Radīšanas stāsta (1Moz 1) izklāsts kā vairāklīmeņu ekoloģisma veicināšanas paraugs

Photo by ANGELA BENITO on Unsplash

Šī eseja, kuru varat lasīt šī ieraksta turpinājumā, reiz, pirms dažiem gadiem tapa, kad kandidēju uz Jauno teologu skolas uzņemšanu LU Teoloģijas fakultātē. Atradu, kad pārskatīju savus arhīvus, nodomāju, ka nopublicēšu, varbūt kādam tas šķitīs interesanti un liks par kaut ko aizdomāties. Publicēju to tādu, kādu to iesniedzu Jaunajai teologu skolai, kura atzina to par vērā ņemamu un tiku ieskaitīts, taču tālāk savu šo interesi nevirzīju, jo biju jau students Laterāna Pontifikālajā Universitātē. 

Šī eseja ir veltīta senā Radīšanas stāsta, kas lasāms 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā, aplūkošanai dažos no iespējamajiem daudzejādiem rakursiem, caur kuriem raugoties, mēs varētu aplūkot dažādus attieksmes modeļus cilvēka attiecībām starp Dievu kā Radītāju, Viņa radīto dabu un mums, cilvēkiem, kā mums dotās dabiskās vides jeb radītās dabas pārvaldniekiem. Šajā esejā mēģināšu aplūkot teoloģiskos, filozofiskos un ētiski morālos ekoloģisma modeļus, kas varētu sniegt ikvienam papildus zināšanas par to, ko un kā mainīt savā rīcībā un attieksmē, lai iesaistītos vides saglabāšanā tās ilgtspējas nodrošināšanas veicināšanai.

            Protams, sākot iedziļināties šajos jautājumos, manuprāt, jau iesākumā būtiski ir nošķirt divas lietas – Dieva darbus un atbildību no cilvēka darbiem un atbildības, tādēļ šeit gribu ieskicēt, ka, manuprāt, šī 1. Mozus grāmatas 1. nodaļa jāskata divos galvenajos rakursos. Pirmais jeb Dieva darbu un atbildības rakurss būtu, protams, viss Genesis 1 teksts, bet, manuprāt, funkcionāli šīs esejas kontekstā, tās būtu pirmās piecas radīšanas dienas, resp., teksts no 1Moz 1, 1-23. Otrais rakurss būtu cilvēka darbu un atbildības pret radīto teksts, kādu mēs to lasām līdz ar cilvēka radīšanas stāstu no 1Moz 1, 24-31.

            Runājot par teoloģiskajiem aspektiem ekoloģisma veicināšanā, primāri mums jāsaprot šķirtne starp Dievu un cilvēku, starp Radītāju un radību, un tomēr mēs, cilvēki, tiekam aicināti: «Radības diženums un skaistums aicina kontemplēt tās Autoru.» (Sal. Gudr 13,5) Un šeit mēs nonākam pie, manuprāt, atslēgas vārda teoloģiskam ekoloģisma skatījumam – kontemplēt Autoru jeb Radītāju, kas atspoguļojas mūsos kā radībā, un, mums to apzinoties, ekoloģisms un vides aizsardzības jautājumi kļūst teju pašsaprotami, JA VIEN (sic!) mēs kā «radības kronis» apzināmies un pieņemam to, ka mums ir jāseko Dieva noliktajai kārtībai un Viņam kā visu lietu Radītājam un ka mēs sevi egoistiski nepaaugstinām, atmetot Dievu. Radība ir pakārtota, un, lai gan mēs esam tikai radība, mēs tomēr esam Dieva nama, kas ir mūsu visu kopīgās mājas, namturi un pārvaldnieki, līdz ar to kontemplējot Dievu un Viņa radītā daudzveidību, mēs to vienmēr aizstāvēsim un par to iestāsimies (šeit atsaucēm der internetā rodamais raksts «Environmentalism: A Biblical Perspective»[1]).

            Otrs no maniem izvēlētajiem ekoloģisma aplūkošanas modeļiem ir filozofiskais un te mums zināmus ieskatus par aplūkojamo jautājumu sniedz divi ievērojami 19. gs. filozofi un domātāji – Henrijs Deivids Toro (1817 – 1862) un Ralfs Valdo Emersons (1803 – 1882). Savā slavenajā zaļajai domāšanai veltītajā darbā «Voldena jeb Dzīve mežā» Toro mums sniedz iedvesmu uz uzticēšanos un paļāvību uz Dieva paša radīto dabas kārtību, kuru mums vajadzētu cienīt un par to rūpēties, vispirms pašiem sev uzstādot augstākas personības izaugsmes un attīstības prasības, jo «daba vienlīdz labi piemērojas kā mūsu vājumam, tā spēkam».[2] Un vien nedaudz tālāk Toro sava darba lasītājus mudina tiekties augšup un dziļup uz savu dvēseles dzīļu izzināšanu, kā rezultātā mēs, kļūdami viedāki, arī viedāk prastu izturēties pret mums uzticētajiem dabas resursiem un to saudzīgāk apsaimniekot. Toro mums norāda, sacīdams: «Būt filozofam nozīmē tā mīlēt gudrību, lai dzīvotu saskaņā ar tās prasībām – vienkāršībā, neatkarībā, augstsirdībā un uzticībā».[3] Toro laikabiedrs un viņa draugs Emersons bija «pārliecināts par dabas vienotību, kur ikkatra sīkākā matērijas daļiņa un katrs atsevišķs prāts ir pilnīgā Visuma mikrokosms».[4] Šajā atziņā, manuprāt, mēs varam tvert ieskatu, ka mēs ikkatrs kopš radīšanas un ienākšanas šajā pasaulē momenta esam kā līdzatbildīgi par visu pārējo Dieva radīto, kā Viņa radītās dabas namturi un pārvaldnieki.

            Trešais no manis izvēlētajiem ekoloģisma aplūkošanas aspektiem ir ētiski morālais virziens. Klimats un vide, kurai mēs esam kā Dieva radīti un atstāti par saimniekiem, taču, kā vēstījis pāvests Francisks enciklikā «Laudato Si», tad mēs kā cilvēki esam sarāvuši saikni un attiecības ar mūsu Augstāko, gan Radītāju, gan mūsu ētiski morālo stāju un atbildību (sal. Laudato Si, p. 66), apzināti atsakoties «Viņu slavēt un godināt ar savu vienkāršo eksistenci»[5]. Pāvests Francisks turpina, sacīdams: «Šī atbildība par Dieva zemi nozīmē to, ka cilvēki, kam dāvāts saprāts, ciena dabas likumus un trauslo līdzsvaru starp šīs pasaules radībām.» (Laudato Si, p. 68).[6] Kad cilvēka mantkārība, varaskāre, egoisms, alkatība kļūst nevaldāmi agresīva, tad mēs, visa sabiedrība visa pasaulē varam būt par aculieciniekiem dabas resursu izmantošanā pāri vienkāršākajām cilvēku vajadzībām.

            Bībele un daudzas no tajā sastopamajām pamācībām ir ar augsti morālu un ētisku rakursu, kurā mums būtu jāieklausās ikdienas un ik brīdi. Ja mēs no šīs ieklausīšanās ikkatrs viens atsakāmies, tad mūs pārņem egoistiska pašapliecināšanās un vēlme valdīt pār to, kam esam tikai kā nama saimnieki atstāti un mēs nevaram nest labus augļus, kā to paredz līdzība par nama pārvaldnieku. (sal. Lk 16, 1-8). Mēs esam kļuvuši alkatīgi un negodprātīgi un ar savām pārmērīgajām lietu un patērēšanas kultūras radītajām «vajadzībām» mēs zaudējam pasauli. Un tomēr, lai kādi mēs nebūtu, «Dievs, kas vēlas darboties kopā ar mums un rēķinās ar mūsu līdzdalību, spēj vērst par labu arī ļauno, ko darām, jo Svētajam Garam piemīt dievišķajam prātam raksturīga bezgalīga izdoma, kas prot paredzēt un atšķetināt cilvēcisko lietu vissarežģītākos un neizdibināmākos samezglojumus»[7], tādēļ mums ikkatram joprojām pastāv cerība un stiprā ticībā varam paļauties uz Dieva visiekļaujošāko mīlestību pret mūsu vājumu, ka pasaule tomēr neies bojā pat ar visļaunāko scenāriju, ko cilvēks aiz savas alkatības varētu būt radījis.

            Mani personīgi ļoti spēcīgi iedvesmo šie «Laudato Si» vārdi, kurus pāvests Francisks mums ir novēlējis šajā dokumentā: «Kad pastāvam uz to, ka cilvēks ir Dieva attēls, nedrīkstam aizmirst, ka ikvienai radībai ir savs uzdevums un neviena no tām nav lieka. Viss materiālais visums pauž Dieva mīlestību, Viņa bezgalīgo maigumu pret mums. Zeme, ūdeņi, kalni – tie visi ir Dieva glāsti. Mūsu draudzība ar Dievu vienmēr veidojas un attīstās konkrētās vietās, kuras mums ir personiski nozīmīgas. [..] Atgriešanās šajās vietās dod iespēju atgūt savu patieso identitāti.»[8] Mēs, kas pazaudējam savu saikni un identitāti, tie mēs nodarām sāpes un ciešanas dabai un Dievam. Mums jāatgriežas pie sevis, jāiepazīst sevi un tad mēs ikviens mīlēsim arī mūsu kopējās mājas!