Gnozeoloģija un izziņas process cilvēkā
Photo by Sanwal Deen on Unsplash; kolāža: Didzis Kukainis
Kādreiz, kad senāk studēju teoloģiju katoļu universitātē, tad man bija daudzi un dažādi studiju kursi, tostarp, arī filosofijā, filosofijas vēsturē, metafizikā, gnozeoloģijā un daudz visur citur, arī teoloģiskajās disciplīnās. Joprojām esmu saglabājis savu studiju laiku pierakstus un konspektus, un tā kā joprojām esmu absolūts filosofijas fans, tad domāju iepazīstināt arī jūs, mana bloga lasītājus, ar dažādām lietām un zināšanām, kuras guvu teoloģijas augstskolā. Pirmo tēmu izvēlējos gnozeoloģiju un izskaidrošu izziņas procesu cilvēkā, kā mums to mācīja profesore Māra Kiope. Lai noder!
Gnozeoloģija (latīn. gnosis - zināšanas; sin. epistemoloģija) - izziņas teorija; mācība par zināšanu iegūšanu. Gnozeoloģija pēta izziņas robežas un metodes, kā arī drošticamību (atkārtojamību?). Gnozeoloģijas uzdevums ir zināšanu problemātikas filosofiska izpēte.
Akvīnas Toms uzsvēra cilvēka dabas vienību - cilvēks ir dvēseles un miesas vienība. Bez dvēseles miesai nebūtu atbilstošas formas, bet bez miesas dvēselei nebūtu nepieciešamo maņu orgānu, lai sāktos izziņa.
Akvīnas Toma mācība par dvēseli - faktiski izriet no filosofiskās psiholoģijas. Dvēseles struktūra: intelektīvā daļa (latīn. - intellectus - sapratne) - prāts, intelekts. Prāts dod pavēli gribai, lai tuvinātos mērķim. Dvēseles darba auglis = prāts un griba (potences). Apetetīvā daļa (latīn. iekāre) - kas iekāro, kas tiecas? Griba! Griba + emocijas (latīn. emotio - aizkustinājums) = iekāre. Lai novērstu pārmērīgu emotio, esam aicināti lūgties. Veģetatīvā daļa - nav atkarīga no mums.
Doma ir dvēseles darbības rezultāts.
Cilvēka augstākā būtība = dvēsele; dvēselē augstākā būtība - intelektīvā daļa - homo sapiens, sapratnīgs cilvēks. Prāts meklē pēc autoritātes; kristiešiem autoritāte ir Atklāsme.
Izziņas process cilvēkā: dvēseles vērstība - intencionalitāte kā cilvēka un pasaules komunikācijas veids
Intencionalitāte jeb dvēseles vērstība dvēseli saista ar apkārtējo pasauli.
Intuitio = tiešais tvērums; tiešskate (sal. Haralds Biezais).
Patiesība = intelekta un lietas saskaņa (adaequatio intellectus et rei).
Aptverot lietu, kļūst redzama patiesība.
Izziņas procesa shematisks attēlojums:
Dievs nerada abstraktas būtnes. Cilvēka garā jau dabiski ir iedzimta stipra dabiskā tieksme meklēt un atrast autentisko patiesību, kas apgaismo un vada cilvēka aktivitāti, praksi, jūtu dzīvi utt. Mūsos ir iekšēja sajūta / "asinsbalss" pazīt patiesību. Dvēseli nevar apmānīt, lai ko un kā arī mainītu ķermenī. Visos cilvēkos dziņa pēc laimes ir ļoti stipra, alkaina. Šī dabiskā dziņa būtībā ir akla, tāpēc ir nespējīga atrisināt cilvēka laimes problēmu. Tomēr mūsos ir tā dēvētais "mīlestības nemiers", kas ir dzinējspēks, lai alktu izzināt, izzinātu un rastu harmoniju ar Radītāju - praktiski tas arī ir ceļš, lai dabiskā mīlestībā, kas ir mūsos, gūtu autentisku laimi - pazīstot Dievu, cilvēks kļūst laimīgs.
Ir viegli izzināmas patiesības, ir grūti izzināmas patiesības, ir arī nepieejamas patiesības. Atklājot patiesību, cilvēks savā dabiskajā intelektualitātē novēršas no "nepatiesības" un noenkurojas pie patiesības.