Jēgpilnas dzīves meklējumos... | Franks Martela "Brīnišķīga dzīve"

Fona attēls:  Photo by Jason Richard on Unsplash

Mani personīgi allaž ir uzrunājušas filozofiska satura un dzīves jēgpilnuma meklējoši un uz to mudinoši darbi. Esmu viens no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka ikkatram mums kā cilvēkam ir kāda nozīmīgāka šeitbūšanas jēga un mērķis, tādējādi ikviens esam aicināti tiekties uz šādu jēgpilnu dzīvi, piepildot savu eksistenci ar saturu. Tādēļ man bija patiess prieks ieraudzīt grāmatnīcas plauktā šo somu filozofa un psiholoģijas pētnieka Franka Martelas darbu "Brīnišķīga dzīve", kas veltīta šim mūs tik ļoti uzrunājošam un nodarbinošam jautājumam - jegpilnas eksistences meklējumi. Dzīves jēgpilnumu un mūsu katra individuālo jēgpilnumu filozofi un domātāji ir meklējuši kopš senlaikiem, tādēļ mēs, kas esam šinī eksistences brīdī, varam tvert šo viedumu un ieklausīties jau uzzinātajā, lai mums nebūtu jāsāk viss no sākuma. Šajā darbā autors ved kopīgā ceļojumā ar viediem vīriem un sievām, lai mēs saprastu savu aicinājumu, savu jēgpilnumu un to īstenotu. Veiksmīgi!

"Šajā grāmatā sarunai pievienosies daudzi lieli domātāji un filozofi, kuri savulaik nonākuši aci pret aci ar eksistences nenozīmīgumu un kuriem izdevās šo krīzi pārvarēt, atrodot dzīvi apliecinošu vitālas jēgpilnības izjūtu."

Autors mums daudzsološi vēsta, ka viņš, desmit gadus pētot dzīves jēgu filozofiskā, psiholoģiskā un vēsturiskā perspektīvā, var mums piedāvāt izpratni par dzīves jēgpilnumu un ka tas ir vieglāk uztverams nekā mums iepriekš varētu šķist - "mainot domāšanas veidu, spēsim saredzēt, ka meklētās atbildes ir atrodamas ikdienas dzīvē". Un vēl kas - modernā eksistenciālā trauksmainība, kas raksturīga mūsdienu sabiedrībai, radusies vēsturiskas kļūdas rezultātā. Palūkosimies, ko autors ar to domā, dosimies ceļā pa grāmatas lappusēm.

Mēs patiesi zinām pārāk daudz, līdz ar to šī daudz-zināšana ir savveida mūsu dzīves lāsts. Ir labi zināt, bet vai daudz zināt arī ir labi? Retorisks jautājums, protams, taču atbildēšana uz šo var būt ļoti subjektīva. Vienam kaut ko zināt jau ir daudz, citam - allaž pietrūkst zināšana par to vai šo. Un abas situācijas ir zināmas un saprotamas, tās abas var vest pie jēgas izpratnes un tās meklējumiem. Mēs dzīvojam tādā ārkārtīgi interesantā laikmetā - daudz varam noskaidrot, izmērīt, nosvērt un aprēķināt, taču uz lielajiem dzīves jautājumiem joprojām nav vieglas un rokasgrāmatās atrodamas atbildes, kaut gan - vienam der tas vai cits sacītais, citam, pilnīgi pretēji - aizvien un atkal neder nekas no iepriekš jau kāda uzrakstītā un izsmadzeņotā. Tādi mēs, cilvēki, nudien esam un tas ir savveida skaistums - būt un dzīvot sabiedrībā, kura urda pati sevi un neliekas mierā ar aizvien pieaugošo eksistenciālo diskomfortu, turpinot meklēt atbildes. Filozofija ir gudrības mīlestība un tādējādi mēs aizvien tiekam vesti pa sevis pašu izzināšanas un pieņemšanas, izprašanas takām.

"Tomēr vairums cilvēku nevis cenšas meklēt risinājumu, bet gan labprātāk nododas izsmalcinātām uzmanības novēršanas metodēm. Tā ir radušās veselas nozares: ja negribam saskarties ar absurdo, ir miljoniem dažādu veidu, kā izklaidēties un izdabāt realitātes noliegumam - no pašiņiem un feisbuka klikšķiem "patīk" līdz acumirklī lejuplādējamām izklaides iespējām un iepirkšanās terapijai. Dzīvošana ar smeldzošo apziņu, ka mūsu eksistence, iespējams, ir kosmiski bezjēdzīga, neizpaužas tiešā jēgpilnības noliegumā, bet gan nenosakāmā diskomfortā, aizsargmehānismos un nedrošības sajūtā attiecībā uz savu dzīvi, personīgajiem mērķiem un vērtībām."

Kas ir laime un kādēļ tā cilvēkiem ir savveida dzinulis, lai mērītu savus panākumus vai eksistenciālās jēgas piepildījumu? Autors saka: "[..] pamazām ar laimi esam sākuši apzīmēt pozitīvu iekšēju sajūtu vai tendenci izjust savu dzīvi pozitīvi. [..] Bet laime ir tikai sajūta. Tā var būt pozitīvu emociju pārbagātība vai vienkārsi apmierinātība ar savas dzīves apstākļiem vai pieredzēm. Lai gan priekšroku dodam patīkamām dzīves pieredzēm, nevis nepatīkamām, laime pati par sevi nenodrošinās paliekošu jēgpilnības izjūtu un veidu, kā izvairīties no eksistenciāla sanīkuma."

Daudzkur sociālajos tīklos mūsdienās mēs redzam, ka viens no savveida laimīguma sasniegšanas rīkiem ir t.s. downshifting, resp., dzīves palēnināšana, nedzenoties pēc aizvien augstākiem sasniegumiem, bet par galveno mērķi izvirzot personisko labsajūtas un komforta pieaugumu uz ietaupītā laika, resursu un veselības rēķina. Un šeit mēs varam nojaust, ka laime ir tikai sajūta, tikai blakusprodukts sevis paša rastajam dzīves un eksistences ritmam, tādējādi - laime ir ļoti individuāls koncepts un katram tīri personiski pragmatisks. "Laime tomēr ir kas vairāk nekā tikai apmierinātība ar dzīvi. Pastāv uzskats, ka tā lielā mērā ir saistīta ar pozitīvām emocijām."

"Nevajag censties iegūt maksimālo no katra pirkuma vai lēmuma detaļas - tas tikai izraisa lielāku stresu, nožēlu un neapmierinātību. Savu laiku, enerģiju un resursus varam izmantot daudz labāk. Bet, lai cīnītos ar pastāvīgo reklāmas uzbrukumu ietekmi uz mūsu dzīves ideāliem, ir nepieciešams spēcīgs iekšējais kompass. Mums vajag pašu izvēlētas vērtības un dzīves mērķus, kas ir tik stipri un noturīgi, lai mēs spētu saglabāt iekšējo integritāti pat reklāmām pārpilnā sabiedrībā. Tāpēc ir nepieciešama skaidra nojēga par to, kas mūsu dzīvi padara jēgpilnu; zem lakotās virsmas, ar vai bez jaunākajām ierīcēm, mūsu dzīvē, visticamāk, jau ir daudz kas no tā, kas to padara jēgpilnu."

Runājot par to, kādēļ vispār cilvēki mēģina rast kādu jēgpilnumu savai dzīvei, to vajadzību rada mūsu unikālā domāšana, jo mēs spējam reflektēt par lietām un konceptiem. Kā sacījis profesors Rojs Baumeisters savā 2013. gada darbā "Dažas svarīgas atšķirības starp laimīgu un jēgpilnu dzīvi", tad "tiecoties pēc laimes, cilvēki varbūt līdzinās daudziem citiem radījumiem, bet tajā, kas mūs padara par cilvēkiem un unikālām būtnēm, noteicoša loma ir jēgas meklējumiem". Spēja reflektēt ir raksturīga tikai cilvēkiem, taču tā neparedz tikai episku projektu veidošanu, bet arī spēju lūkoties gan nākotnē, gan pagātnē, tādējādi viedojot saikni starp pagājību un nākamību, lai veicinātu mūsu dzīves jēgpilnību.

Lasot šo darbu, pāršķirot lappusi pēc lappuses, rodas daudz pārdomu, tomēr, jāpiekrīt arī autora apkoptajiem citātiem un domām, ka mēs jēgpilnības meklēšanu esam teju Dieva vietā ielikuši, pazaudējot būtisko, ka tādas kosmiskas jēgas var arī nebūt. Anaisa Nina savā dienasgrāmatā rakstījusi: "Cilvēku izmisuma iemesls ir centieni atrast universālu jēgu visai dzīvei, lai beigās pateiktu, ka tā ir absurda, neloģiska un bezjēdzīga. Nav tādas vienas lielas, visaptverošas kosmiskas jēgas, ir tikai tā jēga, ko mēs katrs piešķiram savai dzīvei, individuāla jēga, individuāls stāsts, individuāls sižets, sava grāmata katram cilvēkam."

"Iespējams, ir taisnība, ka bez reliģiskas vai cita veida ticības pārdabiskajam dzīves jēgu atrast nevar, tomēr nekas mums neliedz izjust savu dzīvi kā vērtīgu un jēgpilnu arī bez pārdabiskā palīdzības. Dzīve pirmām kārtām ir kaut kas tāds, ko mēs pieredzam, nevis neieinteresēti vērojam. Tādējādi vissvarīgākais jautājums par dzīvi ir nevis tāds, vai kādam vērotājam no malas tā šķiet jēgpilna, bet gan - vai mums pašiem tā tāda šķiet? Es pats ar prieku atsakos no dzīves jēgas meklējumiem, lai pievērstos jautājumam, kam patiesi ir nozīme: kā lai es atrodu jēgu savā dzīvē?"

Vēl viena no dzīves jēgpilnības apzināšanās epizodēm var būt mūsu ikkatra viena apzināšanās, ka mēs reiz mirsim. Jo mūsu laiks uz zemes ir ierobežots, mums tas ir jēgpilni jāizmanto, tādējādi mēs varam augstvērtīgāk novērtēt katru mirkli, kuru esam padarījuši jēgpilnu. Kā vēstī grāmatas autors, "ja vēlamies uzņemties atbildību par savu dzīvi, labāk to darīt, kamēr vēl nav par vēlu". Tuvojoties grāmatas nobeiguma lappusēm, autors diezgan bezkaislīgi lasītājam liek zināt un aptvert skarbo patiesību, kurai, lielos vilcienos, nevar nepiekrist: 

"Jēgpilnība - tas, ko uzskatām par jēgpilnu un kā to iekļaujam savā dzīvē, ir kaut kas dziļi personisks un subjektīvs. Tas pilnībā atkarīgs no mūsu pieredzes, kā arī psiholoģiskā, ģenētiskā un sociālā fona, kas raksturīgs tikai mums. Cilvēki izjūt dzīves jēgu neskaitāmos veidos."

Šī grāmata patiesi lasītāju mudina vairāk apzināties ideju, ka dzīves jēgpilnumu un mūsos mītošo savveida misijas un eksistences apziņu varam realizēt, apzinoties un attīstot savu iekšējās pasaules vērtību sistēmu, kas diezgan likumsakarīgi aizvedīs pie jēgpilnuma. Jo cilvēciskās vērtības ir kā uzticami darbarīki, tādu vēlējumu mums nodod autors. Vērtības ir tās, kas veido jēgpilnu esamības pamatu. Bet, protams, katram no mums tās ir dažādas un tas ir vēl viens motivators cienīt un akceptēt katram katru, jo visi esam vienas sabiedrības locekļi, tiesa, katrs individuāli atšķirīgs, bet vai ar mazāk cienījamām vērtībām, pat ja mums "nav pa ceļam"?

"Jēgpilnā dzīvē mēs padarām sevi jēgpilnus citiem. [..] Dzīve mums sāk šķist jēgpilna, kad dāvājam kaut ko vērtīgu citiem. Kad jūtam, ka mūsu dzīve ir jēgpilna citiem, spējam saskatīt tās vērtību. Varbūt Visums arī klusē, bet draugi, radi, kolēģi un domubiedri piepilda mūsu dzīvi ar savām balsīm, enerģiju un vitalitāti. Un cilvēki, kuru dzīvē mums ir vislielākā jēga, ir tie, kuriem rūpam visvairāk."