Igors Šuvajevs "Psihoanalīze un dzīves māksla"

Kolāža: Didzis Daniels Kukainis; fons:  Photo by Neven Krcmarek on Unsplash

Šī ir viena no tām grāmatām, kuru es ik pa laikam atveru un palasu šo un to no tās, ko godājamais Šuvajeva kungs ir rakstījis par Freidu, Jungu un psihoanalīzi kā tādu. Šajā grāmatā iepriekšējais tās īpašnieks dažas vietas cītīgi ir pasvītrojis, acīmredzot, studiju vai pašizziņas nolūkos, tad nu es pievēršos arī šo pasvītrojumu izprašanai citu grāmatu kontekstā, kas skar šo jomu. Kā jau esat pamanījuši, pēdējā laikā rakstu un zināmā mērā sajūsminos par Junga skolas psihoanalītiķa Džeimsa Holisa darbiem. Tad nu, protams, nav iespējams, ja neiedziļināšos mūsu pašu vārda meistara sacītajā par psihoanalīzes tēviem un radītājiem. Tādēļ šajās pārdomās dalīšos nedaudz ar šīs grāmatas sniegumu par un ap psihoanalīzi kā savas iespējamās dzīves mākslas avotu.

Viena no pirmajām šajā grāmatā lasāmajām atziņām ir, ka "Freida psihoanalīze ir noteiktā veidā praktizēta dzīve". Un tā tas neapšaubāmi arī ir vai vismaz uz to būtu jātiecas, ja ir patiesa vēlme dzīvot savu autentisko un tieši savai dvēselei vispiemērotāko dzīvi. Par to runā arī Holiss savās grāmatās, kuras jau iepriekš esmu rekomendējis. Dodoties tālāk lasījumā pa šīs grāmatas lappusēm, lasītājs iegrimst aizvien dziļākā psihes un tās mehānisma izpratnē, kas, manuprāt, ir ārkārtīgi vērtīgi, ja šo darbu lasa kā izziņas avotu tālākām pašizziņas prasmju studijām un literatūras apguvei. 

"Freids uzskata, ka psihi veido savstarpēji pretrunīgi, konfliktējoši spēki un ka šie spēki ir dažāda veida dziņas, kuru struktūras un komponenti aužas cauri visai dzīvei. [..] Dvēseles darbībā nav nekādu nejaušību. [..] Taču ikviena psihes norise vai akts, lai cik tie liktos nejauši, ir iekļauti kauzālu sakarību tīklojumā. Un psihoanalīze atsedz šīs sakarības un to savijumus, atvedinot atbilstošo notikumu uz cēloņiem, kas izraisījuši to. Nedaudz shematizējot, var teikt, ka akts veidojas it kā trijās stadijās: tā kristalizācijas sākotne iesniedzas agrīnā bērnībā un ir saistīta ar spēcīgu pārdzīvojumu, kura jēga vai nozīme netiek apzināta; otro stadiju iezīmē lineāri nesaistīta šī "fakta" aizmiršana vai izstumšana; trešā stadija ir psihiskā akta rašanās, rekonstruējot izstumto faktu." (56. lpp.)

Tāpat mēs noteikti esam dzirdējuši un paši pieredzējuši t.s. "freidisko pārteikšanos vai pārrakstīšanos", vai ne? Zināma lieta taču? Šajā grāmatā tās autors ir sniedzis skaidrojumu un pamatojumu šai lietai un, lūk, ko raksta Šuvajevs: "Šķietami bezjēdzīgie un nenozīmīgie pārteikšanās, pārrakstīšanās, pārklausīšanās gadījumi ļauj īstenoties neapzinātām vēlmēm, kuras tiek atvairītas vai izstumtas, un norāda uz attiecīgā cilvēka dvēseles dzīvi. Arī jokos un asprātībās parādās psihes apslēptais, aizšifrētais materiāls. Jokā var pateikt to, ko citādi cilvēks neatļautos pateikt. Ar asprātību, kurai ir sava īpaša uzbūve un funkcionēšanas mehānisms, var atklāt to, ko dažādu iemeslu dēļ cilvēks kautrējas vai nevēlas teikt. Jokojot cilvēks arī atmasko sevi, jo netieši pauž to, par ko nav pieņemts runāt atklāti. Īpaši skaidri tas parādās saistībā ar cilvēka dzīves seksuālo aspektu." (58. lpp.)

Freids un viņa mācība bieži vien tiek pārprasta un nepareizi interpretēta. To tā uztver arī katoļu baznīca, kuras universitātē es kādu laiku diezgan nopietni studēju teoloģiju. Tur bija izjūtamas šausmas un nepatika pret Freidu. Bet tam ir gan vēsturisks skaidrojums, jo Freids diezgan iestājās pret katoļu baznīcu, tāpat arī nepatika veidojas no cilvēka seksualitātes nolieguma, kāds valda baznīcā. Bet te es dziļāk šobrīd neiedziļināšos, jo skaidri saprotams, ja pareizi interpretē Freidu, ka seksualitāte ir fenomens, kas pārspēj miesiskas baudas un seksu kā ģenitālu aktu. Te mēs atkal varam citēt pāris rindiņas no šīs grāmatas: "Pirmkārt, seksuālais tiek nošķirts no pārāk ciešās saistības ar ģenitālijām un raksturots kā aptveroša ķermeņa funkcija, kas tiecas pēc patikas un tikai sekundāri parādās vairošanās kalpībā; otrkārt, pie seksuālajām tieksmēm tiek pieskaitītas visas tās maigās un draudzīgās tieksmes, kurām mūsu valodā tiek izmantots daudznozīmīgais vārds "mīlestība"." (59. lpp.)

Protams, šajā darbā tā autors pieskaras teju visiem lielākajiem un slavenākajiem Freida darbiem un to atziņām, taču es šeit pie tiem nekavēšos, jo es vairāk šī ieraksta mērķi redzu psihoanalīzes būtības populārzinātniskā apraksturošanā nekā Freida darbu padziļinātā analīzē. Tad šim mērķim ir jāiedziļinās šajā grāmatā katram pašam. Izdevniecībā "Zvaigzne ABC" klajā ir nākuši vairāki Freida darbu izdevumi ar šī paša autora, profesora Igora Šuvajeva priekšvārdiem un komentāriem, ko es noteikti arī rekomendētu iepazīt visiem Freida cienītājiem. 

Freids par psihoanalīzi raksta šādi: "Psihoanalīze sāka kā terapija, taču es jums negribētu to ieteikt kā terapiju, psihoanalīzi rekomendēju tās patiesības satura dēļ, skaidrojumu dēļ, ko tā sniedz par vistuvāko cilvēkam, par viņa paša būtību, un dēļ sakarībām, ko atsedz visdažādākajās tā darbības jomās." (91. lpp.) Psihoananalīze ir nezināmas un dažkārt eksotiskas zemes izpēte. Taču tā ir saistīta ar sevis paša izpēti un paša multiplicitātes atzīšanu. (93. lpp.) 

Tāpat šajā darbā ir runāts par hierarhiju un tās akceptēšanu. Tā tiek uzskatīta par tādu kā "svēto varu". Taču no mūsdienu jaunatnes konteksta lūkojoties, hierarhija mūsdienās tiek saprasta stipri citādāk nekā Freida laikā un tas ir tikai dabiski. Esot lasījušam rakstus par mūsdienu jauniešu atšķirībām un attieksmi pret hierarhiju, jāsaprot, ka mēs esam citādā laikmetā un hierarhijai vairs nav būtiska loma, tā netiek uzskatīta par kaut ko augsti vērtējamu un ievērojamu. Mūsdienās koleģialitāte arī ar vadītājiem un līdzstrādniekiem tiek vērtēta citās kategorijās, tādēļ jāņem vērā šīs sabiedrības aktualitātes. Taču Freidam ir bijušas labas pārdomas par hierarhijas izraisīto nekritiskumu tās sekotājos un tam varētu piekrist, ja raugāmies uz šajā teikumā minētajām divām institūcijām - armiju un baznīcu. 

"Institūcijās jeb "stabilajās masās" ietvertie indivīdi regresē, kļūst nekritiski, līdz ar to transformējas arī viņu izturēšanās." (98. lpp.)

Daudz esmu dzīvē saistīts ar nāvi un miršanu, tīri profesionālas intereses dēļ, tādēļ ir allaž interesanti palasīt, ko Freids par to saka. Un secinājumi ir viennozīmīgi saistoši: "Nāves uzsvēršana ir nevis dzīves noniecināšana vai noliegšana, bet gan apliecināšana, "jo nāve ir vienaldzīga tikai tad, ja vienaldzīga ir pati dzīve". Freids atgādina senu filosofisko tehniku, proti, ars moriendi un meditatio mortis." (99. lpp.) Redziet, nāves apcerēšana jeb tās meditācija ir dzīves svinēšanas un apzināšanās būtiskā jēga. Tieši tādēļ nāves izstumšana un tabuizēšana ir nepiedodama tiem, kuri izvairās no nāves piedzīvošanas un apcerēšanas savu tuvinieku kontekstā un dzīves norisēs. Manā izpratnē nāve nekad nav bijusi tabu tēma, tā ir pat interesanta un aizraujoša, līdz kamēr nekļūst patoloģiska, protams. Jo arī nāves glorificēšana var kļūt patoloģiska, bet tādai apcerei pagaidām šeit nav vietas. 

Grāmatas nodaļā ar nosaukumu "Nākotne bez ilūzijām" ir labi aprakstīta lasīšana un tās māksla, kas ir itin noderīga kā atziņas avots tiem, kuri nopietni nodarbojas ar lasīšanas mākslas izkopšanu savā dzīvē un brīvajā laikā. Tādēļ atļaušos šeit citēt vairāk nekā vienu rindkopu, kuras jēgu aicināšu izprast katram pašam, jo mani komentāri šai sakarībā būtu lieki tiem, kuri lasa šo blogu un tajā paustās atziņas:

"Gēte pauž vērā ņemamu atziņu: "Labie ļautiņi nezina, cik daudz laika un pūļu prasa iemācīties lasīt. Man ir bijuši nepieciešami astoņdesmit gadi un vēl joprojām es nevaru teikt, ka esmu sasniedzis mērķi." Gēte uzskata, ka dažs labs ir pārlieku pašpārliecināts iedomājoties, ka jebkuru filosofisku vai zinātnisku darbu var lasīt bez atbilstošas sagatavošanās, gluži tāpat kā pirmo romānu, kas pagadījies pa rokai. Šādi arī rodas pa roku galam izdarīti spriedumi. Cilvēks jau labu laiku dzīvi pavada lasot, lasīšana ir kļuvusi kaut kas tik ierasts, ka cilvēks ir atradinājies lasīt. It kā jau viņš lasa, taču nereti šī lasīšana ir paša priekšstatu vai atziņu ielasīšana lasāmajā tekstā. Ielasot tiek aizmirsts, ka lasīšana ir grūta māksla, kas prasa apstādināt savus priekšstatus un spriedumus, ļaut tekstam sevi uzrunāt un teikto pārdomāt. Iespējams, ka patiesā lasīšanas māksla ir māksla lasīt pašam sevi. Toties ielasīšana īpašas grūtības nesagādā, jo lasāmais teksts kļūst par sava veida signālu paust savas iedomas vai pārspriedumus, nesniedzot norēķinu par to izcelsmi un būtību. Lasīšana ir māksla, kurā nepieciešams vingrināties visu mūžu, toties ielasīšana ir ērts un parocīgs līdzeklis, kas ļauj nelasīt, nedomāt un galu galā aizlavīties garām arī sev pašam. Lasītmāka vēl nav lasītmāksla." (103. lpp.)

Un šīs daļas nobeigumā es vēlos vēl atsaukties uz stoicismu, jo "Vakarzemes apgaismībā Freida skola ir vistiešākā stoiskās tradīcijas mantiniece". Stoiķi praktizēja dzīves mākslas veidošanu un sekošana Freida psihoanalīzes skolai arīdzan ir savas dzīves mākslas praktizēšana un kultivēšana. "Jo stoiskā filosofija vēlējās būt dzīves māksla, māksla vadīt dzīvi tā, lai logoss noturētos pret visiem no ārienes un iekšienes nākošajiem vilinājumiem un noteiktu mūsu domāšanu un rīcību". 

Seneka vairākkārt uzsver - vindica te tibi, atgūsti, atbrīvo, nosargā pats sevi. Stoicisms ir ieskološanās brīvībā, prasmē būt brīvam, ne velti Seneka aicina kļūt par dzīves mākslinieku - artifex vitae. (130. lpp.)

Tā, lūk, sasaucas antīkais stoicisms ar Freida psihoanalīzi! 

Lai noder un iedvesmo!