XXI gs. 'stoicisms' jeb "The Subtle Art of Not Giving a F*ck"
Attēls: https://markmanson.net/the-subtle-art-further-reading
Pie šīs grāmatas "The Subtle Art of Not Giving a F*ck" tiku īsi pirms 2017./2018. gadu mijas, kā parasti pārlūkojot un meklējot interesantas grāmatas vietnē Bookdepository, kas nu ir kļuvusi par manu visai iecienītu labu grāmatu iegādes vietu. Jo esmu sapratis vienu lietu - tās labās grāmatas, kas manuprāt, ir patiesi labas un vērtīgas, diezin vai jelkad latviski tiks izdotas un tā kā man nav problēmu ar lasīšanu angliski, tad nu iepērku literatūru interneta grāmatnīcā. Vispār tajā konkrētajā reizē iegāju netā, lai aplūkotu kādu citu ieteiktu grāmatu - The Daily Stoic. Bet pie līdzīgajām un citu arī pirktajām grāmatām ieraudzīju šo oranžo ar visai daudznozīmīgu virsrakstu, izlasīju aprakstu, palasījos internetā atsauksmes un.. nopirku. Nenožēloju ne mirkli!
Kolāža: Didzis Kukainis
Marks Mensons savā darbā lieliski raksturo tā, kā mēs, mūsdienu sabiedrība, daudzi tajā, reaģējam uz lietām, kas īstenībā "nav mūsu varā," kā sacījis Epiktēts savā "Dienasgrāmatā". Lasot Mensona darbu, no plaukta izņēmu arī tur esošo Marka Aurēlija darbu "Pašam sev" un Senekas "Atziņas par ētiku". Mēs zinām, ka šie trīs viedie vīri - imperators Marks Aurēlijs, Seneka un Epiktēts - ir pazīstami kā stoicisma pārstāvji filosofijā, tādēļ lasot 21. gs. autora grāmatu par stoicisma izpratni, ir vērtīgi palūkoties arī vēsturiskajos stoicisma dižgaros.
Un lasot un pārlasot šos darbus, no jauna lasot Mensona darbu, reāli redzu, kur savā dzīvē būtu bijis jārīkojas kā vīram, kurš savā mūžā ir iepazinis stoicisma filosofiju, bet.. kur neesmu absolūti tā rīkojies. Marka Mensona darbs skaisti oranžajā apvākā ir vēl viens norādījums uz to, kā mācīties reaģēt vai, tieši pretēji, nereaģēt uz lietām pasaulē, kuras ietekmēt nav manos spēkos. Mums īstenībā ir jāapzinās, ka stoicisma filosofija ir tik vērtīga, ka ir vērts veltīt tās apguvei un īstenošanai savā dzīvē visas nepieciešamās pūles un resursus.
Mensons grāmatā "The Subtle Art of Not Giving a F*ck" katru savā nodaļā aplūko tādas ikvienam noderīgas un būtiskas lietas kā responsibility (atbildība), uncertainty (nenoteiktība), failure (neizdošanās, neveiksme), rejection (noraidījums) un, visbeidzot, mortality (mirstīgums). Mjā, tieši šādā secībā, bet tālākajās rindās es nedaudz sīkāk pieskaršos, ko autors caur savas grāmatas lappusēm vēlas lasītājam pavēstīt.
Autors mums ar piemēriem izgaismo, kas un kā notiek reālajā dzīvē, kad mēs uzņemamies atbildību vai arī neuzņemamies to, it īpaši tajos mūsu dzīves brīžos, kas nav visai patīkami, piemēram, kā mēs reaģējam, kad mūs piekrāpj vai pamet mūsu mīļotais cilvēks. Mēs nevaram būt atbildīgi par to, kā pret mums rīkosies konkrētais cilvēks, bet mēs varam būt atbildīgi par emocijām un uzvedību, kuru paudīsim, kad piedzīvosim šādus momentus. Un šādu piemēru ne vien grāmatā, bet arī dzīvē ir gana daudz, jūs man piekritīsiet, draugi, vai ne?
Nenoteiktība - kā mūs šis vārds satrauc! Mūsos nemitīgi dzīvo vēlme, lai viss būtu noteikts, saplānots, paredzams, zināms. Tomēr jau kopš Jēzus laika un vēl senāk, no stoiķu laika, pasaulē nav nekā noteikta, viss plūst un mainās un mums nemitīgi nākas pielāgoties. Faktiski gudrs un visizdzīvotspējīgākais ir tas, kurš spēj pielāgoties šai īpašībai jeb dzīves statusam, ko apzīmē vārds "nenoteiktība". Pasaules nenoteiktība, nedrošība un mūsu spēja pielāgoties tai ir praktiski teju vienīgais ceļš uz progresu un izaugsmi, kā sabiedrības, tā personīgo. Jo ātrāk katrs mēs to akceptēsim un sāksim ar tādu apziņu dzīvot, jo raitāk mēs atbrīvosimies no piesaistes pasaules diktātam. Nenoteiktība ved mūs pretī prāta brīvībai, jo, pārvērtējot un atzīstot mūsu esošās nepilnvērtīgās vērtību izpratnes, mēs apzināmies - lai izvairītos no dogmatiski ierobežota prāta stāvokļa, mums jāļaujas nenoteiktības dzīvinošajam plūdumam.
Pasaule ir apsēsta ar panākumiem. Daudzās vietās mēs redzam reklāmas un žilbinošus uzrakstus - dari tā, studē šo vai to, investē naudu te vai tur, izbalini zobus pie mums - ja tu šo izdarīsi, tu būsi veiksmīgs un panākumi tevi neatstās! Mjā, mūsdienu pasaule ir būvēta uz nepareizu vērtību pamatiem - tā aicina ikvienu ielekt šajā neīstumā, bet tas nav prātīgi, tādēļ arī autors savā darbā lasītājiem iesaka pareizi palūkoties uz panākumu/neveiksmju salīdzinājumu jaunām acīm. Ja godīgi, viss ir atkarīgs no mūsu 'metrikas', kā mēs lūkojamies uz situācijām, lietām, raksturlielumiem, vērtībām. Labākās vērtības, kuras arī autors iesaka adoptēt mūsu prātos un dzīvēs, ir tās vērtības, kas ir procesorientētas - tvert, izbaudīt procesu, daudz nesatraukties par rezultātu. Ja process būs veiksmīgs, arī rezultāti neizpaliks!
"Labākās vērtības ir tās, kuras ir procesorientētas - do something!"
Prasme un spēja pateikt un arī sadzirdēt "nē". Zināmā mērā tā var kļūt par atkarību, ja nespējam pateikt "nē" vienā vai citā situācijā, un pie reizes mēs jūtamies vēl vainīgi, ka neesam pateikuši šo maģisko vārdiņu un tā dienu no dienas.. grimdami purvā, pārņemti ar pasaules lietām, jo nespējām pateikt "nē". Spēja pateikt un prasme arī sadzirdēt un bez pārdzīvojumiem uztvert citu sacīto "nē" - tā ir viena no spēcīgākajām 21. gs. stoicisma vērtībām - mums nav jādara tas, ko dara citi, mēs varam pateikt "nē" šim pasaules vāveres ritenim, mums nav jājūtas vainīgiem, ja dzīvojam citādākā ritmā vai "pa savam". Šeit man prātā nemitīgi nāk dižais "Voldenas jeb Dzīves mežā" autors Henrijs Deivids Toro, kuram pieder slavenie vārdi par iešanu savā ritmā, jo, iespējams, tiek sekots citādam bundziniekam... Ikkatram jāsaprot, ka neviens cits nespēj atrisināt mūsu problēmas, nedz arī mēs spējam izprast citu problēmas, tādēļ psiholoģiski veselīgāk ir iemācīties daudzās situācijās pateikt "nē" un arī pieņemt ar sapratni citu sacīto "nē". Šeit jāsaprot, par ko mēs esam gatavi iestāties un kas ir tā vērts, lai par to "ceptos", jo ne viss, par ko pārdzīvo apkārtējie, ir patiesi vērts, lai mēs tajā iesaistītos.
Pēc "nē" sadaļas vēl pāris vārdi par saistībām. Ir jauki, kad trako, uzdzīvo, iedzer, svini dzīvi, bet tā ir maldīga brīvība. Marks Mensons ļoti labi apraksta, kas ir tas, kas sniedz patiesu brīvību - saistības. Saistības pret vienu cilvēku, saistība ar vienu dzīves vietu, saistības pret to, kam ir vērtības statuss mūsu vērtību sistēmā. Tādēļ saistības ir ar brīvības garšu, kad spēj un vari būt fokusēts uz dzīves būtiskākajām lietām, fokuss parādās arī attieksmē pret sevi, jo apzinies pats savu vērtību, nevienam vairs nav vara pār vērtējumu par tevi, kā arī skaidri apzinies tos dažus mērķus, kas ir paši svarīgākie dzīves labai un, jā, teikšu, stoiciski kvalitatīvai nodzīvošanai līdz galam.
"Yes, breadth of experience is likely necessary and desirable when you're young - after all, you have to go out there and discover what seems worth investing yourself in. But depth is where the gold is buried. And you have to stay commited to something and go deep to dig it up. That's true in relationships, in a career, in building a great lifestyle - in everything." (189. lpp.)
Seek the truth for yourself, and I will meet you there - ar tādiem vārdiem sākas grāmatas pēdējā nodaļa, kurai dots virsraksts "... And Then You Die". Draugi un mana bloga lasītāji, piedodiet, ka visu netulkoju latviski, domāju, ka nepieciešamības gadījumā jūs zināt, kur meklēt Google ;) Jo būtiskais slēpjas šajos vārdos, mīļie. Jo domāt par savu paša mirstīgumu mums ne visai patīk, mēs to ienīstam. Reti cilvēki ir sastopami, kuri vēlas un spēj brīvi runāt par cilvēka (paša) mirstīgumu. Es varu sacīt, ka es esmu viens no tiem, kurš spēj par šo tēmu runāt atklāti.. jo ko liegties, mēs visi ar 100% precizitāti reiz dosimies tur, kur visi priekšgājēji ir nonākuši.
Nāves neizbēgamībai vajadzētu būt tam skaidrajam spogulim, kurā mums vajadzētu iemācīties raudzīties bez bailēm un nožēlas. Tā arī autors Marks Mensons raksta, kā viņa vērtību sistēma izmainījās pēc kāda tuva un laba drauga nāves - "Oddly, it was someone else's death that gave me permission to finaly live." Daudzi, arī reliģiskie domātāji, piemēram, Ričards Rors un citi, arī runā par līdzīgu pieredzi, kad vissāpīgākā pieredze ir vispārveidojošākā. Bez sāpēm mēs nespējam kļūt patiesi dzīvi un dzīvot dzīvi tādu, kāda tā mums katram ir paredzēta. Un nāvei, mūsu mirstīgumam, kā saka Mensons, vajadzētu būt tai gaismai, kas izgaismo tās ēnas, kas slēpj mūsu dzīves patieso vērtību un jēgu. Bez nāves mūsu izpratnei un vērtībām ir nulles vērtība!
Autors grāmatas pēdējās lappuses velta tādas tēmas aplūkošanai kā "The Sunny Side of Death". Nu ir virsrakstiņš, vai ne! Mjā, tā varētu izsaukties kāda daļa lasītāju, bet.. nāvei nenoliedzami ir sava saulainā puse un ir jauki to apcerēt. Mūsu mirstīgums, nē, drīzāk gan tā apzināšanās mums piešķir brīvāku skatu uz dzīvi un atbrīvo to no mūsu šaurajiem aizspriedumiem un dogmatiskiem ieskatiem par to, kas tad patiesībā ir dzīve. Nāves apcerēšanai un sava mirstīguma apziņai vajadzētu mūs darīt brīvus, bet kā ir patiesībā? Vai mēs par to runājam, domājam, meditējam?
Kas ir tas mantojums, kas paliks aiz tevis, kad pametīsi šo zemi, šo dzīvi? Šai apcerei vajadzētu nojaukt visus mākslīgi uzbūvētos pseidovērtību tempļus, jo viss, kas nav patiess, ir trausls un "būvēts uz smiltīm", kā mums vēsta arī Bībele par nesaprātīgo, kurš uz tām ir uzcēlis savu māju... Domāju, ka daudziem būtu noderīgi izlasīt kaut vien šīs grāmatas pēdējo nodaļu, pēdējās lappuses, jo domāt par mirstīgumu nevēlamies, taču.. ai, kā vajadzētu! Jo sevis mirstīguma apzināšanās ir vienīgais patiesais ceļš uz laimi - mirstīgums liek mums pacelties pāri savam sīkmanīgajam ego, domāt un apcerēt lietas, kas ir pāri mums pašiem, līdz ar to mēs nonākam "nāves saulainajā pusē". Daudziem mūsdienās gribas būt šiem "ekspertiem", būt šiem lielākajiem, bet pār ko? Pār citiem cilvēkiem? Pār kaut kādām iedomātām vērtībām? Lielāks var būt tikai tas, kurš ir izdzīvojis reālu dzīves pieredzi un apjautis savu mirstīgumu. Mēs ikkatrs, kas dzīvojam reālu dzīvi, mēs esam lieliski un diži, vienmēr un visur. Un no nāves nav jābaidās, bet tā vietā - atceries, tver mirkli, izdzīvo to lieliski, svini dzīvi, bet vienmēr paturi prātā un savas sirds centrā: "Es esmu mirstīgs!" - tas tevi atbrīvos no jebkādas piesaistītības, jebkurām cilvēcīgām atkarībām, tas izvedīs tavu dvēseli gaismā un dzīve iegūs jaunu, dzīvot-vērtu dimensiju!
"Alive. Very alive" Stoicismam veltīta Youtube kanāla redaktora Jerry Hubbard ieteikums maniem lasītājiem: