Pols Kalaniti «Kad elpa pārtop par gaisu»
Fona attēls: Photo by Aaron Burden on Unsplash
Mani allaž ir fascinējušas grāmatas, kuras sarakstījuši ārsti. Tāpat mani aizrauj lasīt darbus par nāves un dzīvības jautājumiem, jo tā, neskatoties ne uz ko, allaž ir un paliek savveida mistērija, par kuru ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Man grāmatplauktā palēnām veidojas nodalījums ar šādām grāmatām, gan ko mediķi sarakstījuši, gan arī par dzīvības un nāves jautājumiem no mediķu skatupunkta. Nesen es jums vēstīju par grāmatu «Nāves un dzīvības jautājums», kas arī ietilpst šo grāmatu kategorijā. Šīs grāmatas palīdz mums kā lasītājiem apzināties mūsu mirstīgumu, kā arī tam pienācīgi sagatavoties, cik nu tas vien ir iespējams.
Grāmatas priekšvārdu ir sarakstījis arī latviešu publikai labi zināmais amerikāņu rakstnieks Ābrahams Vergēze, kas arī pats ir ārsts un izcils rakstnieks, kā arī Stenfordas universitātes profesors. Izdevniecībā «Zvaigzne ABC» ir izdots viņa romāns «Liktens deja». Vergēze priekšvārdā raksta, ka lai gan bijis pazīstams ar Polu Kalaniti, tomēr visdziļāk un vispersoniskāk viņu iepazinis un sajutis kā sen pazīstamu tieši Pola bēru dienā. Vergēze ikkatram novēl iepazīt šo lielisko darbu, lai apzinātos savu gaistamību, aicina ieklausīties Pola Kalaniti vēstījumā un pārdomāt to. Patiesi, man kā tikko grāmatu izlasījušam un esot arī medicīnas speciālistam, šī grāmata lika par daudz ko padomāt un aizdomāties. Paldies, Pol!
Pols Kalaniti bija teju sasniedzis visas profesionālās virsotnes, esot vien 37 gadus vecs, kad uzzināja par savu nedziedināmo diagnozi - plaušu vēzis. Viņš bija izcils neiroķirurgs, darbojās neirozinātnes izpētes laboratorijā, veidoja un attīstīja savu karjeru, taču šī diagnoze pārvilka tam visam pāri svītru. Taču šī grāmata ir ne par nožēlu vai nesasniegto un nepiepildīto, bet gan par to, kā nāves tuvums izmaina mūsu domāšanu un attieksmi pret zūdošo iepretim lielajam nezināmajam, kas sekos. Šī grāmata atklāti parāda izcila neiroķirurga un viņa sievas, terapeites, dzīvesstāstu kopš mirkļa, kad abi uzzina par vīra nedziedināmo slimību.
Pols ar sievu un mazo meitiņu, kas piedzima vien neilgu laiku pirms Pola aiziešanas mūžībā.
Grāmata sastāv no priekšvārda, prologa, divām daļām un Pola sievas Lūsijas epiloga. Lasot šo darbu, es vēlreiz sapratu fundamentālo patiesību, ka inteliģentiem cilvēkiem un kuri ir vērsti uz panākumiem, ir vērtīgi ārkārtīgi daudz lasīt. Un lasīt gan klasiķus, gan arī senos filozofus un domātājus. Pols savā darbā arī ļoti daudz uz šo atsaucas, pauzdams savu ārkārtīgo inteliģenci, bet nekļūdams tādēļ augstprātīgs. Otra lieta, ko es uztvēru šajā grāmatā - ārsta un pacienta profesionālās attiecības. Autors par tām ļoti daudz runā un skaidro, kā vēlams sniegt informāciju un kā panākt sadarbību ar dažāda veida pacientiem. Daudz, protams, viņš pats labāk saprot, nonākdams pacienta lomā savā slimnīcā, kur ilgstoši bijis neiroķirurgs.
«Šķita, ka atsevišķi bioloģijas, morāles, dzīvības un nāves pavedieni pēdīgi sāk saausties ja ne gluži perfektā ētiskā sistēmā, tad vismaz sakarīgā pasaules skatījumā, ļaujot man saskatīt dzīvē savu vietu.»
Protams, šis darbs ir arī par ciešanām, sāpēm, grūtībām, kuras viņš piedzīvoja laulībā, taču pāri tam visam ir miers un uzticība, kuru dvesa viņa sieva, kad viņam bija nepieciešams atbalsts un ārstēšanās. Tāpat arī grāmatā ir aprakstīts viņa izaugsmes process, ceļš uz neiroķirurģiju, tostarp, cauri anatomikumam un līķu secēšanai, kas ir neatņemama medicīnas izglītības sastāvdaļa. Taču pāri visam - ārsta ētika, dzīvības un nāves jautājumi, uz kuriem daļēji viņš caur savu pieredzi sniedz arī atbildi šīs grāmatas lasītājiem.
Pola sieva Lūsija ar meitu pie vīra kapavietas.
«Slimības straujā attīstība neļāva Polam pabeigt šo grāmatu, bet tieši šī nepabeigtība ir svarīga viņa patiesības, viņa realitātes daļa. [..] Šī grāmata liecina par saspringtām sacīkstēm ar laiku, vēlmi pateikt ko svarīgu. Pols konfrontējās ar nāvi gan kā ārsts, gan pacients - pētīja to, pretojās tai un pēdīgi pieņēma. Viņš gribēja palīdzēt cilvēkiem izprast nāvi, pieņemt savu mirstību. Mūsdienās reti mirst ceturtajā gadu desmitā, bet būtībā nāve nav nekas neparasts. [..] Domāju, tieši tas ir mans mērķis. Nevis padarīt nāvi par sensāciju vai mudināt plūkst rozes, bet parādīt, kas mūs gaida ceļa galā.»
Kā vēstīts grāmatas pēdējās lappusēs, «Polu apglabāja vītolkoka zārkā Santakrūzas kalnos, lauka malā ar skatu uz Klusā okeāna piekrasti, kas saistās ar jaukām atmiņām un pārgājieniem, jūras velšu svētkiem un dzimšanas dienu piknikiem.»