«Varbūt es maldos» - budistu mūka gudrība dažādos dzīves mirkļos...

Attēlā: grāmatas vāka attēls un klātpievienotā kartīte

«Varbūt es maldos» ir viena no spēcīgāko atziņu piepildītajām grāmatām, kuras esmu pēdējā laikā lasījis... Un atkal - grāmata ar nāves ieskaņu un pieskaņu. Jo grāmatas autors grāmatas iznākšanas laikā jau bija devies mūžībā, pieņemot savu mirstīgumu cīņā ar ALS - amiotrofo laterālo sklerozi, kura nav ārstējama. Taču, septiņpadsmit gadus esot mūks budisma tradīcijā, savā darbā sniedz mums ikkatram daudz vērtīgu un viedu atziņu, kuras ar lielu pietāti un pamatoti esam aicināti iekļaut mūsu katra personīgajā pasaules uztverē un dzīvē, attiecībās ar sevi un apkārtējiem. Tādu lai mēs arī atceramies Bjērnu Natthiko Lindeblādu, šīs vieduma pērles autoru.

Vai mēs esam apzināti klātesoši ik mirkli, kurš mums šajā dzīvē ir dots? Ar tādu jautājumu sākas šī grāmata un ir tās caurviju motīvs, klātesošs teju ik lappusē. Man pašam, protams, bieži piemirstas būt klātesošam un tas ir tikai normāli, jo tā ir prasme, kuru jātrenē ik dienas, jo, kā raksta autors, "klātbūtnes pakāpe, protams, ietekmē arī tavas attiecības ar citiem". Patiesi, cik gan mēs viegli aizmaldāmies savās domās, neesam klātesoši, pazaudējam sevi un kontaktu ar apkārtējiem, taču lai šī grāmata, ja to izlasīsiet, lai kalpo jums par atgādni šai būtiskajai atziņai.

Lasot šo grāmatu, atkal un atkal nonākam pie tās galvenās virstēmas, kas noteikti savveida satraukumu ir radījusi teju katrā - vai pietiek būt veiksmīgam, lai būtu laimīgs jeb tomēr laime ir kas cits, ārpus veiksmes esošs? Un autoram ir labs un kodolīgs citāts šai dilemmai:

«Būt veiksmīgam nav tas pats, kas būt laimīgam.»

Redzi, kad nonākam situācijā, kas patiesi nāk no mūsu iekšējām, klusajām nomalēm kaut kur dziļi, dziļi mūsos un ja mēs ieklausāmies šajos klusās balss vēstījumos, mēs varam kļūt laimīgi un realizēt savu visīstāko esamības potenciālu. Cik gan daudzi no mums no rītiem noteikti neaizdomājas, stāvot pie spoguļa: «It's showtime, folks!» (Laiks izrādei, ļaudis! - angl.) Jā, šie vārdi atspoguļo to, ka mēs bieži vien uzliekam sociālo masku, ejam darbos un lietās, taču - vai neaizmirstam, ka aiztek mūsu laiks un mūsu patiesā laime?

Mani uzrunāja šī atziņa, kuru jūs varat lasīt zemāk. Mēs neesam tikai intelektuāli, kas bieži vien tiek novērtēts kā savveida gudrības mērs, taču patiesa gudrība ir sastopama daudzos un dažādos veidos, arī ar aci netveramos un ar racionālo prātu neizskaidrojamos, taču.. sirds zina! Tā mūs māca, vada, ļauj kļūdīties, taču tas viss ir tikai tāpēc, lai mēs mācītos un.. AUGTU! 

"[..] Lai mans intelekts būtu tik funkcionāls, ass un efektīvs, kā es vēlos, man reizēm jāļauj tam atpūsties. Ir viegli aizmirst, ka mēs, cilvēki, spējam būt zinoši ļoti dažādos veidos. Ir viegli aizmirst, ka mūsu racionālā puse nav vienīgais darbarīks instrumentu kastē. Protams, racionālā puse ir lietderīga un svarīga; pateicoties tai, ir radīts ārkārtīgi daudz nozīmīgu ideju un sistēmu, piemēram, tehnika, zinātne, veselības aprūpe, demokrātija, vienlīdzība. Tomēr ar to viss nebeidzas. Mēs spējam iegūt zināšanas un pieņemt lēmumus arī citos veidos. Laiku pa laikam mūs piemeklē iedvesmas mirkļi. Budisti to sauc par gudrību, un viņu izpratnē gudrība ir cieši saistīta ar meditāciju."

Šajā darbā ir gūstams izsmeļošs ieskats, ko nozīmē kļūt un būt par meža mūku, kas ir īpaša tradīcija budismā. Lasāms gan detalizēts dienas plāns, gan arī ieskats dažādu mūku dažādajā domāšanā, alkās un ilgās. Taču ne tikai pragmatisms, bet arī viedums staro no šīs grāmatas un katrā lappusē ir lasāms kas tāds, ko varam iegaumēt un paņemt katrs pats priekš sevis un savas gudrības. Dažbrīd var šķist, ka autors ienes fokusu reālajā dzīvē, taču ne budistu garīgumā, taču nekas nav reālāks kā tas, ko kāds apraksta un vēsta kā savu pieredzi reālos apstākļos. Tādēļ šī nelielā grāmata izcili viegli lasījās. Vismaz man. 

"Zināšanas ir lepnas par visu, ko tās zina. Gudrība ir pazemīga, sastopot visu, ko tā nezina."

Mūka pieredzētais, saprastais, izdzīvotais un mums tālāk nodotais kā lasāms šajā grāmatā mums var kalpot kā pamudinājums mūsu pašu domu un attieksmes kārtotājs un mainītājs, kāds, manuprāt, arī ir šīs grāmatas mērķis. Diezgan bieži šajās lappusēs lasītājs sastopas ar mūsdienu gadsimtam ne visai tīkamu domu, ka jāsamazina sava ego ietekme un svarīguma apziņa, taču tas ir viens no veidiem, kā dzīvot mierīgāk, rāmāk, paļāvīgāk, mazāk stresaini un nedaudz relaksētāk. Un tas ir atgādinājums kaut vai man pašam. Kā esmu daudz kur lasījis, bieži vien grāmatā paustās atziņas var kalpot kā spogulis mūsos pašos notiekošajām turbulencēm, ja vien mēs tekstu patiesi uztveram un ieklausāmies tā paustajā vēstījumā tā patiesi, īsti un no sirds, kad mēs to sadzirdam rezonējam ar mūsu iekšējo pasauli. 

"Kad dzīvē kļūst grūti un mēs jūtamies psiholoģiski nomākti, ir vieglāk un mazāk sāpīgi vainot kādu citu. Tomēr, lai cik neērti tas būtu, ir ļoti noderīgi pajautāt sev: vai es varu kaut ko darīt savā labā šeit un tagad, lai nejustos tik slikti? Pasaule var turpināt griezties ap savu asi. Nevienam un nekam nav jāmainās, lai tev kļūtu vieglāk. Kad jūtamies nomākti, bēdīgi, vientuļi, satraukti vai nepietiekami labi, mēs esam pieķērušies kādai domai un liedzamies palaist to vaļā. Bieži vien šī doma ir ļoti ticama. Un bieži vien tā ietver sevī vārdu "vajadzētu". [..] Un doma, kura rada visvairāk ciešanu, - man vajadzētu būt citādam. Man vajadzētu būt gudrākam, čaklākam, bagātākam, izveicīgākam, tievākam, nobriedušākam... Tā var turpināt bezgalīgi. Tomēr ir iespējams izkāpt no šī domu apļa, ar smaidu uz lūpām sakot: Paldies par tavu atgriezenisko saiti. Uz sadzirdēšanos!"