Kas ir gregoriskie dziedājumi un kādēļ tos dēvē par «gregoriskajiem»?

Attēls: www.ccwatershed.org

No vienas puses, par gregoriskajiem dziedājumiem, kaut vai tikai vispārīgi un tikai īsumā, ir grūti rakstīt vai ko jaunu pasacīt, it īpaši ņemot vērā to, ka neesmu profesionāls mūziķis, bet no otras puses, sabiedrībā esmu pamanījis viedokļus, ka jāķeras pat klāt gregoriskajiem dziedājumiem un uz to melodiskās bāzes jāveido atbilstošie dziedājumi tautas valodā, resp., latviski. Un principā tieši tādēļ es nospriedu, ka vajadzētu sniegt kaut nelielu ieskatu gregorisko dziedājumu rašanās vēsturē un to tieši latīniskā izpildījuma dēļ radītās mūzikas dziļuma izpratnes veicināšanā tajos, kuriem varbūt tas ir saistoši vai vienkārši vispārējās inteliģences bagātināšanai. Gregoriskajiem dziedājumiem ir sensena vēsture un tiem pienākas zināma cieņa kā vieniem no patiesās mūzikas vēstures veidotājiem, kā arī to izdziedāšana dāvā apbrīnojamu relaksāciju un nomierina prātu, atveldzē dvēseli savas ārkārtējās vienkāršības un tomēr dievišķuma dēļ, kas no tiem izstaro, tos dzirdot.

Gregoriskie dziedājumi savu nosaukumu ieguvuši no pāvesta Gregora I jeb Gregora Lielā (latīn. Gregorius Magnus) valdīšanas laika no 590. līdz 604. gadam. Tātad, šīs mūzikas izcelšanās ir ārkārtīgi vēsturiska un tai vēlākos gados ir liela loma Romas Baznīcas liturģijas attīstībā. Saistībā ar gregoriskajiem dziedājumiem un to izcelšanos, avotos rodama kāda tikpat sena Karolingu laika (VIII - X gs.) leģenda, kas vēstī, ka šos dziedājumus Svētais Gars atnesis no Dieva tieši pāvestam Gregoram Lielajam, iečukstot tos ausī. Protams, šī leģenda laikmetu griežos pagaisusi un Baznīca vairs tādas neaktualizē, taču tas, ka gregoriskie dziedājumi ir vēsturiski ārkārtīgi vērtīgi un kulturāli nozīmīgi, nav noliedzams, neskatoties uz to, ka šo dziedājumu vēsture vēl ir datējama pat pirms Gregora Lielā un viņam vien vēsturiski piedēvēta (Vairāk: Theodore Karp, Aspects of Orality and Formularity in Gregorian Chant, 1998)

Protams, es šajā nelielajā ierakstā neiedziļināšos būtiskos gregorisko dziedājumu aspektos, jo neesmu nedz mūzikas vēsturnieks, nedz antīkās mūzikas muzikologs, šo rakstu es rakstu vien aiz savas dziļās mīlestības pret šiem dziedājumiem, šo tradīciju un latīņu valodu kopumā, kā arī, lai kaut nedaudz popularizētu to sniegto kultūrvēsturisko bagātību mūsu inteliģences bagātināšanai un lai mazāk cilvēkiem, visbiežāk gan no būtiskām protestantu baznīcām, mazinātu intelektuālo vēlmi tos pielāgot vietējai valodai, kas nav nedz vēlams, nedz arī praktiski adekvāti paveicams. 

Gregoriskie dziedājumi jeb korāļi mūzikas vēsturē spēlē divas būtiskas lomas. Pirmā ir šo dziedājumu tīrā melodija, tie skan paši par sevi un tajos ietvertais vēstījums un vārdi ir melodiski paši par sevi jeb, kā raksta avoti, tā ir esamības tīrā melodija. Otrā loma ir tā, ka gregoriskie dziedājumi ir stingrais pamatu pamats visai Rietumu mūzikas izcelsmei, it īpaši, kristīgās Baznīcas mūzikas izcelsmē. Mūsdienu pasaulē ir sastopami daudzi centieni šo seno dziedājumu nemaināmo dabu pielāgot mūsdienu skaņas un valodas apstākļiem, tomēr kā norāda benediktiešu mūki no Solesmes klostera, ir būtiski gregoriskos dziedājumus atstāt to pareizās notācijas un izpildījuma skaidrojuma rāmjos, kāds tas ir vēsturiski. Resp., gregoriskie latīņu dziedājumi nav piemērojami mūsdienu valodai, tie atstājami autentiski savā vokālajā sniegumā un esencē, pretējā gadījumā mēs panākam bezdvēselisku izkropļojumu, kāds jau ir vērojams daudzos aspektos kristīgās Baznīcas liturģijas un mūzikas attīstībā līdz mūsdienām. (Vairāk: Dom Gregory Murray, Gregorian Chant, according to the manuscripts, 1963).

Teoloģiskās domas gigants, pāvests emeritus Benedikts XVI (Jozefs Racingers) ārkārtīgi augstu vērtēja tradicionālos Baznīcas gregoriskos dziedājumus un par to īpašo kvalitāti un nozīmi Baznīcas liturģijā ir runājis vairākkārt. Ne velti Benedikts XVI ar vēstuli Motu proprio formā "Summorum Pontificum" atjaunoja un nostiprināja tradicionālās Tridentas misāles lietošanu, atzīstot to par nepieciešamu Dieva tautas garīgo vajadzību un ilgu piepildīšanai. Un tieši šīs tradicionālās Mises ietvaros, protams, ir jālieto gregoriskie dziedājumi, līdz ar to pāvests no jauna izcēla slavas saulītē šos tik ļoti dvēseliski tīros un uzrunājošos garīgos korāļus, parādot tiem pienākošos cieņu un respektu. 

Benedikts XVI grāmatā par liturģijas garu ar vairākiem spēcīgiem izteikumiem ir paudis gregorisko dziedājumu būtisko pārākumu pār mūsdienīgiem mūzikas izpildījuma veidiem liturģijas laikā un es principā viņam šajos ieskatos piekrītu - gregoriskie dziedājumi misi padara daudz celsmīgāku un garīgāku, tie mises laikā cilvēku un viņa dvēseli jūtami tuvina Dievatziņai un izpratnei par Dieva visaptverošo mīlestību, pārākumu pār maziskajām un zūdošajām pasaules niecībām, tā vietā liekot cilvēkam caur savām sirds un dvēseles ilgām izjust ārkārtīgu godbijību Radītāja nezūdošās pieņemšanas un mīlestības priekšā. 

Mūzikas svarīgums bibliskajā reliģijā nav noliedzams un Benedikts XVI savā darbā raksta, ka Vecajā Derībā vārdi "dziedāt" un "dziesma" ir pieminēti 309 reizes un Jaunajā - 36 reizes. Tādējādi šī nodaļa par mūziku liturģijā no Benedikta XVI grāmatas "Spirit of the Liturgy" ir viena no nozīmīgākajām runājot un rakstot vispār par kristīgās baznīcas liturģiju. Kāds no svētajiem un viedajiem reiz ir sacījis, ka tas, kas dzied, lūdzas divkārt. Tādējādi es nevaru iedomāties liturģiju bez muzikālās lūgšanas, šajā gadījumā - bez gregoriskajiem dziedājumiem, kas ir patiesā un vienīgā muzikālā lūgšanas forma, kam būtu jābūt tikai un vienīgi liturģijā. Jo, atsaucoties uz autoru un viņam vienīgi piekrītot, jāatzīst, ka cilvēkam sastopoties ar Dieva tuvumu caur gregoriskajiem dziedājumiem, vairs valoda un runa nav nepieciešama - dvēsele pati saprotas, resp., no cilvēka uz Dievu un atpakaļ.

Mums ir jāsaprot, ka gregoriskie dziedājumi nāk komplektā gan ar liturģiju, gan garīdznieku tērpiem, gan baznīcu celtnēm, to arhitektūru, tāpat kā tie nāk kopā ar veltīšanās raksturu. Ko es šeit domāju ar veltīšanās raksturu? Veltīšanās raksturs manā izpratnē ir, ka cilvēks apzinās tos dziļumus, kādus viņam sniedz gregoriskais korālis kā dziedājumu veids un tādējādi uz baznīcu aiziet jau sagatavots un ar padziļinātu tieksmi uz sastapšanos ar Dievu liturģijā. Zinu, ka daudzi man pārmet, ko es te varu plosīties ar savu latīņu valodu, bet atverot kaut vai to pašu Youtube un izdzirdot pirmos gregoriskā dziedājuma akordus, sirds pati tiecas izprast dievišķo, sastapties ar Viņu, mūsu Radītāju. 

Pāvesta Benedikta XVI grāmata [par liturģijas garu] ir ārkārtīgi uzrunājoša, ja tās vēstījumā ieklausās. Nav variantu, ka jebkad cilvēku uzbūvēta liturģija, tās piepildījums ar cilvēcisku saturu varētu būt kas vairāk par "pamatu uz smiltīm", līdz ar to tas ir kaut kas ļoti nepastāvīgs, jo cilvēka dabā ir nemitīgas maldus alkas pēc aizvien kaut kā jauna, ar ko aizstāt "it kā" veco, seno... Gregoriskie dziedājumi ir allaž jauni, jo nedz melodija, nedz vārdi, nedz to izdziedāšanas maniere nemainās un tas ir būtiskākais liturģijā ieviest gregorisko korāli. Cilvēka mūsdienās radītā mūzika ir nihilistiska, tā nav nedz celsmīga, nedz arī ved pie avota, kas ir Logos jeb iemiesotais Vārds. Mums, kuriem dārgs ir gregoriskais dziedājums, būtiskākais ir Iemiesotais Logoss un to var izdziedāt tikai gregoriāniski, nekā savādāk. Protams, vienmēr var visu ko pielāgot tautas valodā, tomēr gregoriskais dziedājums ved un ir celsmīgs, kamēr modernā un cilvēku radītā mūzika ir izmirstoša, jo alkstoša vien pēc mirkļa slavas un atpazīstamības, bet ne pēc Dieva Gara iemiesošanas un iemājošanas, pie kuras tiektos dvēseles un kas spētu remdēt to alkas pēc Patiesības, Cerības un Mīlestības.

Principā gregorisko dziedājumu 20. gs. kā dziedājuma tradicionālo formu Romas Baznīcā nostiprināja Vatikāna II koncils ar dokumentu Sacrosanctum Concilium, sakot, ka gregoriskajam dziedājumam mises svinēšanā vienmēr dodama priekšroka, kā arī atzīmējot, ka ticīgajai tautai būtu jāņem aktīva līdzdalība mises dziedājumos, tostarp, latīņu valodā. Te gan paveras jautājums, cik no ļaudīm grib, var un spēj saprast dziedāto tekstu jēgu un nozīmi, bet tas atkal ir draudzes izglītošanas darbs, pie kura garīdzniekiem vajadzētu piestrādāt. Nevienā homīlijā vai sprediķī nekad neesmu dzirdējis kādus skaidrojumus vai pamudinājumus iedziļināties latīņu tekstos un gregorisko dziedājumu bagātībā. Un tam ir zināms izskaidrojums, kas ir pavisam vienkāršs - reti kurš garīdznieks ir gana zinošs un spējīgs gregorisko dziedājumu jomā, līdz ar to draudze ir tāda, kāda tā nu ir. Un tas ir skumji. Protams, no otras puses, mūsu izglītības sistēma neizglīto jaunos cilvēkus nedz senajās valodās, nedz vispār aktīvi nodarbojas ar sirds inteliģences veicināšanu, kas arī rezultējas mūsu nespējā saprast augstākas matērijas un nozīmīgus kultūras un mākslas fenomenus, tādus kā gregorisko dziedājumu nepārvērtējamā mākslinieciskums un nozīme. Kā vēl atzīmē dokuments Sacrosanctum Concilium, tad "gregoriskais dziedājums ir garīgās mūzikas augstākais paraugs un modelis".