Ričards Rors "Universālais Kristus" jeb Rokot dziļāk un saskatot svētumu zem ticības virskārtas

Kolāža: unsplash.com, Didzis Kukainis

Palasot vien dažas šīs unikālās franciskāņu tēva, tostarp, Latvijā plaši pazīstamā mūka un daudzu grāmatu autora Ričarda Rora jaunākās grāmatas "Universālais Kristus" ievada lappuses, sastapos ar vienu uzrunājošu teikumu, kas ar savu būtību caurvij visu šo grāmatu: "Kristus ir visur; viņā ikkatrai dzīvei ir jēga un ikviena dzīve ietekmē visas pārējās." Šī grāmata savu lasītāju ved ceļojumā cauri kristīgajam garīgumam, jo "kad zinu, ka apkārtējā pasaule ir gan Dieva slēptuve, gan viņa atklāsme, es vairs nevaru iedalīt visu dabiskajā un pārdabiskajā, svētajā un laicīgajā. [..] Viss, ko es redzu un pazīstu, patiesi rotē ap vienu saistītu, saskaņotu, loģisku centru. Šī Dievišķā Klātbūtne tiecas radīt saiknes un kopību, nevis nošķiršanos un šķelšanos."

Franciskānis Ričards Rors mums, saviem ticības līdzbrāļiem un līdzmāsām, līdzdraugiem it īpaši, bet kopumā - ikvienam pasaulē mītošajam labas gribas cilvēkam sniedz izcili bagātīgu Kristus patiesās vēsts skaidrojumu un caur to nestās visaptverošās Kristus un Dieva mīlestības paraugstundu, par ziņnesi izmantojot savus sarakstītos darbus - kā šo grāmatu "Universālais Kristus". Un ne velti šai grāmatai ir arī plašu vēstījumu nesošs apakšvirsraksts - "Kā aizmirsta patiesība var izmainīt visu, ko redzam, kam ticam un uz ko ceram". 

"Veselums, kuru šeit aprakstu, postmodernajā pasaulē vairs nav cieņā, tas pat tiek dedzīgi noliegts. Nezinu, kādēļ pēc apgaismības panāktā racionālisma triumfa mēs dodam priekšroku tādai fragmentētībai. Šķita: esam taču nonākuši pie vienota secinājuma, ka loģika, struktūra un jēga ir pozitīvi lielumi. Taču pēdējā gadsimta laikā intelektuāļi ir nolieguši šāda liela veseluma pastāvēšanu un spēku, savukārt kristietībā esam pieļāvuši kļūdu, ierobežojot Radītāja klātbūtni uz vienu vienīgu izpausmi konkrētā cilvēkā - Jēzū."

Tēvs Rors mums caur šīs savas grāmatas lappusēm nodod skaidru un nepārprotamu vēstījumu, sakot: "Savu ticību mēs nereti esam izpratuši kā konkurējošu teoloģiju ar dažādām konfesionālām pestīšanas teorijām, nevis kā universālu kosmoloģiju, kurā visi var dzīvot, saglabājot cieņu." Šeit mēs redzam saliktos uzvarus uz vārdiem "universāls", "visi" un "cieņa" - vai patiesi tās nav vērtības, kuras mums tik bieži piemirstas, kad runājam par viena vai otra cilvēka atbilstību kādiem baznīcu kanoniem? Ko nepieņem cilvēki priesteru un mācītāju izskatā, tos vēl jo universālāk pieņem Dievs un Dēls, Jēzus Kristus, iekļaujot to perihorēzes dejā kopā ar Svēto Garu, kā mēs to atceramies no Rora grāmatas "Dievišķā deja".

Kādēļ grāmatai ir tāds interesants nosaukums, kāds varētu jautāt? Tēvs Rors sniedz mums īsu, bet kristālskaidru vēstījumu: "Tas, ko grāmatā saucu par pasaules skatījumu, kurš izriet no iemiesošanās, ir dziļa atziņa par dievišķā klātesamību burtiski katrā lietā un katrā būtnē. Šis pasaules skatījums ir atslēga uz psihisko un garīgo veselību, kā arī uz fundamentālu gandarījumu un prieku. Tikai šāds skatījums ļauj samierināt iekšējo pasauli ar ārējo, vienotību ar dažādību, fizisko ar garīgo, individuālo ar kopīgo un dievišķo ar cilvēcīgo."

"Kristus ir laba, vienkārša metafora absolūtam veselumam, pilnīgai inkarnācijai un radības integritātei. Jēzus ir mums līdzīgs arhetipiskais cilvēks, kurš atklāja, kāds izskatītos Patiess Cilvēks, ja mēs šo aicinājumu izdzīvotu pilnībā. Atklāti sakot, Jēzus atnākšanas mērķis daudz lielākā mērā bija parādīt mums, kā būt cilvēciskiem, nevis kā būt garīgiem."

Mums, kas lasām vai varbūt vēl tikai vēlamies lasīt un izprast šo grāmatu un tās sniegto ticības mantojuma dziļumu, tēvs Rors skaidri un gaiši pauž vēstījumu, kurš būtu iedzīvināms pilnīgi jebkurā kristietības konfesijā un/vai draudzē: "Galu galā Jēzus nerunā par pievienošanos kādai grupai vai kādas grupas izslēgšanu, drīzāk apraksta "Ceļu", kādā visiem cilvēkiem un visām reliģijām jāļauj matērijai un Garam darboties kā vienam veselumam". Un tiem, kas jūtas atstumti un nepieņemti no kādas kristietības grupas, draudzes vai baznīcas, jāieklausās šajos vārdos: "Ticēt Dievam būtībā nozīmē pieņemt, ka esam pieņemti! Mēs nevaram patiesi iepazīt sevi, ja nepazīstam arī To, kurš mūs radījis, un nevaram patiesi pieņemt sevi, ja nepieņemam, ka Dievs radikālā veidā pieņem mūs visā pilnībā."

"Dievs mūs pilnībā pieņem!"

Tiešām varu apliecināt, ka šī grāmata ir par radikālas iekļaušanas vēsti un aicinājumu uzticēties Universālajam Kristum, kas ir kas vairāk par cilvēku uzstādītiem un dogmatizētiem principiem. Pasaulē, kas ir universāli plaša, ar daudzām ticībām un tautām, vai Raditājs nebūtu iekļāvis kādu bērnu savā kopībā? Cik gan šauru tad skatījumu piedāvā sektas un kopienas, kas atsakās no pilnīgas, radikālas iekļaušanas Universālā Kristus vārdā un būtībā - ak, kas tas ir par kaunu tādiem, kas gan saka: Kungs, Kungs, bet neīsteno patiesā Dieva iekļaujošās Mīlestības universālo dabu!

Lai gan apustulis Pāvils ir visai pretrunīga personība, tomēr grāmatas autors pauž atziņu, kurai nevar nepiekrist, sakot, ka "viņš [Pāvils] zināja, ka Kristus vispirms jāierauga sevī un tikai tad spējam ieraudzīt viņu ārpus sevis kā Kungu un Valdnieku." Tāpat kā Pāvils, arī mēs Kristu pazīstam, tikai novērojot un cienot savas cilvēciskās pieredzes dziļumus, tādēļ "En Cristo [Kristū] ir kā koda vārds, ko Pāvils izmanto [veselas 164 reizes], lai runātu par žēlastības pilno, līdzdalīgo pestīšanas pieredzi."

Kristieši, tie esam ārā aicinātie, ārā no patmīlības un savas komforta zonas, lai pasaulei nestu Kristus mīlestības vēstījumu, gan caur savu dzīves piemēru, gan attieksmi, gan tuvākā mīlestību un tā tālāk, tomēr, cik gan daudzi no mums, brāļi un māsas, savā apziņā esam iedzīvinājuši šo R. Rora pausto atziņu, kas ir arī Kristus vēsts pamatā: "Kristiešiem būtu jābūt nevis "tiem, kuri pēc nāves nonāks debesīs,", bet gan redzamai Dieva līdzjūtības zīmei uz zemes".

"Tie, kuri ir ar mieru panest un mīlēt tos, ko mīl Dievs - gan labos, gan sliktos -, un maksāt par iekšēju izlīgumu, ir Jēzus Kristus sekotāji. Viņi ir raugs, sāls, atlikums, sinepju graudiņš, ko Dievs izmanto pasaules pārveidošanai."

Dodoties pa grāmatas lappusēm uz tās pēdējo trešdaļu, jāatzīst, ka grāmatas nodaļas paliek aizvien intriģējošākas, jo tur ir gan izskaidrotas diskusijas par elles NEesamību, gan arī par mūsu visu un ikviena no mums pārvēršanu, jo Kristus Augšāmcelšanās, kādu to saglabāja Austrumu tradīcija, ir "lipīga", un tā ir pieejama par brīvu. Tā ir visur redzama un pieejama tiem, kuri zina, kā skatīties un kā līksmot, un apzinās, ka Dieva visuresošo dāvanu nevar nedz uzkrāt, nedz ierobežot. Šiem Tēva Rora vārdiem nav iespējams pretoties, tos varam vien atkārtoti likt savā sirdī un līksmot ar ikkatru, kas māk saredzēt, skatīties un ir gatavs ļauties Dieva pārveidojošajai esamībai!