Georg Gänswein «Who Believes Is Not Alone: My Life Beside Benedict XVI»

Kolāža: Didzis Daniels Kukainis; attēli: google.lv

Ir 2023. gada Lāčplēša dienas vakars un esmu pabeidzis lasīt šo aktuālo un pavisam svaigi izdoto darbu, kurš angļu valodā klajā nāca vien pavisam nesen, oktobra beigās. Ir pagājis nepilns gads kopš emeritētais pāvests Benedikts XVI devās uz Tēva mājām jeb, mazāk ekleziāli runājot, pārkāpa Mūžības slieksni, kas notika pērn, teju gadumijā - 31. decembrī plkst. 9.34. Pāvesta privātsekretāra un viņa ilggadējā Vatikāna līdzstrādnieka, arhibīskapa Georga Gensvaina grāmata jeb atmiņas par laiku Vatikānā, strādājot plecu pie pleca ar kardinālu Jozefu Racingeru, nākamo pāvestu Benediktu XVI un, visbeidzot, emeritēto pāvestu ir ārkārtīgi iedvesmojošs lasāmgabals, it īpaši tādiem cilvēkiem kā man, kuriem interesē Vatikāns un pāvestības norises nedaudz padziļinātāk. Šajā grāmatas aprakstā centīšos sniegt padziļinātu ieskatu grāmatas lappusēs aplūkotajās atziņās un atklāsmēs. 

Man jau kā grāmatu mīļotājam un cienītājam, it īpaši, fizisku grāmatu rokās paņemot, patīkams bija pirmais iespaids, ko guvu par šo darbu - kārtīgos cietos vākos iesiets darbs, ar skaisti ielaminētu apvāku, uz kura redzams mākslinieces Anastassia Cassady akvareļtehnikas un tines autordarbs "Eigenleben" - attēlā redzams attēlots pāvests Benedikts XVI un viņa privātsekretārs, arhibīskaps Georgs Gensvains, Vatikānā zināms kā Don Giorgio. Pieskaroties grāmatas saturam - grāmatas teksts iedalīts 9 nodaļās, kurās autors pastāsta līdz šim mazāk zināmas lietas, sajūtas un savus novērojumus par kādu posmu, kuru pavadījis plecu pie pleca ar pāvestu Benediktu XVI - sākot jau no sava ataicināšanas brīža uz Romu un līdz pat emeritētā pāvesta nāvei un pāvesta Franciska veiktās Gensveina atstādināšanas no pienākumiem pāvesta saimniecības prefektūras prefekta amatā. Grāmata oriģinālā ir tapusi kā intervija vai saruna ar grāmatas sastādītāju Saverio Gaetu, taču, kā min Gaeta grāmatas pēcvārda piezīmēs, "žurnālists šāda veida grāmatās, kas ir starp biogrāfiju un autobiogrāfiju, ir kā grāmatas līdzautors, kurš piedalās padziļinātākā teksta pasniegšanā, tāds, kurš vēlas sniegt informāciju izkristalizētā veidā. Monsinjors Georgs ir vistiešākais ticības vīra aculiecinieks."

"These pages present a personal testimony of the grandeur of a humble man, a superb scholar, a cardinal and a pope who helped shape the history of the world today and who will be remembered as a beacon of theological acumen, doctrinal clarity, and prophetic wisdom. But they also present a first-hand account that attempts to shed light of misunderstood aspects of his pontificate and describe - from the inside - the truth of the world known as "the Vatican"." (Georg Gänswein, Titular Archbishop of Urbisaglia)

Georgs Gensvains sarunā ar vācu katoļu portālu Die Tagespost: "He was like a father to me"

Šis darbs grāmatas formātā nav no superbiezajiem, tas ir viegli lasāms un saistoši uzrakstīts. Gramātā ir nedaudz vairāk par 250 lappusēm un teksts pats aicina sevi lasīt un ir grūti pārtraukt pat tad, kad jau miegs lavās klāt un vajadzētu doties gulēt.. jo nākamajā dienā taču darbs. Grāmatu pieveicu aptuveni nedēļas laikā, lasot pa vakariem un savos brīvajos brīžos, kuru man nemaz tik daudz šobrīd nav. Lasīšanas gaitā veicu arī šādas tādas nelielas piezīmes, atzīmējot citēšanas vērtas vietas. Katrā ziņā - kardināla Racingera un pāvesta Benedikta XVI personība, protams, nav pilnīgi izjūtama no teksta lappusēm, taču materiāls sniedz ieskatu tajā, kāds pāvests un kardināls bija, neskatoties uz visiem nelabvēļu komentāriem visā viņa profesionālās ticības sarga gaitās Vatikāna mūros. 

Jozefs Racingers, būdams Ticības doktrīnas kongregācijas prefekts, kā vēstīts grāmatas ievadnodaļā, allaž ieklausījās līdzstrādnieku argumentos, veicināja diskusiju garu kongregācijas tikšanās reizēs un, pat ja nepiekrita vienam vai citam argumentam, kolēģiem allaž ar savveida humoru noteica, ka, lai gan viedoklis ir gana pareizs, taču kolēģim nepieciešama dziļāka jautājuma studēšana, bet nekad to nepazemoja un nenicināja. Racingeram allaž bija viegla humora izjūta, pat visai strīdīgās diskusijās. Līdzstrādnieki viņa laiku prefektūrā atceras ar patīkamām sajūtām, bet ne ar naidu vai nevēlēšanos neko vairs dzirdēt par kardinālu. Kardināla asais prāts un izcilā atmiņa visus aizkustināja, kas vien viņu esot pazinuši. Viens no uzrunājošākiem citātiem tekstā ir atrodams 32.-34. lpp šajā grāmatā, un tas ir ievērības vērts ar to, ka reizēm politiķi jauc ticību ar politiku, taču šīm lietām jāpaliek atdalītām:

"The state does not constitute the totality of man's existence and does not embody all of man's hope. Man and his hopes transcend the reality of the state and go beyond political action... The primary service that faith performs for politics is therefore man's liberation from the irrationality of political myths, which indeed are a real threat to our times... Political morality consists precisely in resisting the seduction of grandiose words that distort the humanity of man and his full capability. The moralism of chimerical political aspirations is immoral because it intends to realize things that no one but God can bring about. Rather, morality demands that we accept our human limitations and strive to achieve what we can within those limits of our finite nature. It is not the absence of compromise, but compromise itself that is truly moral in the domain of the political activity. [..] by its intervention in this area, the Church's Magisterium does not wish to exercise political power or eliminate the freedom of opinion of Catholics regarding contingent questions. Instead, it intensts - as is its proper function - to instruct and illuminate the consciences of the faithful, particularly those involved in political life, so that their actions may always serve the integral promotion of the human person and the common good. The social doctrine of the Church is not an intrusion into the government of individual countries. It is a question of the lay Catholic's duty to be morally coherent, found within one's conscience, which is one and indivisible. There cannot be two parallel lives in their existence: on the one hand, the so-called 'spiritual life,' with its values and demands; and on the other, the so-called 'secular' life, that is, life in a family, at work, in social responsibilities, in the responsibilities of public life and in culture. [..] which exhorted the faitful to ''fulfill their duties faithfully in the spirit of the Gospel"."

Lasot šo darbu jāatceras, ka Racingers iesākumā līdz 2005. gadam bija Ticības doktrīnas prefekts, tuvākais pāvesta, svētā Jāņa Pāvila II līdzstrādnieks, galvenais pāvesta dokumentu autors, jo grāmatas ievada lappuses principā ir veltītas Racingera darbībai šajā amatā. Noteikti, ka daudzi nemaz nenojauš, taču pāvests Jānis Pāvils II ļoti paļāvās uz Jozefa Racingera teoloģisko domas ekspertīzi, jo pats bija vairāk filozofs nekā teologs, tādēļ aicināja Racingeru uz Romu, lai būtu stingrā sasaistē ar Baznīcas doktrīnu un mācību. Lai gan daudzi Racingeru, vēlāko Benediktu XVI sauca par Dieva rotveileru, Benedikts, ne tikai būdams prefekts, bet arī pēc tam - pāvests, nekad neko nedarīja citu kā vien stingri balstījās uz Baznīcas nemainīgo ticības mantojumu un sargāja tā kontinuitāti un integritāti. Lai vai kā varbūt kādam nepatīk katoļu Baznīca, tā ir 2000 gadu sena organizācija un tāda, kāda tā ir, tādu to ir izveidojis laiks un sekošana Evaņģēlijam. Protams, skandāli, gan saistībā ar dokumentu zādzību no pāvesta apartamentiem, gan arī seksuālie skandāli un tā tālāk, Baznīcas cilvēki nav dievi, kas ir bezgrēcīgi. Interesanti bija lasīt šīs visas peripetijas, kas norisinās aiz mums neredzamās Vatikāna sienas. 

Grāmatā principā ir aprakstīts teju ikkatrs kardināla Racingera un vēlākā Benedikta XVI solis, viņa domāšanas un reaģēšanas pieeja, cīņas un diskusijas gan ar Romas klerikāļiem, gan arī ar visu pasaulplašo katolisko pasauli, tostarp, gan par morāles ievērošanu klēriķu vidū, gan arī dažādiem citiem jautājumiem. Grāmatas caurvija ir tā, ka tās autors Georgs Gensvains ir bijis aculiecinieks gan kardinālam Racingeram, gan pāvestam Jānim Pāvilam II, gan vēlakajam pāvestam Benediktam XVI, gan pavisam neilgu laiku - arī pāvestam Franciskam un šajā grāmatā dominē viena pieeja - atklātība par visu, kas Vatikānā norisinājās šajos laikos, kad viņš bija aculiecinieks. Autors dalās arī ar savu pieredzi par to, kā viņš pieredzēja pāvesta Franciska ievēlēšanu, gan arī to, ka viņš tika atstādināts no pāvesta mājsaimniecības vadītāja pienākumiem un izsūtīts no Romas atpakaļ uz savu dzimto Vāciju. Arī pāvests Francisks tomēr nav tik pieņemošs kā viņu allaž mēdz tēlot, bet, kurš gan no mums ir nekļūdīgs un nemēdz pazaudēt cilvēcību un savaldību? 

Mani šī grāmata uzrunāja gan kā aktīvu sekotāju līdzi Vatikāna norisēm, gan arī tādēļ, ka kādu brīdi esmu studējis Vatikāna universitātē, kur gatavojos iegūt bakalaura grādu teoloģijā, tomēr viss nesagāja tā, kā gribētos un studijas nācās pārtraukt. Manā studiju laikā aktīva bija Benedikta XVI teoloģija, pēcāk nonācām līdz pāvesta Franciska ievēlēšanai, esmu zināmā mērā katoliskās dzīves aculiecinieks, sekoju līdzi norisēm, jaunākajai informācijai par un ap pāvestību, joprojām interesējos par šo tēmu, neskatoties uz to, ka nekļuvu par katoļu teologu. Teoloģija un Vatikāna dzīve, pāvestība joprojām ir manā interešu lokā, jo nekas nevar būt saistošāks, kā iedziļināties 2000 gadus senas institūcijas norisēs, kura tāda ir vienīgā visā mums zināmajā pasaulē. 

Grāmata ir diezgan piepildīta arī ar dažādu tenku atspēkošanu un patieso notikumu atspoguļojumu, līdz ar to tā ir ļoti dzīva un reālistiska, lai neteiktu, ka diezgan Vatikāna dzīvi atkailinoša - nu nav nemaz tik bezgrēcīga, kā mums vai kādam varētu šķist. Tāpat tur ir tenkas, baumas, pļāpas un cīņas gan par amatiem, gan ietekmi, gan dažādu apartamentu renovācijām, gan par Vatikāna banku un tās skandāliem. Šī grāmata patiešām varētu būt interesanta lasāmviela ikvienam, kuram interesē Vatikāna dzīve, pāvestības maiņas, gatavošanās konklāviem jeb pāvestu ievēlēšanām un par dzīvi pēc tiem, kad kādam tiek viņa kārotais amats un kādam atkal no tā jāatvadās... Nekas cilvēcisks šai institūcijai un pāvestībai nav svešs, tur nav ko slēpt.

Nobeigumā vārdi no grāmatas 130. lpp par valsts un baznīcas šķirtību, ko bieži vien mēdz "piemirst" arī demagogi un populisti tepat mūsu dievzemītē, Latvijā:

"Yes, the purpose of a political order is to create a just ordering of society in which each is given his due and no one suffers miserably. In this sense, justice is the true end of politics, just as peace is, which cannot exist without justice. By her very nature, the Church does not play a political role in the 'first person,' but rather respects the autonomy of the state and its ordering, although she is passionately engaged in the battle for justice. But this is only the first part of the response to the question. [..] is that justice can never render love superfluous. The world is waiting for a witness to Christian love inspired by faith. In a world so clouded by darkness, the light of God burns with this love."