Teoloģijas definīcija

Photo by Annie Spratt on Unsplash; kolāža: Didzis Kukainis

Publikācijā izmantoti lekciju konspektu materiāli un piezīmes no lekciju kursa "Ievads teoloģijā"

Pirms sākam analizēt, kas ir teoloģija, ir nepieciešami vēl daži paskaidrojumi. Ikviena disciplīna jeb zinātnes nozare izstrādā noteiktus valodas terminus, kas palīdz tai aprakstīt tajā notiekošos procesus un apzīmēt tās objektus. Šī zinātniskā valoda ir atšķirīga no ikdienas valodas. Piemēram, kad runā divi kardioloģijas, atomfizikas vai ķīmijas eksperti, tad cilvēks no malas droši vien tur varēs maz ko saprast. Tomēr bez šiem speciālajiem terminiem konkrētā zinātnes nozare nevarētu attīstīties, viņi nevarētu izteikt to, kas ir būtisks un apmainīties zināšanām. Tas pats attiecas arī uz teoloģiju, tā ir izstrādājusi zināmu jēdzienu kopumu, kas atšķiras no ikdienas valodas, un bez kuriem nevarēs iztikt tās izklāstā.

Ikvienai valodai ir sava specifika, tā ir saistīta ar noteiktu reģionu un kultūru, tā veidojas un pastāv konkrētā vēstures posmā. Tomēr tā valoda, kas runā par Dievu, cenšas būt universāla, jo tā vēlas vērsties pie visiem cilvēkiem, neatkarīgi no to lokālajām un vēsturiskajām īpatnībām. Tāpēc var runāt par diviem teoloģijas līmeņiem. Pirmais ir universālais, vispārīgais, kas ir derīgs visām kultūrām un visiem laikiem. Otrais būtu šo universālo patiesību izteikšana jeb "pārtulkošana" konkrētās kultūras videi.

Tad, kad tiek mēģināts izteikt cilvēka iekšējo pieredzi, sevišķi to, kas skar viņa attiecības ar Dievu, var rasties arī situācijas, kad to nav iespējams adekvāti izteikt, pat lietojot teoloģijas izstrādātos terminus. Tādos gadījumos bieži vien tiek izmantoti jēdzieni, kas tiek aizgūti no citām zināšanu jomām. Daiļliteratūrā to sauc par "metaforu". Tad, kad tiek runāts par pasaules aizsākumiem, bieži vien tiek izmantots mīts kā informācijas nesējs.

Augstāk minēto grūtību dēļ bez t.s. pozitīvās jeb apliecinošās (katafātiskās) teoloģijas pastāv arī t.s. negatīvā (apofātiskā) teoloģija, kas runā nevis par to, kas ir Dievs, bet gan par to, kas Viņš nav.

Vārds teoloģija ietver divus grieķu valodas terminus - Logos un Theos. Grieķu jēdziens logos ietver sevī ļoti daudzas nozīmes. To varam pārtulkot kā runa, mācība, vārds, jēdziens, uzdevums. Savukārt jēdziens theos nozīmē: Dievs. Tātad pašā vienkāršākajā veidā varam šo jēdzienu [teoloģija] pārtulkot kā: vārds, mācība jeb pārdomas par Dievu.

Terminu teoloģija lietoja jau grieķu filosofi, attiecinot to uz mācību par ideju - logosu. Vēlāk kristieši tā nosauca zinātni, kas runā par Dievu un visu to, kas saistīts ar Viņu. Pirmkārt, šis termins, runājot par Dievu, tika lietots, atsaucoties tikai uz prātu, veidojot tā saukto filosofisko vai dabīgo teoloģiju. Otrkārt, nosaukums teoloģija tika lietots, lai runātu par Dievu, atsaucoties uz ticību un atklāsmi. Tādā gadījumā to sauc par dogmatisko jeb atklāto teoloģiju, kas ir tāda, kas balstās uz atklāsmi. Jau nosaukums liek nojaust, ka mācītā viela ir sarežģīta, jo tā ietver divus elementus: pirmkārt, izteikti cilvēcīgo - logos, un, otrkārt, pārdabisko - theos.

Sv. Anselms definē teoloģiju kā fides quaerens intellectum (ticība, kas meklē izpratni). Tā ir klasiskā teoloģijas definīcija. Tātad teoloģija ir ticība, kas cenšas sevi labāk izprast. Tāpēc tā nav tikai ticība Dieva Vārdam un nav arī tikai prāta darbība, bet sintēze starp ticību un prātu. Citiem vārdiem, tā ir ticības iemiesošanās intelekta un racionālās zinātnes pasaulē. Ticība piedāvā prātam jaunu vielu, lai tanī iedziļinātos, to meditētu, saprastu un kontemplētu, bet prāts savukārt dod instrumentus, lai ticība varētu tikt saprasta un nodota tālāk.

Izcilais katoļu 20. gs. teologs Īvs Kongārs dod šādu teoloģijas definīciju:

"Teoloģija - tā ir zinātne, kurā kristieša prāts, stiprināts un apgaismots ar ticību, cenšas racionāli apjēgt jeb aptvert to, kam viņš tic, t.i., Dieva atklātos noslēpumus un to, kas no tiem izriet."

Ticības doktrīnas kongregācija 1990. gada 24. maijā izdeva īpašu dokumentu Par teologa uzdevumu Baznīcā. Tur tiek rakstīts: "Ticības dabā ir tieksme pēc izpratnes, jo tā atklāj cilvēkam patiesību par viņa sūtību un arī ceļu, kā to sasniegt. Un pat ja tas pārsniedz mūsu iespējas - izteikt vārdos šo mums atklāto patiesību, ja jēdzieni, kurus lietojam, nespēj tās (neizmērojamo lielumu) izteikt pilnīgi (Ef 3, 19), tad tā tomēr aicina prātu (kas ir Dieva dāvana, lai tas spētu saprast patiesību) ieiet tās Gaismā, kura dos iespēju izprast to, kam viņa ir ticējusi. Teoloģiskā zinātne, kura atbildot patiesības balss aicinājumam, meklē ticības izpratni, palīdz Dieva tautai, atsaucoties uz apustuļa ieteikumu (1 Pēt 3, 15) atlīdzināt katram, kas prasa norēķinu par to cerību, kas ir viņos." (N 6).

Teoloģija padara iespējamu ticības izpratni un tās nodošanu tālāk arī tiem, kas vēl nepazīst Kristu, lai viņi varētu to meklēt un arī atrast. Teoloģijas pamatā ir alkas pēc patiesības iepazīšanas. Vienlaicīgi patiesība, kas, kā mēs zinām, savā dziļākajā būtībā ir pats Dievs, mudina to nodot tālāk. Šai ziņā teoloģija izriet arī no mīlestības, kurai nav vienaldzīgs citu cilvēku liktenis. Tātad teoloģija, pirmkārt, ir līdzdalība dievišķajā patiesībā, tas ir, paša Dieva zināšanā, kas Viņam ir attiecībā uz sevi pašu, uz pasauli un cilvēku. Otrkārt, tā ir līdzdalība dievišķajā mīlestībā, "Kas grib, lai visi cilvēki tiktu izpestīti un atzītu patiesību (1 Tim 2, 4)."

Pirms mēs dodamies tālāk, ir jāveltī daži vārdi jēdzienam "ticība". Ir jāatzīmē, ka ir iespējami vairāki ticības veidi. Psiholoģijas pētījumi parāda, ka cilvēks nevar dzīvot bez ticības, bez paļāvības nostājas. Ticība un paļāvība kā tāda ir viena no cilvēka eksistences pamata dimensijām. Iedomājieties cilvēku, kurš no bērnības pilnībā noraida jebkādu ticību. Tādā gadījumā pat skolā viņš neko nevar iemācīties, jo nepieņems to, ka, piemēram, pastāv Āfrika, ko viņš nav redzējis. Tātad cilvēkā pastāv dabīgā ticība, kad viņš, piem., paļaujas uz citiem, savu tuvāko, pieņem to, ko viņam saka, māca. Ticība, par kuru mēs šeit runāsim, ir kaut kas vairāk, tā ir pārdabiskā jeb kristīgā ticība. Šī pārdabiskā ticība, kas vienlaicīgi ir arī Dieva dāvana, dabīgajā ticībā atrod savu ligzdu, savu vietu. Šī dāvana bagātina ticīgo gan subjektīvi, gan objektīvi. Subjektīvi - tāpēc, ka tā aktivizē cilvēka spēju uzklausīt un pieņemt Dieva vārdu, objektīvi - tāpēc ka tā šai spējai uztvert patiesību atver jaunu apvārsni.

Ir svarīgi apzināties to, ka saistība starp ticību un prātu nav kaut kas otršķirīgs un pārejošs, bet ir tieši saistīts ar teoloģijas dabu un būtību, un ka šī saikne ir nepārraujama. Ja šī saikne novājinās, tad arī teoloģija pagrimst. Neņemot vērā ticību, teologs nonāk racionālismā, savukārt, atstājot novārtā prātu vai noliedzot tā nozīmi, nonākam aklā fideismā (latīn. fides - ticība).

Definīcija fides quaerens intellectum tātad liek nojaust teoloģiskās zinātnes partikulāro statusu, kas ir pilnīgi atšķirīgs no citām zinātnēm, tāpēc, ka šajā zinātnē tiek apvienoti divi avoti: ticības pārdabiskais avots ar saviem īpašiem objektiem (sv. Bonaventūra runā par lumen sacrae scripturae - Svēto Rakstu gaisma) un arī prāta dabīgais avots ar saviem objektiem (sv. Bonaventūra runā par lumen cognitionis philosophicae - prāta filosofiskā gaisma).

Tātad, lai labi saprastu to, kas ir teoloģiskā zinātne un kādā veidā tā darbojas, ir jāņem vērā tās sarežģīto dabu, tas ir, šos divus zinātnes avotus. Tad ir jāuzver arī pārdabiskā principa prioritāti, t.i., ka fides ir vadošā loma attiecībās ar ratio, tātad prātam teoloģijā ir kalpošanas loma. Tas tomēr nebūt nenozīmē, ka prāta jeb dabīgā avota loma būtu otršķirīga vai provizoriska. Jā, prāts ir pakārtots ticībai, bet tas, kurš vēlas nodarboties ar teoloģiju, bez prāta tomēr nevar iztikt. Ja mēs sakām, ka ticība ieņem pirmo vietu, tad ar to gribam parādīt, ka ticība ir tā, kas dod teoloģijai objektu, principus, saturu, substanci, dvēseli, bet prāts dod izteiksmes formu, struktūru, miesu un palīdz izteikt atklātās patiesības piemēroti dažādām kultūrām. Var teikt, ka pateicoties fides, teoloģija iegūst semantiku (jēgu jeb nozīmju kopumu), bet pateicoties ratio - gramatiku (vārdu un teikumu uzbūvi). Jau pieminētajā Baznīcas dokumentā mēs varam izlasīt: "Pateicoties teoloģijai, ticība kļūst saprotama un var tikt dota tālāk arī tiem, kas vēl nepazīst Kristu, lai viņu prāts varētu meklēt Kristu un arī atrast (Piezīme: šeit ar to tiek domāts, ka teoloģija dod viņu prātam pirmo impulsu, "barību", rosina to domāt, pamudina sākt meklēt Kristu, lai beigās meklētājs varētu nonākt līdz ticībai). Teoloģija, kas ir paklausīga patiesības, kura tiecas sevi komunicēt citiem, pamudinājumam, izriet arī no mīlestības un no tās dinamisma: ticības aktā cilvēks pazīst Dieva labestību un sāk Viņu mīlēt, bet mīlestība vēlas vienmēr labāk pazīt to, ko mīl. Šie divi teoloģijas avoti, kas ir ierakstīti Dieva tautas garīgajā dzīvē un aicinājumā nest ticību tālāk, nosaka arī veidu, kādā tai ir jātiek izstrādātai, lai tā varētu apmierināt prasības, kas izriet no tās dabas."

Teologu specifiskais darbs sākas tad, kad ticība vēršas pie prāta, sāk izmantot lumen naturalis, lai labāk izprastu Dievu un tādā veidā arī veidotu sistemātisku mācību par Dievu. Mēs varam teikt, ka no hermeneitikas viedokļa teoloģijā ir iespējamas divas pieejas - "uz augšu" un "no augšas". "Uz augšu" - tā ir pieeja, kurā tiek izmantoti visi prāta līdzekļi, lai iegūtu labāku ticības izpratni, tajā tiek izmantoti cilvēcīgās zinātnes principi, lai izteiktu ticību, bet pieejā "no augšas" visa cilvēcīgā kultūra tiek apspīdēta ar ticības gaismu, kas nāk no Dieva Vārda un kas to dziedina, bagātina, atklāj tai dziļāku patiesību, citu nozīmi lietu vērtējumā.

Noslēgumā jāsaka, ka teoloģijā apvienota ticības un prāta gaisma, veidojot jaunu zinātni, kurā ticība sniedz patiesību un prāts dod savu izteiksmes veidu atklātajai patiesībai.