Senās Ēģiptes, Divupes, Izraēlas, Grieķijas tiesības jeb «Eiropas tiesību priekšvēsture»
Foto: LU JF
Protams, juristes un pasniedzējas Sanitas Osipovas tiesību vēsturei veltītā un attiecīgajā tēmā pirmoreiz latviski sarakstītā grāmata "Eiropas tiesību priekšvēsture" iznāca jau 2017. gadā, kad es arī to iegādājos, bet tā gulēja nelasīto un blogā neaprakstīto grāmatu plauktā līdz pat šim koronavīrusa pandēmijas ziedu laikam, kad visiem ir parādījies nedaudz vairāk brīvā laika, lai pieķertos plauktu kārtošanai un literatūras izzināšanai un aprakstīšanai. Tad nu es beidzot saņemos, grāmatu iepazinis esmu un nu dāvāju jums nelielu ieskatu šajā tiesību zinātnei nepieciešamā priekšvēstures izziņas avotā. Šī grāmata noder ikvienam inteliģentam cilvēkam, kā arī, protams, jurisprudences studentiem un praktiķiem savas kompetences paaugstināšanai un vispārējās inteliģences izkopšanai.
Man kā senās vēstures interesantam ļoti nozīmīgi uzrunājošs fakts šīs grāmatas kontekstā ir tas, ka šīs grāmatas zinātniskais redaktors ir Latvijas vienīgais antīkās vēstures profesors, doktors Harijs Tumans. Mums jāņem vērā, ka bez šī viedā kunga zināšanām un konsultācijām, ierosmes visticamāk, ka šāda grāmata latviešu lasītājam nebūtu pieejama un mēs no sirds patiesi varam lepoties, ka mums ir tādi speciālisti šeit pat mūsu zemē. Paldies par šo kopdarbu!
Grāmatā "Eiropas tiesību priekšvēsture" vēsturiskā secībā ir sakārtotas principā četras vēsturisko kultūru tiesību jomas, sākot ar faraonu tiesībām Ēģiptē, tad sekojot senās Divupes tiesību normām un to raksturojumam, pēc tam mēs kā lasītāji tiekam iepazīstināti ar Vecās Derības laika ebreju tiesību normām un visbeidzot mēs iepazīstam un izzinām tiesības antīkajā Grieķijā. Atklāti jāsaka, ka grāmatas tvērums ir ārkārtīgi plašs, to noliegt nevar, tāpat kā arī grāmatas lappusēs apkopotā informācija un avoti.
Mēs, kas neesam juristi, visbiežāk noteikti aprobežojamies ar to stereotipu, ko esam kaut kur uztvēruši, ka tiesības kā tādas radušās ir senajā Romā, vai ne, draugi? Bet, kā saka profesors Tumans, tad tas tā nebūt nav, jo romieši radīja tikai savas, romiešu tiesības, bez kurām, protams, mūsu tiesību sistēma nav iedomājama, bet tas nav pasaules tiesību sistēmas pirmsākums.
"Pirms vēl Roma pieteica sevi uz pasaules vēstures skatuves, Eiropas civilizāciju jau veidoja senie grieķi, kuriem bija sava izpratne par tiesībām un tiesiskumu. Taču arī vēl pirms grieķiem Senajos Austrumos jau vairākus gadu tūkstošus pastāvēja savas tiesiskās sistēmas."
Viena no pirmajām domām, kas ienāk prātā, ja runājam par tiesību priekšvēsturi, mums galvā iešaujas termins "Hamurapi likumi", vai ne? Jā, skolā esam mācījušies vēstures stundās, ka tādi eksistēja. Bet, protams, tie nav vienīgie likumi, ar kuriem saskaroties, vēsturē ir veidojušās tiesību sistēmas. Šajā grāmatā mēs secīgi izejam cauri tiesību veidošanās periodizācijai, vēsturiskai tradīcijai, izpētes avotiem, kā arī justīcijai un tiesas procesa norises kārtībai un, cik nu mums tas iespējams, dažādām tiesību normām un tiesību subjektu aprakstiem sākot no faraonu laika, tad dodoties senās Divupes tiesību sistēmas izpratnē, kur iepazīstam seno šumeru un akādiešu tiesības, babiloniešu un asīriešu tiesības, grāmatas otrajā daļā mēs varam izzināt Bībeles Vecās Derības laika ebreju tiesības, un visbeidzot mēs nonākam pie senajiem grieķiem, kur ne vien izzinām senās polisas pārvaldi, bet arī to, kā reliģija saskanēja vai sadarbojās ar tiesībām un kāds bija justīcijas process. Viena no manuprāt uzteicamākajām lietām, bez kurām, protams, nav iedomājama zināmā mērā vēstures grāmata, ka šajā ir publicēta gan grāmatas tapšanā izmantotā izcilā bibliogrāfisko rādītāju pārbagātība, gan arī tiesību avotu rādītājs un personu rādītājs.
"Zināt tiesību vēsturi tāpat kā vēsturi vispār mums ir nepieciešams, lai labāk saprastu ne tikai pagātni, bet arī tagadni, t.i., pasauli, kurā mēs pašlaik dzīvojam."
Man personīgi uzrunāja viena ārkārtīgi būtiska zemsvītras piezīme grāmatas sākuma lappusēs, jo tā juridiski korekti pamato, kādēļ mums reiz jābeidz, piemēram, strīdi par pasaules izcelšanos. Ieklausieties: "Par pasaules radīšanas vai rašanās procesu nav precīzas informācijas, tāpēc sabiedrībai ir jāpaļaujas uz ticību, ka tā ir notikusi vienā vai citā ceļā. Nav saglabājušās vēsturiskas liecības, autentiski avoti par pasaules rašanos, un to nevar empīriski pārbaudīt, atkārtojot vēl reizi. Mums atliek ticēt vai nu reliģijai, vai zinātnei. Mūsdienās rietumu sabiedrība par autoritatīvāku uzskata zinātni. Senās civilizācijas un Eiropas kultūra līdz XIX gs. par autoritatīvāku uzskatīja reliģiju."
Antīkā Grieķija. Dikasteria jeb Tiesa. Foto: atrasts internetā, google.com