Kincukuroi (jap. - kintsukuroi) jeb Dzīves atjaunošanas māksla

Fona attēls:  Photo by SIMON LEE on Unsplash

Ja man kādam vajadzētu ieteikt tikai vienu psiholoģiska satura darbu, kas ved pie sevis paša un savas dzīves sakārtošanas un atjaunošanas pēc visa, kas dzīvē ir pārciests, izdzīvots un piedzīvots, lai atgūtu harmoniju ar sevis paša izpratni par lietām un dzīves jēgu, tad tā noteikti būtu šī spāņu psihologa Tomasa Navarro grāmata "Kincukuroi". Jo.. pirmkārt, tā ir balstīta uz to, kā patiesi darbojas mūsu emocijas un izjūtas, otrkārt - tajā viss balstās uz prāta shēmu aprakstīšanu, kā prāts reaģē uz bieži vien mūsu pašu iepriekšizdomātām problēmām, kuras nebūt nav problēmas, bet mēs tās paši esam par tādām pasludinājuši. Treškārt, grāmata nav klasiska pašpalīdzības literatūra, jo šis darbs palīdz konceptuāli pārvērtēt dzīvi un notikumus tajā, balstoties uz prāta un zinātnes apsvērumiem, izslēdzot jebkādu ārēju iespējamu ietekmi uz notikumiem mūsu dzīvē. Mani šī grāmata uzrunāja jau no pirmajām lappusēm un tālākajā grāmatas apskatā es vēstīšu jums par šī darba ietilpīgo saturu, kas būs noderīgs ikvienam, jo ikviens no mums ir piedzīvojis satraukumus, pārdzīvojumus, bēdas, skumjas un sēras, bieži vien piešķirot tām pārāk lielu ietekmi uz mūsu turpmāko izturēšanos tālākajā dzīves ritējumā. 

"Vai esi pamanījis troksni, kas valda visapkārt? Klusums mums šķiet nepanesams. Pat kalnu takās mēs skrienam, klausīdamies mūziku, neņemot vērā, ka tādējādi nesadzirdam jauko melodiju, ko dāvā mežs. Mēs izbaudām troksni un bēgam no klusuma, neapzinādamies, ka nespējam rast paši sevi, savu būtību, savus sapņus un vēlmes, sev nepieciešamo, kas gūstams tikai klusumā. Bet klusums mūs biedē. Mēs labprātāk radām troksni, lai nevajadzētu ieklausīties sevī. Ceram, ka troksnis visu apklusinās, taču tā nav. Mēs strādājam atsvešināti, mīlam atsvešināti, ēdam atsvešināti... vienmēr troksnī, vienmēr bēgdami no skaistā klusuma, no klusuma, kas tik ļoti nepieciešams, lai spētu dzīvot mierā." (89. lpp.)

Lasot šo grāmatu, reizē ir viena bīstama un baisa, tai pat laikā, arī svētīga atklāsme - tā uzrunā tieši tevi kā lasītāju! Mēs visi esam piedzīvojuši, piedzīvojam un tieši šobrīd ejam cauri pārmaiņu un dziedēšanas procesam, jo ikvienam ir gūtas traumas emocionālā sfērā, tieši tādēļ šī grāmata uzrunā. Es lasu šo darbu lappusi pa lappusei un saredzu tās uzrunā tieši savas situācijas... Jā, šis darbs ir uzrunājošs un mūsu ikkatra dzīves izpratni mainošs, to es noliegt noteikti nevaru. 

"Neskaties pretējā virzienā, mēģinādams iestāstīt, ka nevari neko iesākt, lai atjaunotu savu dzīvi. Raugies uz notikušo ar augsti paceltu galvu. Tu spēj veikt analīzi. Tev ir labākas smadzenes nekā visām uz šīs planētas mītošajām dzīvajām radībām, tāpēc liec tām strādāt savā labā. Stājies pretī neveiksmei, nenovērs skatienu, bet raugies uz priekšu un analizē to. Jo ātrāk, jo labāk! Negaidi, nezaudē laiku, jo laiks visu tikai sarežģī." (107. lpp.)

Neiropsiholoģija un modernā neirozinātne teju katru dienu no jauna veic modernus un laikmetīgus atklājumus tajā, kā un kāpēc tieši tā darbojas mūsu smadzenes. Un tieši šeit slēpjas mūsu rīcības un attieksmes atslēgas - mūsu smadzenēs jeb, kā teiktu anatomi, pie kuriem sevi pieskaitu arī es, centrālajā nervu sistēmā. Un atkal šīs grāmatas autoram ir spēcīgi vārdi, kurus es nepārfrāzēšu, bet citēšu:

"Mūsu nervu sistēma mēģina apsteigt visas norises, piedāvājot kļūdainu konceptuālu ietvaru, jo tai nav citas iespējas vai alternatīvas. Prāts pēc iespējas ātrāk pieprasa skaidru nozīmju ainu, pareizu vai nepareizu, jo tad zūd nedrošības spriedze, un prāts var atkal atpūsties un mierīgi darīt citus darbus, nodrošinājis, ka novērsts stress, kura dēļ cieta gan prāts, gan ķermenis. Prāts nevēlas, lai mēs būtu laimīgi, tas vēlas vien to, lai mēs būtu dzīvi un drošībā, prom no briesmām. Patiesībā tas tikai vēlas mūs pasargāt." (111. lpp.)

Es turpinu lasīt šīs grāmatas lappuses un caur sevi laist tās vēstījumu. Kā jau teicu - šī grāmata katru tās lasītāju uzrunā dziļi personiskā līmenī, jo ataino to, ko mēs sevī nesam, dziļi paslēptu un apkārtējiem nenojaušamu... Vai apkārtējie nojauš mūsu pagātni? Nē, to bieži vien nenojauš pat mūsu tuvākie cilvēki... Jo mēs to paslēpjam, lai nebūtu par to jādomā un nebūtu tā jāatceras. Bet vai tas mums palīdz? Nē. Tā mūs grauž no iekšienes, līdz apkārtējie vien pamana sekas... Bet tā ir ilgstoša savas pagātnes un piedzīvotā sublimēšana - vienam veiksmīgāk, citam ne tik veiksmīgi un sekas redzam dažnedažādas. Un tam no šī autora atkal citāts, kurā ir tik daudz patiesības ietverts, kā jau visā šajā grāmatā:

"Atbilstoši mūsu mežonīgajam dzīves ritmam, kurā par svarīgāko tiek uzskatīts individuālisms un neierobežota sacensība, cilvēkam nepieciešams izdomāt savus pretošanās paņēmienus traumas pārvarēšanai. Tas ir bēdīgi, taču bieži vien mēs nevaram paļauties uz kādu citu, tādējādi zaudējam iespēju gūt visaptverošu skatījumu - redzēt perspektīvu. Un tad sākam darīt visu iespējamo, lai radītu nozīmju ietvarus, kas piešķirtu jēgu tam, ko piedzīvojam, un tam, kas mums jādara, lai to izturētu." (112. lpp.)

Viens no mūsu dzīves bremzējošajiem stopkrāniem ir pārāk liela iedziļināšanās pagātnē, kam es noteikti varu šim autoram piekrist. Un ar katru lappusi, ko es šajā grāmatā izlasu, es gūstu apstiprinājumu tam, ka mūsu pagātne un gremdēšanās tajā ietekmē mūs sasodīti daudz. Tā ir lieta, no kuras mums jāmācās, bet mēs šodien esam gudrāki nekā bijām vakar un līdz ar to mums nav nepieciešams gremdēties atmiņās, no kurām mēs nevaram vairs neko mainīt. Pagātni mēs varam izmantot par mūsu tagadnes un nākotnes skolu, bet mums nav nepieciešams tajā gremdēties un sevi par kaut ko šaustīt... "Svarīgi ir nevis tas, kas tu esi bijis, bet gan tas, kas tu gribi būt." (116. lpp.)

"Mācies no notikušā pozitīvo, jo tevis izdarītie secinājumi ietvers iekšējo dialogu un veidos dzīves atskaites punktu ietvaru. Tavs iekšējais dialogs rodas no taviem uzskatiem, domāšanas procesa, izglītības, no cilvēkiem, kas ir ap tevi, kā arī no tā, ko tu mācies. Un šis konceptuālais ietvars nosaka tavu dzīvi, emocijas, vēlmes, sapņus, lēmumus un rīcību." (117. lpp.)

Viena no šīs psiholoģijas ieteikumu grāmatas iezīmēm ir īpaša - katras nodaļas beigās ir iedaļa "Neaizmirsti", kurā apkopoti daži ārkārtīgi koncentrēti padomi un ieteikumi, kurus paņemt līdzi savas dzīves bagāžā un atcerēties, pielietot mirkļos, kad aizmirstam varbūt visu citu. Šie ieteikumi ir formulēti īsā un koncentrētā teikumā vai sentencēs, kurus viegli atcerēties. Principā šīs sentences ir attiecīgās nodaļas kopsavilkuma esence. Šeit es minēšu vien dažus piemērus, jo grāmatā nodaļu ir gana daudz, līdz ar to dzīvei paņemamo citātu arī ir ievērojams skaits:

• Notikušais nebija veltīgs, ja tu spēji no tā gūt noderīgu mācību. (118. lpp.)
• Labi vadītas sāpes mums palīdz augt. (42. lpp.)
• Dzīvo ar gudrību, nevis bailēm. (56. lpp.)
• Salasi lauskas, lai saprastu, kas ar tevi noticis, ko tu jūti un domā. Tas ir pirmais solis, lai iegūtu priekšstatu par notikušo un apjaustu, kā notikušais ietekmējis tavu prātu. (94. lpp.)
• Lai pārvarētu grūtības, tev jāievēro distance, jādomā citādi un jāsāk rīkoties. (129. lpp.)

Šo darbu un tajā pausto lasot, ir diezgan grūti iedomāties, cik tomēr daudz mūsu pašu dzīvēs nosaka mūsu prāta stāvoklis un mūsu emocionālā inteliģence, pie kuras gan man, gan noteikti daudziem no jums ir vēlme un vajadzība piestrādāt tās stiprināšanai un pilnveidošanai. Nodaļā, kuras virsraksts vēsta "Atjauno salauzto" ir publicēti 15 soļi, kas sadziedēs tavu emocionālo traumu... Protams, mums ikkatram ir jāpiestrādā pie savas traumas dziedināšanas, arī man, nenoliedzami. Tas tikai nozīmē vienu vienīgu dziļa kopsavilkuma vērtu atziņu par šo darbu, kā jau autors to ir vēlējis mums - lasīt lēnām, palēnām, apdomāt un apcerēt mūsu dzīves shēmu un mūsu rīcības un izturēšanās ietvarus. Tieši tādēļ šī grāmata daudziem var kalpot kā ceļš uz sevis paša dziedināšanu un caur sevis izfiltrēto vēstīt citiem emocionālo atveseļošanās ceļu, atrodot ceļu mājup, pie savas patiesās būtības un sadziedētas, atjaunotas dzīves!

"Tu esi piedzīvojis ciešanas un par to jau samaksājis piespriesto sodu. Tagad savas sāpes vari pārvērst par jaunām cerībām, ciešanas par pieredzi un brūci par rētu, kas sadziedēta zelta šuvēm. Cerības un dzīvesprieks tevi aicina un gaida. Neatsakies no dzīves, nezaudē brīnišķīgo iespēju augt." (284. lpp.)