Īsumā par Jāņa Atklāsmes grāmatu un tās satura simbolismu...

Ilustratīvs attēls, atrasts google.lv

Jāņa Atklāsmes grāmatu un tās skaidrojumus bieži vien mēģina tvert kā daudzreiz piesauktās tuvojošā pasaules gala jeb Apokalipses vēstnesi kopš senlaikiem. Taču tiem, kuri ir studējuši teoloģiju un ne tajā virspusējākā, bet gan stipri padziļinātākā līmenī, studiju laikā ir tapis daudz skaidrots par un ap šo Bībeles tekstu. Tad nu ņemot palīgā savu studiju laiku materiālus (Laterāna Pontifikālā universitāte Romā), kā arī izmantojot dažus citus palīgmateriālus un avotus, sniegšu arī sava teoloģijas un Bībeles bloga lasītājiem nelielu ieskatu šajos tekstos, kas bieži vien nevajadzīgi satrauc mazāk biblisko pasauli pārzinošos prātus. Ir pagājis teju gads, kad sāku šo ierakstu, beidzot nododu to jūsu vērtējumam.

Šajā aprakstā un ieskatā ielūkosimies, iesākumā pieskaroties nedaudz Atklāsmes grāmatas autoram - apustulim Jānim jeb, kā manos materiālos aprakstīts, "Patmosas pareģim". Kādēļ gan tāds piedēvējums? Ja ceturtajā jeb Jāņa evaņģēlijā un viņa vēstulēs nekas netiek par viņa autorību minēts, Atklāsmes grāmatā viņa autorība ir minēta vismaz četras reizes (sal. Atkl 1, 1; 4; 9; 22, 8).

No vienas puses, skaidrs, ka autoram nebija iemesla neizpaust savu vārdu, un viņš arī zināja, ka pirmie lasītāji spēs skaidri viņu noteikt. Bez tam ir zināms, ka jau 3. gadsimtā pētnieki apstrīdēja Jāņa "Apokalipses" īsto identitāti. Ērtības labad mēs arī viņu sauktu par "Patmosas pareģi", jo viņš ir saistīts ar Egejas jūras salas vārdu, kur, saskaņā ar autobiogrāfisko aprakstu, viņš bijis izsūtīts "Dieva vārda un Jēzus liecības dēļ" (Atkl 1, 9). Un tieši Patmosā "Kunga dienā... pārsteigts ekstāzē" (Atkl 1, 10), Jānis redzēja grandiozu skatu, dzirdēja ārkārtējas vēstis, kuras stipri ietekmēja Baznīcas un visas Rietumeiropas kultūras vēsturi. Piemēram, no viņa grāmatas nosaukuma - Apokalipse - mūsu valodā ieviesušies vārdi "apokalipse, apokaliptisks". Lai gan neprecīzi, tie atgādina tuvojošos katastrofu.

Viens no lieliskākajiem avotiem Jaunās Derības teoloģiskajā izpratnē un tās veicināšanā ir Marka Alana Povela darbs "Introducing the New Testament: A Historical, Literary and Theological Survey" (2018, Baker Academic). Šajā rakstā es arī kādā brīdī atsaukšos uz šo darbu un minēšu arī citus avotus, kas var noderēt turpmākajiem pētījumiem un lasīšanai izziņas nolūkos. 

Jāņa Atklāsmes grāmatu jāizprot uz dramatiskās septiņu Āzijas (Efezas, Smirnas, Pergamas, Tiatīras, Sardu, Filadelfijas, Laodicejas) Baznīcu pieredzes fona. Tām bija jāpārvar nopietnas grūtības. 1. gadsimta beigās - vajāšanas un arī iekšējus saspīlējumus - liecībā par Kristu. Jānis tās uzrunā, paužot pastiprinātu pastorālo jūtīgumu vajāto kristiešu vidū, kurus viņš mudina izturēt ticībā un neidentificēties ar pagānisko pasauli. Viņa nolūku uz visiem laikiem nosaka atklāsme, sākot ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos, par cilvēka vēsturisko nozīmi. 

Vispirms Jāņa pamatskatījums attiecas uz Jēru, kas nokauts tomēr stāv (sal. Atkl 5, 6) un nostādīts troņa priekšā, uz kura jau sēž pats Dievs. To sakot, Jānis vēlas sākumā pateikt divas lietas: pirmā ir tā, ka, lai gan Jēzus tika vardarbīgi nogalināts, viņš nav smagi pakritis zemē, bet pradoksāli stāv ļoti droši uz savām kājām, jo ar augšāmcelšanos uzveica nāvi reiz par visām reizēm. Otra lieta ir tā, ka pats Jēzus, tieši tāpēc, ka mira un tika augšampiecelts, no tā laika pilnībā ņem dalību Tēva karaliskumā un pestīšanas varā. Šis ir pamatskatījums. 

Virs šīs zemes Jēzus, Dieva Dēls, ir neaizsargāts, ievainots un miris Jērs. Tomēr viņš stāv taisni uz kājām Dieva troņa priekšā un ņem dalību dievišķajā spēkā. Viņa rokās ir pasaules vēsture. Šādi pareģis vēlas mums teikt: paļaujies uz Jēzu, nebaidies no pretestības spēkiem, no vajāšanas. Ievainotais un mirušais Jērs ir uzvarētājs. Seko Jēram Jēzum, uztici sevi Jēzum, ej viņa ceļu. Pat ja šajā pasaulē viņš ir tikai Jērs, kas parādās vājš, tieši viņš uzvar!

Viens no vissvarīgākajiem skatījumiem Atklāsmes grāmatā ir šis Jērs: viņš atver vīstokli, kas iepriekš noslēgts ar septiņiem zīmogiem, kurus neviens nebija spējīgs atlauzt vaļā. Jānis pat atspoguļots asarās, jo neatrod nevienu cienīgu atvērt vīstokli vai to izlasīt (sal. Atkl 5, 4). 

Vēsture paliek neatminama, neizprotama. Neviens to nevar izlasīt. Droši vien Jāņa raudāšana tik apslēptas vēstures noslēpuma priekšā izsaka Āzijas Baznīcu samulsumu par Dieva klusumu iepretim vajāšanām, kurām tās toreiz bija pakļautas. Tas ir samulsums, kas var skaidri rādīt mūsu izbailes iepretī nopietnām grūtībām, neizpratni un ienaidu, kuru cieš arī Baznīca mūsdienās daudzās pasaules malās. Tie ir pārbaudījumi, kurus, protams, Baznīca nav pelnījusi, tāpat kā pats Jēzus nebija pelnījis savas mokas. Tomēr tās atklāj gan cilvēka ļaunumu, kad tas padodas vilinājumiem uz ļaunu, gan arī augstāku virzību pār notikumiem no Dieva puses. 

Atklāsmes grāmatā atrodam dziļi zīmīgu skatījumu uz sievieti, kas dzemdē vīriešu kārtas bērnu, kā arī uz pūķi, kas jau izraidīts no debesīm lejā, bet joprojām ļoti spēcīgs. Šī sieviete simbolizē Mariju, Pestītāja Māti, bet reizē viņa simbolizē visu Baznīcu, Dieva tautu visos laikos, Baznīcu, kas visos laikmetos lielām ciešanām aizvien dzemdē Kristu. Un viņu vienmēr apdraud pūķa vara. Viņa parādās neaizsargāta un vāja. Tomēr, kamēr viņa ir apdraudēta, pūķa vajāta, viņu arī aizsargā Dieva mierinājums. Un galu galā šī sieviete uzvar. Pūķis neuzvar. 

Šīs grāmatas lielais pravietojums mūsos iedveš paļāvību. Sieviete, kas cieš vēsturē, Baznīca, kas tiek vajāta, galu galā parādās kā spoža līgava, tēls jaunajai Jeruzālemei, kur vairs nebūs bēdu vai asaru, kas ir pārveidotās pasaules simbols, kas norāda uz jauno pasauli, kuras gaisma ir pats Dievs un kuras gaismeklis ir Jērs. 

Tāpēc, lai gan Jāņa Atklāsmes grāmatu caurvij nemitīgas atsauksmes uz ciešanām, pārbaudījumiem un asarām - vēstures tumšo vaigu, to līdzīgi pārņem biežas slavas dziesmas, kas it kā simbolizē vēstures spožo vaigu. Piemēram, lasām tajā par lielu daudzumu, kas dzied, gandrīz saucot: "Aleluja!, jo valda Kungs, visvarenais mūsu Dievs. Priecāsimies un līksmosim, un dosim viņam godu, jo ir pienācis Jēra kāzu mielasts un viņa Līgava ir sagatavojusies." (Atkl 19, 6-7).

Šeit sastopam tipiski kristīgu paradosku, saskaņā ar kuru ciešanas nekad nav redzamas kā beidzamais vārds, bet drīzāk kā pāreja uz laimi; tiešām, pašas ciešanas jau noslēpumaini sajauktas ar prieku, kas plūst no cerības. Tieši tāpēc Jānis, Patmosas pareģis, var noslēgt savu grāmatu ar beigu vēlmi, baiļu ilgām trīsot. Viņš piesauc Kunga galīgo atnākšanu: "Nāc, Kungs Jēzu!" (Atkl 22, 20). Tā bija viena no centrālajām lūgšanām agrīnajā kristietībā, kuru sv. Pāvils iztulkoja aramiešu valodas formā: "Marana tha". Un šai lūgšanai "Nāc, mūsu Kungs!" (sal. 1Kor 16, 22) ir daudzas dimensijas.

Turpmākai lasīšanai varat ielūkoties fragmentā no minētās grāmatas "Introduction New Testament":

Šeit pieejami papildus materiāli Jaunās Derības studēšanai no šī paša autora M. A. Powell.

Attēls: google.lv