«Nāves un dzīvības jautājums» jeb Par zaudējumu un jēgpilnu dzīvi...

Ē. Jaloma un M. Jalomas grāmatas vāka fragments

Baudu savu pelnīto atvaļinājumu universitātē, apciemoju draugus un kolēģus, veikalā mani uzrunāja mana studente no patoloģijas kursa, mājās pārnākot, pieķēros grāmatas lasīšanai. Piegāju pie iegādāto, bet vēl nelasīto grāmatu plaukta un izvēlējos vienu no visjaunākajām izdevniecībā «Zvaigzne ABC» izdotajām grāmatām - Ērvina Jaloma un viņa sievas, nu jau mūžībā aizgājušās Merilinas Jalomas kopdarbu «Nāves un dzīvības jautājums», par kuru un tās vēstījumu tad taps arī šīs manas pārdomas šajā bloga ierakstā.

Šī nelielā grāmata, kurai latviešu izdevumā ir vien 207 lappuses, caur autoru vēstījumu sniedz lasītājam ārkārtīgi vērtīgu un pat psihoterapeitiski dziedinošu pieredzi. Ērvins Jaloms ir pasaulē atzīts un Amerikā labi zināms psihiatrs, viņa sieva Merilina - franču un vācu literatūras zinātniece, un šis apburošais tandēms, tā harmonija un saskaņa, arī mums, lasītājiem sniegtais vēstījums ir ārkārtīgi iedrošinošs un nepieciešams. Jo nāves un dzīvības jautājums ir mūsu dzīvēs klātesošs no mūsu pirmā elpas vilciena. Pusi grāmatas abi autori sarakstīja kopā, taču otra puse, manuprāt, dvēseliskākā un vissirsnīgāk uzrunājošā ir tieši otrā grāmatas puse - pēc sievas un dzīves mūzas zaudējuma, kad Ērvs grāmatu pabeidza vienatnē. 

Kā vēstīts uz grāmatas aizmugurējā vāka: «Ērvins un Merilina Jalomi ir bijuši ļoti svētīti - ar 65 gadus ilgu laulību, mīlošu ģimeni un kuplu draugu loku, ar izcilu profesionālo karjeru un uzticīgiem lasītājiem visā pasaulē. Tomēr arī viņiem, kā ikvienam no mums, reiz nākas pieredzēt nāvi. «Nāves un dzīvības jautājums» atklāj dziļi personisku pieredzi: Merilina stāsta, kā jūtas, uzzinot par nedziedināmu slimību un apzinoties savu mirstīgumu, Ērvins -, kā pieņemt mīļotā cilvēka zaudēšanu un turpmāko dzīvi vienatnē. Grāmatu viņi sāka rakstīt kopā, taču pēdējās nodaļas Ērvs pabeidza viens pats...»

Vieni no šīs grāmatas iedvesmojošākajiem vārdiem lasāmi ir grāmatas ievaddaļā, kur Ērvs raksta, sacīdams to gan par psihoterapijas sniegumu, taču šos vārdus var attiecināt uz visu šīs grāmatas galveno vēstījumu, kuru tā sniedz gan lasīšanas gaitā, gan arī pēc tās izlasīšanas aizverot tās vākus: «Tieši cilvēciskā attieksme, nevis terapeitiskais darbs ir tas, kas man palīdz visvairāk. Ir patīkami apzināties, ka brīdī, kad viss aiziet šķērsām (jo esam tikai cilvēki), mēs spējam ar laipnību un atklātību vērst to uz labu.» Jā, tieši šie vārdi uzrunāja un sagatavoja arī mani kā lasītāju - lai gan apzinos, ka grāmatas motīvs un skumju caurvīts, tomēr autoru atklātība un cilvēcīgums palīdz gan mums pašiem apzināties savu mirstīgumu, gan arī turpināt dzīvi pēc savu vistuvāko zaudējuma, kas noteikti nepavisam nav viegls posms un norise, kā to apliecina arī šīs grāmatas autora Ērvina Jaloma rakstītais dienās pēc sievas zaudējuma.

Kā jau psihotarapeitiska satura grāmatas, arī šī ikvienam lasītājam sniedz noderīgas atziņas un arī es šajā darbā saskatīju tādas gan priekš sevis paša izpratnes veicināšanas, gan arī noteikti tādas atradīs ikkatrs šī darba lasītājs. Protams, grāmatas galvenais motīvs ir visnotaļ satricinošs un līdz kaulam caurvijošs sāpju un zaudējuma eliksīrs, tomēr katrai pieredzei ir savs pozitīvais un jēgpilnību sniedzošais apzinātības moments, kuru no šī darba varam smelties riekšavām. Mūsu dzīvēs nemitīgi ir gan ciešanu pilni mirkļi, gan arī svētības, kuru daudzumu mēs reizumis neapzināmies, taču tieši šo visu mirkļu kopsumma sniedz mums dzīves jēgpilnuma izjūtu. Un tādu mēs pieredzam arī šo abu cilvēku dzīvēs, kuriem mēs varam būt līdzdalībnieki caur šīs grāmatas lappusēm. 

«Raugoties nāvei acīs, mūs visvairāk satrauc pagātnes, nevis nākotnes zaudējums. Patiesībā aizmiršana ir nāves forma, vienmēr klātesoša dzīvē.» (Milans Kundera)

Nāves un dzīvības jautājums ir allaž bijis manu interešu lokā, tādēļ ir diezgan likumsakarīgi, ka interesējos par šāda veida literatūru. Kā kādos teikumos norāda arī šīs grāmatas autori, ikvienam, kurš vēlas par šiem jautājumiem veikt kādu mentālu vingrojumu, nepieciešams iepazīt antīkos filozofus un ne tikai - arī Šopenhaueru un citus, tuvāk mūslaikiem dzīvojušus, taču ne mazāk vērtīgus. Jo «nāve pievērš sev uzmanību un paliek atmiņā uz visiem laikiem!» 

Par nāves un dzīves jautājumiem esmu lasījis daudz grāmatu, taču šī ir viena no personīgākajām, kurā tu kā lasītājs esi līdzpārdzīvojuma tvērējs un līdzdalībnieks. Tā liek apzināties gan savu trauslumu, gan arī dzīves skaistumu un tveramību. Kā raksta Ērvs, «daudzu gadu laikā esmu pārliecinājies, ka pastāv cieša saistība starp bailēm no nāves un dzīves piepildījumu. Citiem vārdiem sakot: jo vairāk nožēlas, jo lielākas bailes no nāves.» Un šī teikuma sakarā saviem bloga lasītājiem vēlos atgādināt par vēl vienu būtisku un izlasīšanas vērtu darbu - Bronijas Vēras «Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves». Šīs grāmatas vadmotīvs lieliski sasaucas ar šeit aplūkoto grāmatu un ir sekojošs: «Izlasiet šo gudro, gaišo un aizkustinošo grāmatu un uzziniet, kā dzīvot tā, lai aizejot nekas nebūtu jānožēlo!»

Vēl viena atziņa no šīs Jalomu pāra grāmatas ir tā, ka tā varētu šķist intriģējoša ateistiem un pragmatiskiem dzīves un nāves fenomena vērotājiem un šāda modeļa piekopējiem, jo gan Ērvs, gan Merilina šiem jautājumiem pieiet pragmatiski, racionāli un bez jebkādas reliģisku motīvu konotācijas, neraugoties uz to, ka ir saistīti ar ebreju saknēm. 

Daudzus no mums, it īpaši tos, kuriem apkārt ir tuvie un mīļie, dzīvesbiedri un laulātie, nāve satrauc aspektā, ka vienam dodoties mūžībā, otrs paliek viens un vientuļš, ar sāpēm, ciešanām, skumjām un savveida depresiju, kas ir neizbēgama sērošanas izdzīvošanas sastāvdaļa. Arī šādā aspektā šī grāmata «Nāves un dzīvības jautājums» ir terapeitiska, uzrunājoša un savā ziņā sagatavojoša uz priekšdienām. 

Jalomu pāra grāmatā un Merilinas smago ciešanu gaismā mēs kā lasītāji sastopamies ar vēl vienu fenomenu, kurš mūsu valstī ir izraisījis lielu šķēpu laušanu un tā arī nav atzīts, bet šī grāmata varētu būt labs katalizators arī šīm diskusijām - par ārsta asistētu pašnāvību nedziedināmas slimības gadījumā, kad pacients pieņem šo lēmumu un ārstam atliek vien iedot pacientam pašam izdzert zāļu kokteili, kas izbeigtu pacienta ciešanas. Šādu lēmumu un rīcību mēs sastopam arī šajā darbā, kurā varam lasīt detalizētu "ceļojumu" uz šādu domas attīstību un, visbeidzot, arī Merilinas pašas rīcību, izbeidzot savu dzīvi, esot klāt vīram un bērniem. 

Tuvojoties grāmatas nobeigumam, mēs tiekam iepazīstināti ar grāmatas autoru pāra bērnu atstātajiem tekstuālajiem novēlējumiem mammai, tāpat grāmatā redzamas autoru kopbildes un tādējādi mēs esam teju kā līdzbiedri viņu dzīves skaistajā un arī dziļi sāpīgajā momentā, Merilinai atstājot šīs zemes gaitas. Grāmatas lappusēs mēs sastopamies ar diezgan atvērtu un tiešu skatījumu uz divu cilvēku novecošanas gaitām, tās izraisītajām veselības un sadzīves problēmām, taču arī šādu lielu un iedvesmojošu cilvēku ārkārtīgi skaisto un auglīgo dzīvi, nesot gan mums vēstījumu par dzīves un arī nāves skaistumu, ja vien tas tiek akceptēts un cieņpilni pieņemts, gan arī dzīves skaisto ceļojumu, pateicoties daudziem pāra draugiem un kolēģiem, jo pāris savā dzīvē ir bijis patiesi atzīstami zinātnieki katrs savā specializācijā. 

«Nāves un dzīvības jautājums» lasītājam ne vien stāsta par to, kā izdzīvot ceļojumā līdz nāves iestāšanās momentam, bet arī to, kā dzīvot pēc sava tuvinieka zaudējuma, turpinot dzīvot kā neatkarīgam indivīdam. Šo jautājumu sev grāmatas beigu daļā ne reizi vien uzdod Ērvs, profesionāls psihiatrs un psihoterapeits, taču reizē arī vēstnesis un skolotājs mums visiem, kuri sadūšojas atvērt šīs grāmatas lappuses. Šajā grāmatā ir sastopams arī kāds daudziem noteikti neizprotams fenomens, taču kā atzīst profesionāļi, pilnīgi un absolūti adekvāts process sava vistuvākā zaudējuma gadījumā - savas seksualitātes atmošanās. Kā vēsta autors, seksualitāte palīdz apzināties savu dzīvīgumu un tas nav nekas neparasts pie šāda veida zaudējuma. Tāpat autors līdzdala lasītājiem citu kolēģu atziņas gan par atmiņu, gan atmiņām, kas atmostas, kad izdzīvo un turpina sērot, gan arī par sastingumu un depresiju, kas piemeklē pat vispieredzējušākos psihoterapeitus, kas šādām situācijām palīdzējuši iet cauri simtiem savu klientu. Zaudējuma sāpes un sēras nepasargā nevienu un šī autora atziņas to apliecina, ļaujot mums saprast, ka sēras un skumjas nedrīkst mums laupīt mūsu dzīvi pēc zaudējuma. Un grāmatas pēdējā lappusē Ērvs raksta novērojumu un atziņu, kas iedvesmotu arī viņa lasītājus:

«Jo pilnīgāka bijusi dzīve, jo mazāk traģiska ir nāve.»

Grāmata patiesi ir iedvesmojoša, māca pieņemšanu un ceļu uz dzīvi pēc sava vistuvākā aiziešanas, sērošanu, trūkstošā akceptēšanu, sāpēm, izmisumu, depresiju, taču pāri visam - dzīvi tādu, kāda tā ir, ņemot vērā visu mūsu likteni un mirstīgumu! Labi apzinos, ka nāve reti kuru atstāj vienaldzīgu, lielākā daļa no mums to domās un dzīvē mēģina atvairīt, cik vien tālu iespējams, taču varbūt ieši šī grāmata palīdzēs kādam uz savu mirstīgumu paraudzīties ar plašāku skatījumu! Iesaku šo grāmatu izlasīt ikkatram!

«Šūpulis šūpojas virs bezdibeņa, un saprāts mums saka, ka mūsu eksistence ir tikai īsa gaismas strēle starp divām tumsas mūžībām.» (Nabokovs)