem, vērtētājiem, nevis balstīties uz citu ārstu iepriekšējo pieredzi."

Īstenībā, nonākot līdz Hipokrata laikmeta medicīnas aprakstiem, sākas grāmatas vēsturiski interesantākā daļa, jo lasītājs tiek iepazīstināts ar ārsta profesijas aprakstu, kādam jāizskatās ārstam, kā jāģērbjas utt. Daudzas lietas no šiem aprakstiem varētu un vajadzētu noteikti līdzdalīt mūsu jaunākajiem un topošajiem kolēģiem mediķiem, jo dažbrīd darbā mēdzu noķert mērenu šoku... Ir patīkami atvērt grāmatu un iedziļināties seno autoru tekstos, tādējādi bagātinot savu valodas izjūtu un novērojot agrīnās pasaules rakstības stilu un t.s. bizantisko rakstības veidu - ciku cakām izvirpināt teksta rindas... 

"[..] pārstādiet gudrību medicīnā un medicīnu gudrībā. Jo ārsts, kurš mīl gudrību, ir līdzvērtīgs dievam. [..] Ērtākais ir metodiski sakārtots, jo ārsts nevar visam iziet cauri [haotiski meklēt]." (41.-42. lpp.)

Kad lasu šīs rindas, kā Hipokrats aprakstījis ārsta tēlu, izturēšanos, pieklājību un pārējās pazīmes, man prātā nāk veco ārstu tēls, kādi mums Latvijā bija profesori brīvvalsts laikā - augsti izglītoti, inteliģenti, kulturāli, daudz lasījuši, mākslinieciski, gleznotāji, mūzikas instrumentu pazinēji un spēlētāji... Cik daudz no tā mēs sastopam mūsdienās? Man prātā vien daži piemēri, taču vairāk ir tādu, kas ne visai dara godu mediķiem un ārstu profesijai... 

"Blakus profesionālajām zināšanām un padomiem Hipokrata sniegtās pamācības un norādījumi mācekļiem un jaunajiem ārstiem atkārtojas daudzos manuskriptos, akcentējot galvenokārt ētiku, morāli un pētniecības, novērošanas spēju attīstību un loģiskās domāšanas pilnveidi. Iespējams, šīs ir bijušas tās atšķirīgās prasmes un attieksmes, kā trūka citiem ārstiem atbilstošajā vēsturiskā laika posmā, un tāpēc tās tika izceltas. Loģika, ētika, morāle un retorika kā atsevišķas mācības Hipokrata laikā vēl nav izveidojušās, bet vajadzība pēc tām tiek skaidri norādīta. Tāpēc jo vairāk ir nesaprotami, kādēļ mūsdienās, kad ir pieejamas gan filozofija, gan klasiskā filoloģija, tas nav topošo ārstu studiju programmu obligātajā daļā." (45. lpp.)

Šo grāmatu un, it īpaši, nodaļu par Hipokrata zvērestu vai hipokratiskajiem solījumu tekstiem vajadzētu palasīt kādai daļai sabiedrības, kura tā vien bļaustās, piesauc Hipokrata zvērestu priekšā un pakaļā, ar vai bez vajadzības, taču nekad mūžā īsti šo tekstu nav pat iepazinuši... Tad nu šajā grāmatā ir gan Latvijas medicīnas fakultāšu hipokratisko solījumu teksti, gan pasaulē pieņemtais solījuma teksts, gan tuvu oriģinālajam Hipokrata zvērests un daudzi citi pasaules ārstu solījumi un zvēresti no dažādu zemju un laikmetu tradīcijām. 

Ar šiem vārdiem sākas grāmatas nodaļa, veltīta šī romiešu enciklopēdista atstātā mantojuma aplūkošanai. Saglabājušies darbi un to daļas "ļauj saprast Celza domāšanas veidu un nozīmīgāko, ko autors vēlas pateikt topošajiem ārstiem". Šajā darbā ir publicēts neliteralizēts Celza darba "Prologs" (Prooemium) tulkojums, kuru būtu vērtīgi izlasīt ikvienam topošajam ārstam vispārējās izteiksmes un inteliģences veidošanai un veicināšanai. 

Un tā mēs no Celza pārejam pie Galēna darbu un ideju aplūkošanas, lasām viņa darbu fragmentus, pēc tam mēs dodamies pie Avicennas atstātā mantojuma.. un tā lappusi pa lappusei mēs izdodamies cauri visai medicīnas pagātnei. Nedaudz esmu ieskicējis grāmatas saturu un šajā vietā mēs nedaudz pieskarsimies šī darba beigu daļai. Beigās mēs nonākam pie pirmsmodernās medicīnas pēdējā tēva, kurš atstājis bagātīgas norādes jaunajiem ārstiem un tas ir Zāmuels Hānemanis jeb tas pats, kas ir homeopātijas radītājs. Vairāk par Hānemani un viņa mantojumu atkal var lasīt kādā citā prof. Segliņa darbā "Zāmuels Hānemanis un Antons Mesmers. Solis pirms mūsdienu medicīnas", kurš tika izdots 2021. gadā arīdzan LU Akadēmiskajā apgādā. 

Līdz ar Galēna veltījumu, ka "labam ārstam ir jābūt arī filozofam" esam nonākuši līdz nodaļai ar nosaukumu "Pārdomas par dzīvi", kurā šīs grāmatas autors aplūko filozofu un domātāju ieskatus par mediķiem un ārstu profesiju, ieskanas arī medicīnas kritika un, kā jau mēs to zinām no mūsu pašu pieredzētā, dažbrīd varbūt pat diezgan pamatota tā kritika, neskatoties, ka ārstiem reizumis gadās gribēties būt vismaz pusdieviem, taču mēs, mediķi, esam un paliekam vien cilvēki, tikai varbūt nedaudz zinošāki par cilvēka organisma funkcionēšanu, slimību ārstēšanu un veselības atrgūšanas priekšnoteikumiem.

Mani personīgi šajā beigu daļā uzrunāja slavenā franču esejista Montēņa eseju fragmenti, kuros aplūkotas medicīnas tēmas, tieši tādēļ šī grāmata vēl jo vairāk prasās pēc pārlasīšanas un iegulšanas plauktā, lai būtu pieejama pie rokas, jo mediķiem dzīves laikā ne velti jākļūst par filozofiem, kā šeit citēju Galēnu. Un nobeigumā vien neliels citāts no grāmatas autora, prof. Segliņa:

"Iespējams, ka šis izdevums vai kāda tā daļa palīdzēs labāk saprast sabiedrību, ko faktiski vienmēr kopš senatnes ir mācījuši izcilākie ārsti un domātāji jaunajiem ārstiem grūtajā ceļā medicīnas mākslas apguvē, pilnveidojoties par filozofiem. [..] Profilakses spēcīgākais rīks ir plašas zināšanas un atbilstoša rīcība, kas vairumā gadījumu ir pašsaprotama un labi zināma mūsdienu ārstam. Tā tas nav bijis vienmēr, un grāmatā parādīts šis garais vēsturiskais ceļš, kurā ir bijis daudz norāžu topošajiem ārstiem - kā panākt pārmaiņas, kuras ne vienmēr sabiedrība ir sapratusi. Mūs sagaida lielas pārmaiņas medicīnas attīstībā, ko sabiedrība uztvers neviennozīmīgi, un tās veicināt spēs tikai viedokļu līderis - ārsts, kuram ir jābūt arī gatavam būt par tautas skolotāju." (264., 275. lpp.)