Gnozeoloģija un izziņas process cilvēkā (2. daļa)

Photo by Sanwal Deen on Unsplash; kolāža: Didzis Kukainis

Tikai daudzpusīgā (atslēgas vārds - "daudzpusīgums", latīn. multidimensionalitāte) gnozeoloģija ļauj "iziet" uz transcendento, vienpusīgās gnozeoloģijas tos nepieļauj. Cilvēks ir daudzpusīgs - 4 dimensijas: attiecības pašam ar sevi; attiecības ar līdzcilvēkiem; attiecības ar materiālo vērtību pasauli; attiecības ar Dievu. Vienpusīgās gnozeoloģijas ir: empīriķi - tikai jutekliskā pazīšana; racionālisti - tikai prāta jēdzieni; strukturālisti - cilvēks ir kā pielikums struktūrām, kas nosaka mūsu dzīvi (piem., freidisms, simbolisms). Jāatmet visas gnozeoloģijas, kas neskata cilvēku visā tā daudzdimensionalitātē, tomēr daudzpusīgās gnozeoloģijas skatījumā tā uzturēs kritisku dialogu ar vienpusīgajām gnozeoloģijām, atmetot to, kas maldīgs, bet uzņemot vērtīgos elementus, lai tos papildinātu saskaņā ar daudzdimensionalitāti.

Prāta stāvokļi attiecībā pret patiesību:

Neziņa (nescientia) - totāla zināšanas prombūtne. 

Ignorance (ignorantia) - vajadzīgās zinātnes pārvaldīšanas trūkums. 

Šaubas (dubium) - prāta svārstība starp divām pretrunām. Šaubas var radīt gara nemieru. Ja izzinām un saprotam patiesību, šaubas var pārvarēt, aizvedot mūs no nenoteiktības uz noteiktību jeb intelektuālo drošību. 

Aizdomas jeb nedrošs pieņēmums (suspicio) - svēršanās uz pretrunu, paliekot nenoteiktībā, piem., kāds, iespējams, "apgriezis kažoku"... 

Varbūtība motivē prāta spriedumu (opinio) - pieķeras vienai no pretrunas pusēm, bet vēl ar zināmām bailēm par otrās puses patiesību. 

Kļūdīšanās (error) - nepatiess spriedums; maldīšanās ir tikai tad, ka apgalvo nepatiesību. 

Noteiktība jeb intelektuālā drošība (certitudo) - piekrišana drošticamai patiesībai bez jebkādām maldīšanās bailēm. Tad tāds ir pilnīgs prāta stāvoklis attiecībā pret patiesību. 

Pārējie ir nepilnīgi prāta stāvokļi.

Intelektuālās drošības jautājums - kā varam būt droši par to, ka zinām patiesi?

Intelektuālās drošības jautājums:

Tiek veikts izziņas process (saskaņā ar shēmu 1. daļā), pēc tā dvēseles intencionalitāte vērš savu refleksiju uz šo veikto izziņas ceļu. Ja šī izziņa notiek atbilstoši Patiesībai, tad šī refleksija ar to saskan, tādējādi varam būt pārliecināti, ka zinām patiesi.

Universālā skepticisma kritika un kā veicināt skeptiķa atveseļošanos?

Skeptiķis netic iespējai iegūt Patiesību; nemitīgas šaubas par visu, prāts diezvai var izzināt; process ir viss, mērķis - nekas; viss ir relatīvs.

Vienīgā visstiprākā pieeja Patiesībai ir ontoloģiskā pieeja (pieeja, kas apliecina, ka Dievs ir augstākais, pilnīgākais Labums). Patiesība ir ontoloģiska. Absolūtā Esamība uztur Patiesību, jo IR PATIESĪBA. Izziņas process ir Mīlestības darba turpinājums, pats augstākais Labums. Izziņas process nodrošina (nosaka) mūsu pasaules redzējumu. 

Izziņas struktūra tiek atklāta (refleksijas ceļā), nevis konstruēta!

Cilvēks var būt tikai līdzdalīgs Patiesībā, nevar viņu izsmel: ir atrasta kāda patiesība, bet aizvien tiecas, meklē... jo aizvien alkst, jo patiesības meklējumi ir dinamiski. Patiesība ir dota, bet viņu aizvien ir jāmeklē un tā rodas aizvien jauni filosofiski un reliģiski teksti, paplašinās sapratne par to, kas ir Patiesība. Kā nemeklē patiesību, tā zūd saskare ar patiesību.

Prāts nerada maldus, maldus rada dvēseles apetetīvā daļa, nepareizi ietekmējot tās intelektīvo daļu - nestrādā intelekts, tādējādi spriež, redz nepareizi. Prāts darbojas pareizi, bet apstākļi ietekmē un rodas maldi. 

Gnozeoloģiju mācās savas intelekta formācijas dēļ, lai pareizi, droši atrastu patiesību.

Patiesības avots = Autoritāte & Tradīcija. Dievs ir Persona, personība. Patiesībai ir personālistisks raksturs. Apgaismības laikmetā tiek nosvītrota Autoritāte & Tradīcija, to nozīme; vajag domāt pašam. 20. gs. modernā hermeneitika (Gadamers) atjaunoja Autoritātes & Tradīcijas nozīmību.