Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 6. Pāvestības tumšākais laiks, «saeculum obscurum»

Kadavera sinode. Attēls atrasts internetā, google.lv

Efektīvajai Karolingu dinastijas valdīšanai norietot, būtiski tika iedragāta arī pāvestības vara, slava un morāle. Protams, jāsaka, ka pāvestībai laiku laikos ir bijušas morālas dabas problēmas, to nebūtu pareizi noliegt, tomēr šajā ierakstā aplūkotais pāvestības vēstures periods ir bijis viens no tumšākajiem visā vēstures gaitā. Ne velti to dēvē par pornokrātijas vai pāvestības dzelzs laikmetu. 846. gadā musulmaņu pirāti iebruka sv. Pāvila un sv. Pētera baznīcās. Savstarpējie frakciju strīdi nesargāja pāvestību un Itāliju. Pāvests Jānis VIII 882. gadā tika brutāli nogalināts. Šis pāvests pāvestības vēsturē bija pirmais, kuru nogalināja. 896. gadā notika makabrā Kadavera sinode, par kuru lasīsim tālāk. Pāvestības situācija pasliktinājās dienu no dienas. Un šeit pie pāvestības apvāršņa parādījās mežonīga un ar sliktu vēstures slavu apvīta sieviete - Marozija. Viņa bija mīļākā vienam pāvestam un cita pāvesta māte.Ne velti šis periods pāvestības vēsturē iegājies kā pornokrātijas laikmets. Bet šī posma nobeigumā notika arī pāvesta valstu atjaunošana Karolingu dinastijas laika robežās, ko nodrošināja Otona I pie varas nākšana un Rietumu impērijas atjaunošana 962. gadā. Eiropa piedzīvoja garīgās dzīves reformu viļņus. Vācu imperatori valdīja pār pāvestību, bet būdami augstsirdīgāki un labāk izglītoti, tā bija labākā izvēle nekā Romas aristokrāti. 

10. gadsimts pāvestības vēsturē ir tās tumšākais moments. Ne velti protestantu vēsturnieki šo periodu nosauca par "pornokrātiju", uz ko katoļu teologi un vēsturnieki vien diplomātiski atsaucas kā uz "pāvestības tumšākajiem laikiem" vai "pāvestības dzelzs laikmetu". Par šo pāvestības vēstures norietu atbildība principā ir jāuzņemas Karolingu dinastijas valdīšanas sabrukumam. Dinastijas iekšējie strīdi karaļa Luija Dievbijīgā (valdīja 814 - 840) laikā bija nebeidzami un tādējādi veicināja šīs Karolingu dinastijas izzušanu no vēstures skatuves. Karolingi piedzīvoja uzbrukumus no vikingiem, musulmaņiem un maģāriem (ungāriem), kas būtiski patērēja viņu uzmanību un resursus. Romā, izzūdot imperiālajai valdīšanai nonāca pie aristokrātisko frakciju strīdiem, kas Romu ievilka brutalitātē un haosā. 

Šo, atklāti sakot, nepieņemamo un drausmīgo pāvestības vēstures periodu mēs varam iepazīt, izlasot vien trīs piemērus, kuri raksturo šo laiku:

• pirmā lieta - vēsturiski skumjākā epizode pāvestības vēsturē bija t.s. "Kadavera sinode" jeb, latviski sakot, "līķa sinode". Kā mums vēsta vēsture, pāvests Formoss, kurš valdīja no 891. līdz 896. gadam, par pāvestu tika ievēlēts ar pro-karolingiešu partijas Romā atbalstu, kuras pretinieki atradās Spoleto un Ziemeļitālijā. Kad Formoss nomira, viņa pretinieki nodrošināja pāvesta Stefana VI ievēlēšanu, kurš valdīja tikai vienu gadu laikā no 896. līdz 897. gadam, un kurš Formosu kaismīgi ienīda. Pāvesta Formosa ķermenis tika ekshumēts, saģērbts pāvesta drānās, nosēdināts tronī un tika "tiesāts" par nodevību un dažādiem citiem noziegumiem.

«Mironis, apģērbts pāvesta tērpā un iesēdināts tronī, tika apsūdzēts zvēresta laušanā un citos noziegumos un tika nosodīts, izraujot svētīšanā lietotos pirkstus un pašu pēc tam iemetot Tibrā.» (Eimons Dafijs)

Gada laikā mainoties politiskajam kursam, pāvests Stefans VI tika pūļa nolaupīts, arestēts un noslepkavots. Pāvests Jānis VIII arī tika brutāli noslepkavots mazāk nekā divdesmit gadus senāk un bija pirmais pāvests, kuru nolaupīja. Te gribas izsaukties: «Sic transit gloria mundi!» Tā paiet pasaules godība! 

• Pirmajā 10. gadsimta pusē Romā valdīja Teofilakta un Teodoras ģimene. Teofilakts bija hercogs un armijas virspavēlnieks (latīn. - magister militum), kā arī vestararius jeb atbildīgais par Baznīcas finansēm. Marozija (892 - 937), Teofilakta meita, bija pāvesta Sergija III (valdīja 904 - 911) mīļākā, no kura ieņēma bērnu - dēlu, kurš vēlāk tika ievēlēts kā pāvests Jānis XI (valdīja 931 - 935). Marozija laika gaitā pār vīriem apņēma trīs ietekmīgus vīriešus, kuri duetā ar viņu panāca pāvestu iecelšanu un atcelšanu pēc viņas gribas.
• Alberiks II, Marozijas un Alberika I dēls, uz savas nāves gultas pieprasīja, lai par pāvestu kļūtu viņa 18 gadus vecais dēls Oktaviāns. Oktaviāns tika ievēlēts pāvesta amatā un nomainīja savu vārdu uz Jānis XII, kļūstot attiecīgā laika posma vēsturē tikai par otro pāvestu, kurš maina vārdu. Vēlākajos laikos, ar dažiem izņēmumiem, pāvesti ir sekojuši šim piemēram un mainījuši savu vārdu, stājoties amatā. Pirmais pāvests, kurš nomainīja vārdu, bija Jānis II (valdīja 533 - 535), jo nevēlējās tikt saukts savā pagānu dieva vārdā Merkūrijs. Jānis XII nostiprināja saiknes ar vācu karali Otonu I (valdīja 936 - 962), kurš pārapstiprināja karolingiešu laika Romas teritoriālās pretenzijas.

10. gadsimts un 11. gadsimta agrīnais sākums pāvestībā iemieso vēsturiskos paradoksus. Pāvestībā dominēja ietekmīgās romiešu un centrālās Itālijas ģimenes. Romas pāvestība bija prestiža ārpus Itālijas un tikai pavisam nedaudz pašā Itālijā. Pāvestība turpināja vērsties pret Bizantijas impēriju. Pāvesti nodrošināja katoļu Baznīcai Poliju un Ungāriju. Pāvesti veicināja klosteru reformu un strādāja pie lielās Klīnī klostera reformas, kura bija tikusi dibināta 909. gadā Burgundijā. 993. gadā pāvests Jānis XV (Jānis Kreščentius) veica pirmo kanonizāciju pāvestības vēsturē, svēto kārtā ieceļot Augsburgas Ulrihu (Ulrich von Augsburg). Līdz tam kanonizācija bija lokālo Baznīcu atbildība. 

Pāvests Silvestrs II. Foto: atrasts google.lv

Pāvests Silvestrs II, dzimis kā Aurilakas Žerberts aptuveni 945. gadā, ir viens no saistošākajiem pāvestiem viduslaikos, tādēļ mēs nedaudz iepazīsim viņa biogrāfiju. Dzimis Francijā, kur arī izglītojies robežzemē Vikā starp Franciju un Spāniju, kur viņam bija piekļuve arābu matemātiskajām  un zinātniskajām zināšanām. 972. gadā devās uz Reimsu, kur studēja dialektiku un pēc pavisam neilga laika kļuva par savas skolas pārzini. 998. gadā, pateicoties vācu ķeizara Otona ietekmei, Aurilakas Žerberts kļuva par Ravennas arhibīskapu un gadu vēlāk, 999. gada 2. aprīlī viņš tiek ievēlēts par pāvestu. Šos panākumus viņam arī nodrošināja Otons. 

Aurilakas Žerberts bija pirmais franču pāvests, kurš savu vārdu Silvestrs II izvēlējās, lai simbolizētu pāvesta-imperatora sadarbības ideālu starp Romas imperatoru Konstantīnu un pāvestu Silvestru I.