Hosē Ortega i Gasets "Masu sacelšanās"

Kolāža: Didzis Daniels Kukainis; fona attēls: unsplash.com

Man bija liels prieks un patīkams pārsteigums, kad Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds klajā laida slavenā spāņu filozofa Hosē Ortegas i Gaseta pašu slavenāko grāmatu, kā to savos priekšvārda vārdos nosauc Gaseta mantojuma pētnieks Havjers Samora Bonilja no Madrides Komplutenses universitātes. Šī grāmata "Masu sacelšanās" latviskotā versijā ir jau ar iekļautiem vēlākajiem grāmatas papildinājumiem, tādējādi latviešu lasītājs, kuram patiesi rūp Eiropas liberālā doma un gara aristokrātija, šo darbu novērtēs un atzīs par savas bibliotēkas vērā ņemamu papildinājumu. Grāmatas valodā var sajust autora jēgpilno un skaisto izpausmes veidu, kas ir tikpat daiļskanīgi pārnests mūsu valodā. Hosē Ortega i Gasets bija patiesi intelektuāls cilvēks, kurš sevi netaupīja jau no jaunības gadiem, bagātīgi publicēdamies plašsaziņas līdzekļos, tādējādi cenšoties mainīt sabiedrību, izplatot savas idejas ar rakstu un publisku aktu palīdzību. Šī ieraksta ievadu noslēdzot, jāatzīst, ka šī grāmata pamudinās ikkatru tās lasītāju pārdomāt savu piederību vai nu pie "cilvēka - masas" vai "gara aristokrātijas" pārstāvjiem. Un tāpat jāpiebilst, ka nesen klajā laista arī šajā darbā minētā Gistava Lebona "Pūļa psiholoģija", kurai arī drīzumā grasos pieķerties.

Kādēļ es rakstīju, ka lasot šo darbu, katram ir jāizvēlas, kurā no iedalījumiem - cilvēks-masa vai gara aristokrātija - iekļauties un piederēt? Hosē Ortegam i Gasetam ikviena sabiedrība, grib to vai ne, ir "aristokrātiska" tādā nozīmē, ka katrā sabiedrībā, katrā cilvēku grupā eksistē kāda aristokrātija - ne vienmēr un nebūt ne asins, bet gara aristokrātija - un masa. 

"Filozofs uzstāj, ka dalījums, ko viņš ievieš starp masu un izlases mazākumu, nav sociālo šķiru, vēl jo mazāk kastu jautājums, tādēļ ka priekšnosacījums, pēc kura cilvēks ietilpst vienā vai otrā grupā, nav atkarīgs no iedzimtības vai sociālā stāvokļa, bet tā pamatā ir cilvēka individuālā attieksme pret dzīvi, tas, vai viņš cenšas vai necenšas kļūt labāks, un tas, vai viņam ir - kā mēs vēlāk redzēsim - pašam savi kritēriji vai arī viņš atsakās no cilvēku mācītā un darītā, lai sekotu masai." (21. lpp.)

Ortega i Gasets kā filozofs mani interesē tādēļ, ka viņš runā par gara aristokrātiju, kura mūsdienās tik ļoti ir mazākumā, ka pats piemin savos darbos, ka mūsdienu sabiedrība, ja tā turpināsies, kļūs par barbaru sabiedrību, kurā vara nonāks it kā viszinošo rokās, taču vispārēja un totālu zināšanu zināšana nav iespējama. Kamēr eksistē kaut niecīga gara aristokrātija, mēs spējam šo barbaritāti pārvarēt un pilnīga Eiropas barbarizācija līdz šim nav notikusi. Jāsaka, cerams, ka par laimi!

"Izcils cilvēks Ortegam ir tas, kas sevi cenšas aizvien pilnveidot, izprast pasauli, kurā viņš dzīvo, un, balstoties uz šo izpratni, tajā darboties, zinot, ka taisnība ne vienmēr atrodas vienā vienīgajā pusē. Lai izzinātu realitāti, kā filozofs skaidrojis citās savās grāmatās, ir jāpievieno skatpunkti, jo cilvēks nav spējīgs sasniegt realitātes absolūtu perspektīvu, viņa zināšanas noteikti ir ierobežotas un daļējas. Izcilais cilvēks to apzinās un rīkojas atbilstoši, savukārt masas rīkojas tā, it kā tām piederētu visa patiesība." (26. lpp.)

Ortegas grāmata "Masu sacelšanās" jau kopš pirmajām lappusēm prasa nopietnu iedziļināšanos vēsturē - gan vispār pasaules, taču, it īpaši, Eiropas un tās iespējamās nākotnes idejas vēsturē. Skan dīvaini, bet tā tas ir, kad palasīsiet šo darbu, sapratīsiet, kādēļ Ortega i Gasets grāmatas priekšvārdā franču lasītājiem saka šos vārdus:

"[..] galu galā tā vien ir rimta eseja vētras vidū." (65. lpp.)

Šī grāmata nebūt nav no vieglā gala literatūras, tā zināmā mērā ir pat nosacīti politnekorekta, ja mēs raugāmies uz šīsdienas pasauli, kur tieša valoda un savs lietu redzējums bieži vien var tikt pasludināts par savveida "outsaiderismu"... Jo šī grāmata vēsta par, kā raksta autors, "lai arī kāda būtu mūsu attieksme pret civilizāciju un kultūru, kā pirmais faktors, ar kuru būtu jārēķinās, ir anomālija, ko reprezentē cilvēks-masa. Tādēļ steidzami, pat rupjā veidā bija jāizšķir viņa pazīmes." (65. lpp.)

Šajā savā ierakstā par šo vērtīgo grāmatu es gan dalīšos tikai ar dažām atziņām un autora rakstīto, jo šis darbs prasa katra paša personīgu iedziļināšanos un savveida meditāciju par fenomeniem un nostādnēm, kuras apraksta autors. Manuprāt, šī grāmata veicina kritisko domāšanu un notikumu tveršanu plašā spektrā, tādējādi tā modina mūsos mītošo intelektu, lai saskatītu pasauli plašāk un neuzķertos uz maldiem, kurus bieži vien sludina vieni vai otri sabiedriskās domas apoloģēti, vienalga, vai tie būtu konservatīvie, vai liberāļi vai jebkādi citādi sevi apzīmējošie vienīgā pareizā viedokļa sludinātāji. 

"Mēs redzam pūli, kas apsēsts ar civilizācijas radītajām vietām un lietām. Taču, nedaudz apcerot, būsim izbrīnīti par savu pārsteigumu. [..] Būt pārsteigtam, brīnīties, tas nozīmē sākt saprast. Tas ir intelektuāļa sports un īpašā greznība. Tādēļ viņa cunftes raksturīgā iezīme ir izbrīnā, ar plaši atvērtām acīm raudzīties uz pasauli. Pasaulē itin viss ir savāds un brīnumains atvērtam acu skatienam. Spēja brīnīties, tā ir bauda, kas liegta futbolistam, bet intelektuāli, gluži pretēji, tā dzen pa pasauli mūžīgā vizionāra skurbumā. Intelektuāļa savdabība ir acu izbrīns. Tādēļ senči iedeva Minervai pūci - putnu ar vienmēr apžilbinātām acīm." (73. lpp.)

Lasu šo darbu un nebeidzu vien izbrīnā paust apbrīnu autora asajam prātam, lai raksturotu sava laikmeta garu (Zeitgeist), kas principā ir arī mūsdienu laikmeta gars, tiesa gan - izpaužas aktīvāk un ir acīmredzams... Un tajā pat laikā - izgaismo savu ķēmīgo seju, "esam liecinieki hiperdemokrātijas triumfam [..] tagad masa tic, ka tai ir tiesības uzspiest un dot likuma spēku savām pļāpām pie kafijas tases. Tālab es runāju par hiperdemokrātiju." (77. lpp.)

"Tas pats vērojams citās jomās, it īpaši intelektuālajā. Varbūt es maldos, bet rakstnieks, paņemot spalvu, lai rakstītu par ilglaicīgi pētītu tēmu, ir spiests domāt, ka vidusmēra lasītājs, kas nekad nav saskāries ar attiecīgo jautājumu, ja arī to izlasīs, tad ne tāpēc, lai no tā mācītos, bet, gluži pretēji, nosodīs, jo izlasītais būs pretrunā ar tām banalitātēm, kas piepilda šī lasītāja galvu." (78. lpp.)

"Šī laika īpatnība ir tāda, ka vulgārai dvēselei, apzinoties, ka tā ir vulgāra, netrūkst drosmes apliecināt savas tiesības uz vulgaritāti un to uztiept visiem un visur. Kā mēdz teikt Ziemeļamerikā - būt citādam ir nepiedienīgi. Masa nonivelē visu citādo, izcilo, individuālo, kvalificēto un izmeklēto. Kurš nav tāds pats kā visi, kurš nedomā tāpat kā visi, riskē tikt izstumts. Un skaidrs ir tas, ka šie "visi", tomēr nav "visi". Parasti "visi" bija komplicēts vienums, veidots no masas un atšķirīga, īpaša mazākuma. Tagad visi ir tikai masa." (78. lpp.)

Šī grāmata "Masu sacelšanās" patiešām ir žilbinošs meistardarbs, kuru lasot mēs saredzam to, cik šis laikmets tomēr ir "izbrīnu raisošs mūsdienu fakts", ja atsaucamies uz autoru. Rakstnieka valoda un tulkotāja spalva šīs grāmatas lasītāju ieved skaistā un ārkārtīgi fascinējošā teksta burvībā, kuru izprotot un izlaižot caur savu domāšanu, mēs kā lasītāji varam gūt baudījumu dvēselei. Ieklausieties šajā fragmentā:

"Ikviens liktenis tā dziļākajā būtībā ir dramatisks un traģisks. Kas savā plaustā nav jutis pulsējošus laikmeta draudus, tas nav aizsniedzis likteņa sirdi, nav veicis vairāk, kā tikai noglāstījis tā maigo vaigu." (81. lpp.)

Principā, un šī apraksta nobeigumā, kad esmu devis vien ieskatu šajā burvīgajā un skatījumu uz pasauli atsvaidzinošajā darbā, jāpiebilst, ka šī grāmata katram pašam individuāli vien jāizlasa un jāapsmadzeņo, jo neviens cits pilnīgu ieskatu tajā dot nespēs. Tā ir dziļa un domāšanu veinoša grāmata, tā atver acis uz cilvēku-masu konceptu, tā apskaidro vēsturisko vīziju un pagātnes norises, ietiecas mūsdienu laika garā un izgaismo tā ne visai glaimojošās formas, kuras ir pārņēmis "cilvēks-masa". Grāmata ir tieša skarbuma pilna, bet tieši tādēļ tā ir atsvaidzinoša un reāla, tieši tāda, lai atmestu realitātē tos, kas pārāk dzīvo iedomās par cilvēku vispārāko intelektuālo spēju adekvāti un reāli vērtēt pasaules un attīstības tendences. 

"Šī eseja tiecas ieskatīties mūsu laika jeb pašreizējās dzīves diagnozē. [..] Taču minēto diagnozi tagad pilnveidosim. [..] Dzīvot nozīmē būt fatāli piespiestam izmantot brīvību, izlemt, kas mēs būsim šajā pasaulē. Ne uz īsu brīdi mūsu lēmumu pieņemšanai nav ļauts atpūsties. Pat tad, kad bezcerīgi ļaujam notikt notiekošajam, mēs esam nolēmuši neizlemt. Tātad ir nepareizi apgalvot, ka dzīvē visu "izlemj apstākļi". gluži pretēji, apstākļi ir arvien jauna dilemma, kura mums ir jāatrisina. taču tas, kas patiesībā izlemj, ir mūsu raksturs." (103.-104. lpp.)