Pa senāko Bībeles manuskriptu pēdām jeb «Lielā puzle»...
Foto ņemts no Latvijas Bībeles biedrības lapas bibelesbiedriba.lv
Es vienmēr ar lielu prieku dodos uz Latvijas Bībeles biedrības rīkotajiem dažādu ar Bībeles tematiku saistītu grāmatu atvēršanas svētkiem. Tā es arī jau pasen biju uz Jēkaba protoevaņģēlija, šī nelielā gnostiskā darba, atvēršanas svētkiem, kur es pamanīju, ka ir iegādājama arī kāda cita lieliska grāmata - Lielā puzle jeb Pa senāko Bībeles manuskriptu pēdām. Bībeles manuskriptu pētniecība un t.s. kabineta teoloģija gan nav mans dzīves un kalpošanas novirziens, taču teoloģisko zināšanu bagāžas papildināšanai šī grāmata ir kā reiz aktuāla un noderīga, jo ikvienam teologam vai ar reliģiju jomu saistītajam jāizglītojas un jāpilnveidojas visa mūža garumā. Tādēļ arī jums, mani mīļie lasītāji, došu nelielu ieskatu šajā grāmatā un tās aktualitātē mūsdienu domāšanas un kultūrvēstures kontekstā.
Šīs nemaz ne tik biezās grāmatas lappuses satur ārkārtīgi daudz vērtīgas un atsvaidzinošas informācijas ikvienam, kurš ar kritisku un pragmatisku prātu pieiet Bībeles tekstu un kanona tapšanas norisei un vēsturei. Grāmatu tās pirmajās lappusēs ar visnotaļ iedvesmojošiem izteikumiem ievada tās autora Hansa Juhana Sāgrustena mums vēstītā izpratne par to, kas tad ir šīs grāmatas virsrakstā minētā "puzle" un tās gabaliņi, un kā ir nodarboties ar Bībeles senāko puzles gabaliņu savietošanu, lai mēs varētu saprast Bībeles kanona izcelsmi, veidošanos un to, kā tas viss izskatās mūsdienu pētnieku acīm.
Tāpat, protams, autors skaidro, ka šīs dažādās manuskriptu atšķirības un iztrūkstošie fragmenti vai arī to savstarpējā nesaderība ir lielisks avots sazvērestības teoriju kārajiem, kuri ar plašu atvēzienu allaž lūko pēc jaunas sensācijas pret kristiešiem un viņu Svētajiem Rakstiem jeb Bībeli. Bet, lai ar vieglu roku nenodotos aklai konspiroloģijai, tieši tādēļ Bībeles manuskriptu pētniecība vai pat tikai grāmatu par tās rezultātiem lasīšana un savas inteliģences pilnveidošana jau ir maksimāli uzteicams darbs ikvienam ikdienas kristietim, tāpat jāizglītojas arī teologiem un garīdzniekiem, lai neļautos tukšām manipulācijām par to, ka nespējam atbildēt uz izaicinošiem jautājumiem par mūsu ticību un avotu.
"Šī grāmata apraksta patiesus notikumus, lai gan arī tie dažkārt atgādina fantāzijas lidojumu. Par to, kā ir bijis patiesībā, kļūst zināms no negaidītiem atklājumiem vietās, kur tos vismazāk gaida, un, pateicoties tam, ka bijuši ļaudis, kas pēdējā brīdī grāmatas paslēpuši. Šajā darbā jūs uzzināsiet, cik veci ir senākie Bībeles manuskripti, kāda ir to priekšvēsture un kā tie nonākuši līdz šodienai. Šajā grāmatā mēs dosimies dziļumā jeb "kāpsimies atpakaļ laikā" un sāksim ar pāreju no senajiem laikiem uz viduslaikiem. Šī grāmata piedāvā vienkāršu un teoloģiski populāru pārskatu, lai varētu izjust šīs daudzveidīgās un aizraujošās tēmas "garšu". Tiem, kuri vēlas doties dziļākos meklējumos, noderēs grāmatas beigās ievietotais literatūras saraksts."
Viens no interesantākajiem un diezgan aktuāliem momentiem šajā grāmatā sākas, sasniedzot grāmatas 2. daļu, kur sākas detalizētāki izklāsti par dažādu manuskriptu un kodeksu vēsturi un rašanos. Tas, kas manu uzmanību īpaši piesaistīja šajās nodaļās bija tas, ka pie katra apraksta malā ir atsevišķa izcelta kolonna ar būtiskāko par katru manuskriptu - kāds simbols simbolizē tā atrašanos tekstu pētniecības korpusā, uz kāda materiāla rakstīts, kam piederējis, kur atradies un atrodas tagad, kāds ir lappušu izmērs, kādus Bībeles rakstus satur u.t.t., tādējādi īsi un kodolīgi sniedzot faktoloģisku informāciju par katru no kodeksiem un manuskriptiem.
Kuras grāmatas kristieši lasīja?
"Lai gan dažādu evaņģēliju grāmatas māca mums dažādas lietas, tomēr ticīgajiem tās nav dažādas. Jo visas lietas viņiem visiem atklāja viens un suverēns Gars: visu par viņa dzimšanu, viņa ciešanām un augšāmcelšanos, par viņa dzīvi kopā ar mācekļiem un viņa otrreizējo nākšanu. Pirmā nākšana bija pazemībā un noraidījumā, otrā, kas vēl nāks, būs ar triumfējošu, ķēnišķu spēku."
Šie ir vārdi no tā dēvētā Muratori kanona. Protams, Jaunās Derības kanonu un vispār Bībeles kanonu kopumā apstiprināja Baznīcas autoritāte, bet to tā nekādā ziņā nenoteica, jo "paši kristieši izvēlējās grāmatas pēc tā, cik un kuras viņi izmantoja. Jau 2. gs. beigās izkristalizējās kodols, apmēram divdesmit grāmatas, kas tika izmantotas it visur". Agrīnie baznīctēvi un vēsturnieki savos darbos arī vēsturiski minējuši, kuriem darbiem jābūt kanonā, kā arī to, kuriem pat nav piešķirams "neīstu grāmatu" statuss, piemēram, Toma un Pētera evaņģēlijiem. Galvenais Bībeles un Jaunās Derības kanona veidošanas motīvs ir principā definēts trīs postulātos: rakstu izcelsmei jābūt apustuliskai, rakstiem jābūt ar apustulisku saturu un tiem jābūt plaši izplatītiem. 397. gadā Kartāgā tika novilkta pēdējā robežlīnija Jaunajai Derībai un tajā ievietotas 27 pašreizējās grāmatas, kuras arī savā 367. gada Aleksandrijas Lieldienu vēstulē minējis bīskaps Atanasijs. Demokrātiskā ceļā cilvēki ar savu aktivitāti parādīja, kuras grāmatas tie ciena un atzīst un Baznīca ar savu autoritāti Kartāgas koncilā pieņēma un apstiprināja ar lēmumu šo sarakstu.
"Tajā pašā laikā Rietumu kolekcijas un muzeji ir veikuši milzu darbu, lai pētītu, aprakstītu un saglabātu senos manuskriptus, un padarījuši tos pieejamus gan pētniekiem, gan citiem interesentiem. Tādējādi mēs varam apgalvot, ka gan Rietumi, gan Austrumi ir devuši katrs savu artavu, lai mēs šodien varētu gūt labumu no senajām grāmatām: mūki Austrumos ar savu uzcītību un čaklumu ir saglabājuši grieķu tekstu cauri kariem un katastrofām gadsimtiem ilgi, savukārt Rietumu kolekcionāriem ir bijuši resursi, lai manuskriptus padarītu pieejamus mūsu laikos. Viņu kopīgais ieguldījums ir devis to, ka mēs varam priecāties par šiem manuskriptiem un ar tiem iepazīstināt cilvēkus, kuri interesējas par vēsturi un Bībeles tekstiem grieķu valodā."
Vatikāna kodekss izceļas tieši ar precizitāti. To uzskata par vienu no uzticamākajiem Jaunās Derības manuskriptiem, bet evaņģēliju izpētē - par visuzticamāko. Tam, kurš Vatikāna kodeksā rakstījis evaņģēlijus, priekšā būs bijis īpaši sens manuskripts, no kura viņš vai viņa ņēma tekstu. Slavenais tekstu pētnieks Fentons Džons Entonijs Horts (1828-1892) šādi komentējis Vatikāna kodeksa tekstu: "Rodas iespaids par [..] pacietīgu, diezgan vienmuļu un mehānisku pārrakstu, redzamas ierastās kļūdas,kas dažreiz rodas neuzmanības dēļ, bet, par laimi, nav mēģinājumu labot vai kā citādi ieviest savus papildinājumus."
Tekstu pētniecība nekad vairs nebūs tāda kā pirms lielajiem papirusa atradumiem 1930. gadā, jo togad uz visiem laikiem tika pavērts logs uz 3. gs., lai visi,kuri vēlas, varētu ieraudzīt, kā izskatījās Jaunās Derības teksts, pirms kristietība kļuva par Romas impērijas reliģiju un pirms lielajām 4. gs. vajāšanām: "Pirmais un svarīgākais secinājums, ko mēs varam izdarīt pēc manuskriptu izpētes, ir ļoti iepriecinošs: tie ļoti lielā mērā atbilst mūsdienās lietotajam tekstam. Nav acīs krītošu, nopietnu atšķirību ne Vecajā, ne Jaunajā Derībā. Nav neviena būtiska gadījuma, kad fragmenti būtu izlaisti vai arī pievienoti klāt. Ir tikai mazākas atšķirības - kā vārdu kārtība teikumā vai vārda formulējums."
Mums, tagadējiem Bībeles lasītājiem der ikdienas atcerēties, ka pateicoties tieši klosteru un mūku kustībai, mēs šodien varam turēt rokās mūsu, kristiešu Svētos Rakstus - Bībeli. Jo tieši klosteros līdz pat 15. gadsimtam, kad Gūtenbergs izgudroja un ieviesa iespiedmašīnu, glabājās lielākā manuskriptu kolekcija, un tieši mūki, sēdēdami salīkuši pie slikta apgaismojuma, pārrakstījuši grāmatu pēc grāmatas no senajiem papirusiem un pergamentiem.
Apokrifie jeb gnostiskie evaņģēliji - ko mums tie atklāj?
Naghammādī atradums izceļ gaismā tādu grāmatu grupu kā apokrifie raksti. 1945. gadā, īsi pirms Ziemassvētkiem Ēģiptē kādā krūkā tika atrastas 12 grāmatas, iesietas ādas vākos, kurās bija uzrakstīti 48 dažādi gnostisko evaņģēliju teksti. Naghammādī, starp citu, tika atrasts šobrīd vienīgais pilnais apokrifā Toma evaņģēlija manuskripts un apokrifais Filipa evaņģēlijs. 1896. gadā šajā reģionā tika atrasts arī Marijas Magdalēnas evaņģēlijs, kuru uzskata par daļu no šī lielā atraduma.
Jaunajā Derībā, kā jau saprotat un zināt, nav neviena no šiem rakstiem. Tie ir tapuši 2. un 3. gs. pēc Kristus, un tie ir ļoti interesanti raksti, jo sniedz mums atšķirīgu Jēzus dzīves aprakstu. Šajās grāmatās Jēzus parādās kā skolotājs, kurš šauram mācekļu lokam atklāj slepenas zināšanas, kuras grieķu valodā sauc gnosis. Gnosis apzimē, proti, to, ka Jēzus vēstījums nav domāts visiem, bet tikai dažiem iniciētajiem, kuri ar zināšanu palīdzību var atbrīvoties no pasaulīgā un materiālā. Mēs varam pieņemt, ka šādu kristīgo gnostiķu ir bijis samērā maz, jo ir atrasts ļoti maz šo gnostiķu rakstu un lai vai kā mums varbūt nepatīk vai neinteresē šie darbi, tie tomēr sniedz mums alternatīvu, lai varam saprast un novērtēt savu patieso Kristus vēsts mantojumu, kuru mēs kā Kristus līdzbiedri, draugi un mantinieki esam saņēmuši.
Latviešu valodā izdotie apokrifu darbi jeb gnostiskie evaņģēliji. Foto: Didzis Kukainis
Nobeiguma vietā
Mīļie draugi un bloga lasītāji, es diezgan apzināti šajā grāmatas aprakstā neizplūdu detaļās par katru no šiem manuskriptiem, jo tad šim ierakstam būtu teju vai grāmatas forma. To es atstāšu jums iepazīt personīgi vai arī kādos vēlākos ierakstos aprakstīšu daļu no šiem kodeksiem un manuskriptiem. Patiešām atklāti sakot varu jums pateikt, ka šo grāmatu par manuskriptu vēsturi jeb pa pēdām kanonam varēja lasīt kā zināmu detektīvromāna cienīgu vēstījumu, kurā netrūkst ne spraiga sižeta, ne asāku pavērsienu. Jums kā vēl topošajiem šīs grāmatas lasītājiem noteikti varētu īpašu interesi izraisīt grāmatas 5. daļa, kurā notiek lielā puzles likšana un tiek skaidrots, kas ir zvēra skaitlis un citi varianti, tāpat cik un kādas ir atšķirības starp manuskriptiem, īpaši aizraujošās 25 lielākās atšķirības un tā tālāk, tādējādi es domāju, ka šī grāmata ir nepieciešama ikviena sevi cienoša kristieša un aktīva Bībeles lietotāja mājās, lai nepakļautos mītiem, sazvērestības teorijām, bet ar savām acīm izlasītu vērā ņemamus faktus par Bībeles manuskriptu ceļiem un neceļiem, kanona izveidi un apstiprinājumu, kā arī iepazītos ar dažādu Bībeles manuskriptu pētnieku viedokli un to atšķirībām. Grāmatas autors šajā darbā ne velti lasītāju iepazīstina ar svarīgākajiem atradumiem, kas izdarīti pēdējos gadsimtos.
Lai ar Dieva palīdzību mums ikvienam ikdienas izdodas izprast Viņa Vārdu un tajā dzīvot! +
Codex Sinaiticus. Foto atrasts šeit: Biblical Archaeology Society, google.com