«Mūsu garīgais ceļš» | «Dvēseļu liktenis» 10. nodaļa | Maikls Ņūtons

Foto: atrasts internetā, google.lv

Doma par atdzimšanu būtnēs, kas pieder pie mūžības valstības, sniedzas atpakaļ cilvēces senajā vēsturē. Jau no pašiem pirmsākumiem esam ticējuši, ka dzīve un viņpasaule ir dievišķā intelekta uzturēta kā viens vienots kopums. Šis uzskats izriet no daudzu cilvēku atmiņām, kurus esmu atgriezis līdz pat akmens laikmetam. Kopš tā laika gadsimtiem ilgi esam uzskatījuši dvēseļu pasauli par kādu citu apziņas stāvokli, nevis abstraktu vietu. Viņpasauli uzskatīja tikai par mūsu fiziskās dzīves turpinājumu. Ticu - pasaule atgriežas pie viedokļa, ko tik lieliski izteicis Spinoza: «Viss kosmoss ir vienota substance, kuras daļa mēs esam. Dievs nav kāda ārēja izpausme, bet viss, kas ir.»

Uzskatu tādas leģendas kā Atlantīda un Šangrila par stāstiem, kuru pirmsākumi meklējami mūsu mūžīgajās ilgās, vēloties vēlreiz nonākt Utopijā, kas reiz pastāvējusi, bet nu zaudēta. Ikviena manis hipnotizētā cilvēka virsapziņā glabājas atmiņas par utopiskām mājām. Sākotnēji utopijas jēdziens bija domāts ideju, nevis sabiedrības attēlošanai. Mani IO (izpētes objekti) redz gara pasauli kā ideju kopienu. Šajā nozīmē viņpasaule ietver domas pašattīrīšanos. Kā rāda mani pētījumi, būtnes, kas vēl aizvien iemiesojas, nemaz nav tik pilnīgas. Tomēr mēs pamatoti varam domāt par savu eksistenci gara pasaulē kā utopisku, jo tajā pastāv gara universāla harmonija. Taisnīgums, godīgums, humors un mīlestība ir mūsu viņpasaules pamatā.

Zinu — pēc šajā grāmatā ietvertās informācijas izla­sīšanas varētu šķist nežēlīgi, ka mūsu sapņu Utopija pa­stāv mūsos, bet no apzinātām atmiņām to šķīrusi amnēzija. Kad dažus no šiem šķēršļiem pārvaram, izmantojot hip­nozi, meditāciju, lūgšanu, informācijas vadīšanu, jogu, iztēli un sapņus vai garīgu stāvokli, ko esam sasnieguši fiziska sasprindzinājuma rezultātā, rodas personisku iespēju sajūta. Aptuveni pirms 2400 gadiem Platons rak­stīja par atdzimšanu un teica, ka dvēselēm jāšķērso Lēta — Aizmirstības upe —, kuras ūdeņi liek mums aizmirst mūsu patieso dabu.

Šodien mēs spējam atklāt svēto patiesību par savu ēterisko vēsturi, jo spējam apiet apzināto prātu un sasniegt zemapziņu, kas nav tikusi iegremdēta aizmirstības upē. Mūsu augstākais Es izlases veidā atceras mūsu pagātnes sasniegumus un pārkāpumus, čukstēdams mums par to pāri laikam un telpai. Mūsu personiskie garīgie pavadoņi mēģina mums sniegt vislabāko no abām pasaulēm — ēteriskās un materiālās. Ikvienam jaundzimušajam tiek dota jauna iespēja atvērt nākotni. Mūsu garīgie skolotāji vēlas sniegt mums karmisku izdevību bez ierobežojumiem, kas liktu mums zināt par iepriekšējās dzīvēs piedzīvotajām kļūmēm. Viņi izvēles ceļā ir daudz saudzīgāki amnēzijas ziņā nekā mēs, nodarbojoties ar pašatklāsmi. Tas ir mūsu labākais ceļš uz gudrību.

Ir bijis uzdots precīzs jautājums, kāpēc amnēzijas radī­tie šķēršļi apkārt mūsu garīgajai dzīvei mazinājušies, ļaujot mums ieskatīties gara pasaulē. Es daudz domāju par šo jautājumu, jo divdesmit pirmajā gadsimtā sagaidu, ka jau­nie hipnoterapeiti sasniegs vairāk nekā mūsu paaudze, atslēdzot garīgo prātu. Jūtu — iemesls, kāpēc spējam vairāk atklāt par otrpusdzīves noslēpumiem, ir tiešs rezultāts tam, ka dzīvojām divdesmitajā gadsimtā.

Hipnozes inovatīvo paņēmienu attīstību varētu uzskatīt par apvērsumu. Tomēr es ticu — ir vairāk neatvairāmu iemeslu, kāpēc mūsu amnēzija ir k|uvusi mazāk ierobežo­joša pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Nekad vēl cilvēki nav lietojuši tik daudz dažādu zāļu. Šīs prātu mainošās ķīmiskās vielas iesloga dvēseli ķermenī, ko apgrūtina garīga migla. Dvēseles būtība nespēj izpausties caur ķīmiski piesārņotu prātu. Es jūtu — plānotāji tajā pusē ir zaudējuši pacietību, raugoties uz cilvēci šajā aspektā. Ir vēl arī citi iemesli. Divdesmitajam gadsimtam beidzoties, mēs dzīvojam neprā­tīgā, dusmu pārņemtā, pārapdzīvotā, vides ziņā degradētā pasaulē. Masveidīgā planētas iznīcināšana, kas notikusi pēdējo simts gadu laikā, atsaucoties uz visiem avotiem, nekad vēl nav pieredzēta cilvēces vēsturē.

Tomēr, par spīti saviem izteikumiem, es nelūkojos nākotnē kā tumšā vīzijā. Varbūt ir taisnība — cilvēkiem, kas dzīvo savā laikmetā, tas šķiet vairāk pagrimis nekā iepriekšējais. Tomēr pēdējo simts gadu laikā mēs esam tālu pavirzījušies uz priekšu kultūras, politikas un ekonomikas ziņā. Visādā ziņā pasaule ir daudz drošāka vieta, nekā tā bija 1950. gadā. Starptautiskā ziņā tautas vairāk apzinās sociālo aspektu un tiecas strādāt miera labā, nekā tas bijis agrāk visā mūsu garajā monarhiju un diktatūru pilnajā vēs­turē, kas vēl pastāvēja divdesmitā gadsimta sākumā. Divdesmit pirmajā gadsimtā mēs sastopamies ar individuā­lisma un cilvēka cieņas pagrimumu milzīgajā sabiedrībā, kur valda materiālisms. Globalizācija, pilsētu izplešanās un lielummānija ir vientulības un nošķirtības atslēga. Daudzi cilvēki domā tikai par to, kā izdzīvot.

Manuprāt, garīgās durvis uz mūsu nemirstību ir atvēr­tas tāpēc, ka šo zināšanu liegšana izrādījusies neauglīga. Saskaņā ar manu pieredzi par gara pasauli — ja uz Zemes kaut kas nedarbojas, to var mainīt. Amnēzijas šķēršļus izvietoja cilvēki, lai novērstu priekšnosacījuma reakciju uz no­teiktiem karmiskiem notikumiem. Tomēr amnēzijas sniegtie labumi vairs nepārsniedz tās dzīves trūkumus, kas ir kā eksistence ķīmiski ietekmētas apātijas vakuumā. Pārāk daudzcilvēku mēģina izbēgt no īstenības, jo neredz savas identitātes mērķi vai jēgu. Narkotiku un alkohola ietekmē un pārapdzīvotā, augstu tehnoloģiju sabiedrību apdzīvotā pasaulē cilvēki izjūt garīgu tukšumu, jo pār viņiem valda ķermeņa egoistiskās sajūtas. Viņiem ir vāja saikne ar savu īsto Es — vai arī šīs saiknes nav nemaz.

Tā kā mēs ikviens esam unikāla būtne, kas atšķiras no visiem pārējiem, tad tiem, kas vēlas iekšēju mieru, jāatrod savs garīgums. Ja pilnībā saskaņojamies ar citu cilvēku vei­dotu uzskates sistēmu, domāju — šajā procesā mēs zaudējam kaut ko no savas individualitātes. Ceļš uz pašatklāsmi un personiskās filozofijas izveidi, ko nenosaka organizāciju doktrīnas, prasa pūles, bet atalgojums ir lielisks. Uz šo mērķi, kas sākas ar uzticēšanos pašam sev, ved daudzi ceļi. Kamī mums saka: «Gan loģiskais, gan neloģiskais ved pre­tim tai pašai izpratnei. Patiesi — ceļš maz ko nozīmē, pie­tiek ar gribu ierasties.»

Viņpasaules vīzijas ir katrā no mums kā svētnīca, kamēr mēs ceļojam Zemes taku labirintā. Grūtības atklāt mūsu mūžīgo māju fragmentus neslēpjas mūsu dzīves izpriecās. Nav nepareizi pieņemt dzīvi, kāda tā ir, neko nevaicājot un pieņemot, ka galu galā notiks tas, kam jānotiek. Tomēr tos, kas ilgojas uzzināt vairāk, vienkārša dzīves pieņemšana pilnībā neapmierina. Dažiem ceļotājiem dzīves noslēpumi liek pievērst uzmanību, ja būt dzīvam vis­pār ir kāda jēga.

Meklējot pašam sava garīguma ceļu, ir gudri vaicāt: "Kādam izturēšanās kodeksam es ticu?" Daži teologi uz­skata, ka nereliģiozi cilvēki tiecas atbrīvoties no morālā un ētiskā pienākuma, ko mums Svētajos Rakstos ielikusi augstākā vara. Tomēr pēc nāves mūs nevērtē saskaņā ar mūsu reliģisko piederību, bet drīzāk gan pēc izturēšanās un vērtībām. Tajā gara pasaulē, ar ko esmu pazīstams, mūs mēro vairāk pēc tā, ko darām citiem, nevis pēc tā, ko darām savā labā. Ja tradicionālās reliģiskās darbības kalpo jūsu mērķim un jūs garīgi spēcina, jūs varbūt motivē ticība Svētajiem Rakstiem un vēlme izjust biedriskumu dievkalpo­jumā. To pašu var sacīt par cilvēkiem, kas iesaistās metafiziskās grupās un gūst apmierinājumu, sekodami noteiktos garīgos tekstos ietvertām idejām, darot to kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Lai gan šāda prakse var mierināt un uzlabot jūsu garīgo izaugsmi, jāatzīst — šis ceļš neder ikvienam.

Ja nav iekšēja miera, nav svarīgi, kāda ir jūsu garīgā piederība. Atbrīvošanās dzīvē notiek, kad nošķiram sevi no sava iekšējā spēka, pieņemot, ka esam vieni paši — bez garī­gas vadības, jo neviens mūsos tur augšā neklausās. Es dziļi cienu cilvēkus, kuros ir pastāvīga ticība kaut kam, jo lielāko daļu dzīves man nav bijis stingra garīga pamata, par spīti ma­niem meklējumiem. Ir ateisti un agnostiķi, kuru nostāja — ja jau reliģiskās un garīgās zināšanas nevar pamatot dabas sniegtā vai pierādāmā liecībā, tās ir nepieņemamas. Vien­kārša ticība skeptiķim nav patiesi zināšanas atklājoša. Es identificējos ar šiem cilvēkiem, jo biju viens no viņiem. Mana ticība viņpasaulei sākās lēni kā pāraugšana, kad piedalījos kopā ar IO hipnozē. Šī ir nozare, kurai ticēju pro­fesionāli vēl pirms pētījumu atklājumiem. Tomēr mana ga­rīgā apzināšanās bija arī gadiem ilgu personisko meditāciju un šo pētījumu pašizziņas rezultāts.

Garīgai uztverei jābūt garīgai izziņai — vai arī tai nav jēgas. Mūs ievērojami ietekmē mūsu pašu tuvākā realitāte, un mēs šajā realitātē varam vienlaicīgi spert tikai vienu soli, neizjūtot vajadzību kaut ko redzēt tālāk. Pat nepareizā virzienā sperti soļi sniedz mums ieskatu tajā, cik daudz ceļu mums mācoties paredzēts iet. Lai dvēseles Es harmoniski saskaņotos ar mūsu fizisko vidi, mums ir dota brīvība iz­vēlēties izmantot brīvo gribu, meklējot iemeslus, kāpēc esam šeit. Dzīves ceļā mums jāuzņemas atbildība par visiem saviem lēmumiem, nevainojot citus cilvēkus par dzīves neveiksmēm, kas dara mūs nelaimīgus.

Kā jau minēju, lai sekmīgi veiktu savu misiju, no mums sagaida, ka palīdzēsim citiem viņu ceļā, cik vien iespējams. Palīdzot citiem, mēs palīdzam sev. Mēs kavējamies sniegt roku citiem, ja veicinām paši savu unikalitāti tādā mērā, ka pilnīgi iegrimstam sevī. Tomēr būt promesošam mājīpaš­niekam savā paša mājā dara jūs nemākulīgu arī kā personu. Ķermenis jums netika dots dabas nejaušības rezultātā. To izvēlējās jūsu garīgie padomdevēji un, izskatot arī vēl citus viņu piedāvājumus, jūs piekritāt pieņemt savu tagadējo ķer­meni. Tādējādi jūs neesat apstākļu upuris. Jums ir uzticēts ķermenis, lai jūs aktīvi piedalītos dzīvē, nevis stāvētu malā. Mēs nedrīkstam aizmirst domu, ka esam pieņēmuši šo svēto dzīves līgumu, un tas nozīmē — lomas, ko spēlējam uz Zemes, patiesībā ir nozīmīgākas nekā mēs paši.

Mūsu dvēseles enerģiju radījusi augstāka vara, nekā mēs varam apjaust savā pašreizējā attīstībā. Tātad mums jākoncentrējas uz to, kas esam kā persona, lai atrastu sevī šo dievišķo fragmentu. Vienīgie ierobežojumi mūsu personī­gajai izpratnei ir mūsu pašu uzspiesti. Ja citu garīgais ceļš jums neder, tas nenozīmē, ka jūsu vajadzībām paredzētais ceļš nepastāv. Visnozīmīgākā dzīves patiesība ir pamats tam, kas mēs esam. Kur viens cilvēks atrod šīs patiesības izpausmi sev saprotamā veidā, tur otrs to neatradīs.

Būtībā mēs ar savu dvēseli esam vienatnē, tomēr cilvēki, kas jūtas vientuļi, nav sevi īsti atraduši. Dvēseles pašatklāsme ir saistīta ar pašsavaldīšanos. Mūsu individuālās būtības satveršana ir kā iemīlēšanās. Ko tādu, kas jūsos snauž ziemas miegā, pamodina kāds dzīves stimuls. Dvēsele vispirms ar jums koķetē, kārdinādama doties tālāk, izmantodama baudījumus, kurus var redzēt tikai no tālienes. Pirmreizējais pašatklāsmes valdzinājums sākas ar neapzi­nātā prāta gandrīz rotaļīgu apziņas pieskārienu. Mūsos pieaug vēlme pilnībā iegūt savā pārziņā iekšējo Es — un mēs neapstrīdami iesaistāmies vēl ciešākās saiknēs. Savas dvēseles iepazīšana kļūst par uzticamu vienotāju ar cilvēka Es. Pašatklāsmes aizraujoša iezīme — kad dzirdat šo iekšējo balsi, jūs to nekavējoties atpazīstat. Pamatojoties uz savu praksi, esmu pārliecināts — ikvienam uz šīs planētas ir per­sonīgais garīgais pavadonis. Gari-pavadoņi uzrunā mūsu iekšējo prātu, ja esam uztverīgi. Lai gan dažus pavadoņus var vieglāk aizsniegt nekā citus, mums visiem piemīt spējatos aicināt un tapt sadzirdētiem.

Dzīvē nav sakritību, tomēr cilvēki samulst no tā, ko uztver kā nejaušību. Tieši šī filozofija darbojas pret garīgās kārtības domām. Nākamais solis ir viegls — sajust, ka mēs neko savā dzīvē nekontrolējam, bet mēģinājums atklāt pašiem sevi ir bezjēdzīgs, jo nekas, ko darām, tik un tā nav svarīgi. Ticība notikumu nejaušībai negatīvi ietekmē mūsu reakciju uz situācijām un ļauj mums izvairīties no domām par šo situāciju izskaidrojumiem. Fatālistisks skatījums uz dzīvi, sakot «Tā ir Dieva griba» vai pat «Tā ir mana karma», izraisa bezdarbību un mērķa trūkumu.

Tas, kam dzīvē ir jēga, ierodas pie mums mazos gaba­liņos vai milzīgos gabalos uzreiz. Pašapziņa var mūs aizvest tālāk par to, ko sākotnēji uzskatījām par mūsu galamērķi. Karma ir kustīga darbības vieta tiem apstākļiem mūsu ceļā, kas sekmē mācīšanos. Priekšstatam par Avotu, kas visu vada, nav jābūt ārišķīgam. Garīgās ārišķības piekritējs gaida atkalapvienošanos ar Radītāju pēc nāves, kamēr garīgās iekšējās pasaules piekritējs katru dienu jūtas kā Vienotības daļa. Garīga atskārsme atnāk pie mums klusos, introspektīvos, netveramos brīžos, kas izpaužas kā vienas domas spēks.

Dzīve ir nepārtrauktas pārmaiņas pretim piepildīju­mam. Mūsu šodienas vieta pasaulē rīt jau var būt atšķirīga. Mums jāmācās pielāgoties šīm dažādajām dzīves perspek­tīvām, jo arī tā ir daļa no mūsu attīstības plāna. Šādi rī­kojoties, mēs pārsniedzam Es no pagaidu ārējās čaulas maskēšanās procesa uz to, kas atrodas dziļi mūsu pastāvīga­jā dvēseles prātā. Lai paceltu cilvēcīgo prātu augstāk par vilšanās sajūtām, mums jāpaplašina sava apziņa, vienlaicīgi piedodot sev par pieļautajām kļūdām. Domāju — mūsu garīgajai veselībai ir būtiski, lai mēs pasmietos paši par sevi un nepatīkamajiem stāvokļiem, kādos nonākam, ejot šo ceļu. Dzīve ir pilna konfliktu un cīņas, sāpju un laimes, ko pieredzam, viss ir iemesls mūsu esībai šeit. Katra diena ir jauns sākums.

Man ir noslēguma vārdi, ko pavēstīja IO, kas gatavojās vēl vienu reizi atstāt gara pasauli un iemiesoties uz Zemes. Domāju — tie iederas grāmatas nobeigumā:

«Atgriešanās uz Zemes ir kā ceļojums no mājām uz svešu zemi. Dažas lietas šķiet pazīstamas, bet lielākoties dīvainas, kamēr pie tām pierodam, it īpaši — apstākļi, kas ir nepiedodoši. Mūsu patiesās mājas ir vieta, kur valda pilnīgs miers, pieņemšana un mīlestība. Kā dvēseles, kas nošķīrušās no savām mājām, mēs vairs nevaram pieņemt, ka šīs brīniš­ķīgās iezīmes mums būs visapkārt. Uz Zemes mums jāmācās pārvarēt neiecietību, dusmas un skumjas, kamēr meklējam prieku un mīlestību. Mēs savā ceļā nedrīkstam zaudēt viengabalainību, izdzīvošanas dēļ upurējot labestību un apgūstot izturēšanos, kas ir pārāka attiecībā pret apkārtējiem vai liek tiem jus­ties zemākiem. Mēs zinām — dzīve nepilnīgā pasaulē palīdzēs mums atzinīgi novērtēt pilnīguma patieso jēgu. Pirms uzsākam ceļu citā dzīvē, mēs lūdzam drosmi un pazemību. Jo apzinīgāki mēs kļūsim, jo pieaugs mūsu esamības kvalitāte. Tā mēs tiekam pār­baudīti. Šīs pārbaudes izturēšana ir mūsu liktenis.»