Vai atjaunosim 'Aizliegto grāmatu sarakstu'? "Dekamerona" un Bokačo apoloģija

Foto: ilustratīvs foto, atrasts google.lv

Man patiešām tas bija liels jo liels pārsteigums, ka 21. gadsimtā cilvēki sarkst un bālē, kad drusku publiskāk, savu vienaudžu klasesbiedru priekšā jāpalasās Bokačo "Dekamerons". Te nu no plaukta vilku ārā Zvaigznes 1980. gadā izdoto "Dekamerona" eksemplāru, lai tiešām pats arī vēl drusku palasītos. Esmu jau lasījis, tiesa - ne līdz galam, grāmatzīme iestarpināta pie 385. lappuses, tomēr, cik nu atceros, vidusskolas klasēs mums bija šis darbs fragmentāri jāiepazīst gan literatūras stundās, gan pieskārāmies tam arī kultūras vēstures stundās, tomēr ne reizi neviens no maniem klasesbiedriem tā kā nesarka un nebālēja... Vai kas tagad būtu jauniešu domāšanā mainījies?

Foto: manā privātajā bibliotēkā esošā "Dekamerona" vāka fragments

Lai nebūtu pārpratumu, es vēlreiz lasītājiem atgādināšu, ka manas gaitas vidusskolā noslēdzās vairāk nekā pirms desmit gadiem, 2003. gadā Mazsalacā. Ja raugāmies no tāda rakursa, tad esmu mācījies pilnīgos laukos... un tomēr lasījām "Dekameronu", ne sarkdami, ne bālēdami. Tad kādēļ tagad, 21. gadsimtā, Rīgā, galvaspilsētā, ak, kautrīgā jaunatne, sarkst un bālē? Pilnas tīmekļvietnes ar vienu vai otru pornogrāfiju, jaunatne nodarbojas ar seksu tā ka šļakst vien, tusiņi, iedzeršanas, grēkošana uz pilnu klapi - lūk, ne sarkst, nedz bālē, bet kā jāpalasās Dekamerons, tā - ni un ni!

Izšķirstīju savu "Dekamerona" eksemplāru, palasījos noveles no visām nodaļām, plēšu sev matus, ka nevaru to pornogrāfiju ieraudzīt. Ir jau man brille, švakri ar to klārās bildes redzēšanu, bet vai nu tik traki būtu, ka nu tīru pornogrāfiju nesaskatītu? Un vēl katoliskā augstskolā studējot(i)? Piedodiet, draugi, laikam esmu galīgi dzīves sabojāts, pilnīgi bezmaz vai ārā izmetams, ka neredzu klāru pornogrāfiju, ka pat mūsdienu zelta jaunatne sarkst.

Mans "Dekamerons" tomēr laikam ir citāds, izdots tā dēvētajos padomijas gados, kad seksa vispār nebija, un tādēļ nevaru to pornogrāfiju ieraudzīt? Man paliek skumji, ka esmu dzīvojis līdz šim tādā apmātībā, ka stāv plauktā grāmata, ko dēvē par pornogrāfiju, a tajā, izrādās - nav nekādas pornogrāfijas... Ehh, neraža! Un te nu "iemetīšu aci" grāmatas aizmugurē esošajās piezīmēs, kuras saka, lūk, ko: "Bokačo laikabiedri gribējuši pasvītrot daudzu noveļu frivolo raksturu. Šo maldīgo uzskatu ATSPĒKO ievērojami domātāji un Bokačo darbu pētnieki, kas "Dekameronā" saskata humānistiskas, dzīvi apliecinātājas idejas, nevis izlaidības un izvirtības sludināšanu." 

Vai patiešām literatūra vairs nevar būt tas pēdējais bastions, kuram uzticēt jaunatnes kultūrvēsturisko izglītošanu? Vai publiska lasīšana savu vienaudžu, savu klasesbiedru priekšā ir uzskatāma par seksuālu vardarbību? Vai tomēr drīzāk nav tā, ka vecāki, kas dzimuši un auguši padomijā, tomēr sarkst un bālē vairāk nekā viņu pusaudži, kuriem vārdi "sekss", "mīlēšanās", "drāšanās", "drāziens" ir maigākā leksika ikdienas komunikācijā?

Es, protams, neņemos spriest, kaut gan pazīstot ļoti daudz jaunatnes, ļoti daudz, es nevaru apstiprināt, ka man zināmā jaunatne būtu pati tiklākā, biklākā un nevainīgākā, tā ka... Piedodiet, draugi, man nav ar ko jaunatni aizstāvēt, jo tā ir mūsdienu vides samaitāta un to noliegt nevar. Ja kādam vecākam ir problēmas ar jaunatnes tikumisko audzināšanu, tad varbūt jaunatne jāsūta kādā atsevišķā zēnu vai meiteņu skolā vai stingri ortodoksālā reliģiskā skolā, kurā "Dekameronu" uzskata par sātana apsēstu literatūru un tas tiek dedzināts ikgadējos grāmatu sārtos?

Vēl par mūsdienu jaunatni... Protams, pats ar' neesmu nezkāds vecītis, tikai nepilni trīsdesmit un alkoholu veikalā pērkot, pat man pasi prasa uzrādīt, tomēr vecākiem vajadzētu saprast, ka jaunatnei IR problēmas ar inteliģenci, ar runu pilnos, skaistos UN skaidros teikumos izsacīties, noformulēt savu domu, tieši tādēļ varbūt vajag publiskās runāšanas un lasīšanas stundas, lai vārdu krājums papildinās un teikumu struktūras kļūst plašāk ieraugāmas UN izdzirdamas...

Jo nelasot, neieklausoties izlasītajā, nav iespējams izveidoties personas tēlainajai valodas izpratnei un spējai noformulēt savas domas. Vai tiešām mēs gribam ļaudis, kas ir kā aitas, kurām sasietas pakaļkājas un kuras ir vadāmas, nespējīgas argumentēti iebilst? Ja tā, tad patiesi "Dekamerons" ir šarlatāniska un sātaniska literatūra... Vai patiešām par maz vēl mūsdienu dzīvē problēmas, par kurām raizēties, ja ķeramies klāt "Dekameronam", kurā nu patiesi nekā TĀDA nav? Vai aktualizēsim domu, ka jāsasauc atkal kāda inkvizīcijas komisija un jāatjauno "Aizliegto grāmatu saraksts" jeb Index Librorum Prohibitorum, kuru 1966. gadā pāvests Pāvils VI, prātīgs būdams, atcēla?

Var jau, protams, sacīt, ka Bokačo, viņa sarakstītais "Dekamerons" ir izvirtības un frivoluma pilns, bet tad jāsaka arī B, ja esam pateikuši A - visa renesanse bija tāda, nu, diezgan vieglprātīga, bet tomēr tapa tāāāāāda kultūra, kuru neviens ne spēj, ne var aizstāt ar kaut ko izsmalcinātāku... Vai pasaulē tieši caur Renesanses kultūru neienāca Rafaēls un Mikelandželo? Vai nezinām tā laika Florences dižvīrus, kuri ir atstājuši paliekošas un redzamas pēdas vēsturē (Nikolo Makjavelli, Lorenco Lieliskais u.c.)? Vai neredzam dižos mākslas un arhitektūras pieminekļus, ko atstājuši Renesanses dižmākslinieki?

Kā es vienmēr mēdzu jautāt: "Vai mūsu dienās nav citu problēmu, par kurām vajadzētu raizēties daudz vairāk nekā par homo propogandu, par Bokačo "Dekameronu" un daudzām citām, jā - pseidoproblēmām?" Mūsdienās daudzi ir vientuļi, veci, atstāti un pamesti, bērnunami pilni ar bāreņiem, patversmes ar pamestiem suņiem un kaķiem, Rīgā nevar vienu pedolāci notvert, bet nē - ak, Bokačo "Dekamerons" vainīgs pie seksuālās vardarbības! Tak atmostieties, tauta, reiz...

P.S. Piezīme, kas ienāca prātā, dodoties svaigā gaisā un atgriežoties no pastaigas. Kā redzat, ja sāku domāt par kādu nejēdzību, tad uz ilgu laiku... :D Atceros ļoti svarīgu piezīmi, ko savulaik pamatskolas beigu klasēs vai vidusskolas sākumā mūsu klasei teica ķīmijas, bioloģijas un veselības mācības skolotāja, stingrā, jo stingrā Ālmane: "Ja jums ķiķināšanu, smieklus un sarkšanu izraisa sieviešu un vīriešu dzimumorgānu nosaukšana vai to izlasīšana, tad ņemiet vērā to, ka tādā gadījumā jūs ķiķinājat, smejaties vai sarkstat paši par sevi, jo jums tak katram arī kāds no tiem orgāniem ir, vai ne?" Redziet, un pēc tās reizes mūsu klasē vairs nebija neviena skolnieka, kurš ķiķinātos vai iesmietos, kad jālasa vai jāizsaka kādu dzimumorgānu nosaukums... Laba mācība visam atlikušajam mūžam, ko vēl atceros daudzus gadus pēc tam, kad sen jau vairs nesēžu skolas solā. Šis atgadījums ir ļoti līdzīgs ar šo "Dekamerona" sāgu - ko tur sarkt un bālēt, visi esam cilvēki, ar savām miesiskajām vajadzībām, grēciņiem un vājībām, un kas tur slikts, ka šos, jā - arī netikumus, pastāsta drusku tādā vieglākā manierē?

Ja vēlaties šo Index Librorum Prohibitorum un "Dekamerona" jautājumu sīkāk pētīt:

Foto: stāstot Dekamerona stāstus, atrasts google.lv