Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 4. Pāvestība Kārļa Lielā laikmetā
Pāvests Leons III kronē Kārli Lielo par Svētās Romas impērijas ķeizaru; britannica.com
8. un 9. gadsimta pāvestība bija ārkārtīgi lielu izmaiņu priekšā un ierauta daudzu vēsturiski nozīmīgu lēmumu seku rezultātos. Zaudējot saikni ar Konstantinopoli, pāvestība pievērsās frankiem, lai tādējādi sevi pasargātu no lombardiešiem. Karalis Pipīns III noslēdza savienību ar pāvestu Stefanu II 754. gadā, kuru atkārtoti apliecināja un nostiprināja Pipīna III slavenais dēls, Kārlis Lielais (Charlemagne). Viens no šajā rakstā minētā laika posma diženākajiem notikumiem bija Kārļa Lielā kronēšana 800. gada Ziemassvētkos, kuru veica pāvests Leons III, tādējādi veicinot kristietības nostiprināšanos uz izplatīšanos. Pāvesti un Kārļa Lielā pārstāvētie Karolingu dinastijas pārstāvji veicināja katolicisma misionāro darbību tālu ārpus Romas impērijas robežām, gan arī veicināja Baznīcas hierarhijas uzplaukumu, kā arī reformēja Baznīcu visā Rietumu telpā. Lai gan pāvesti un Karolingu dinastija bija smagi strādājuši pie tā, lai attīstītu Baznīcu un tās darbu, vēlākos laikos daudzi apstrīdēja priesteriskās un varas pozīciju saiknes. Romā un Itālijā panāktais miers mums no šī laikmeta ir atnesis daudz izcilu mākslas objektu, kuri ir baudāmi un novērtējami pat pēc tik daudziem simtiem gadu.
Kā savā lielajā darbā «Svētie un grēcinieki» raksta tās autors Eimons Dafijs, «Kārlis Lielais bija īsts sv. Pētera dēls, bet viņu arī fascinēja impēriskās Romas mirdzums, ko viņš bija apņēmies atjaunot savās valstīs. Viņš savu patricieša lomu uztvēra nopietni un bija iecerējis paplašināt un nostiprināt franku ietekmi Itālijā.»
Baznīcas vēstures rokasgrāmata par šo periodu vispārēji saka tā:
«Viduslaiku vēsturē izšķirošs ir Kārļa Lielā valdīšana laiks, kad valsts un Baznīca kļuva par tik ciešu veselumu kā vairs nekad vēlāk. Kārlis Lielais par savu valdīšanu jutās tieši atbildīgs Dieva priekšā. Viņš uzskatīja, ka ir valdnieks pār visu kristietību. Viņa varai un valdīšanai nevarēja līdzināties nedz pāvesta, nedz Bizantijas ķeizara vara. Kārlis Lielais ļoti cienīja pāvestu kā kristietības apustuliskās tradīcijas un vienotības simbolu. Bet savas valsts Baznīcu Kārlis Lielais vadīja ar apziņu, ka tas ir viņam paša Dieva dots uzdevums.»
Līdz 8. gs. vidum pāvestiem un Kārļa Lielā vadītajiem frankiem bija visai sporādiski, reti kontakti, taču pēc Kārļa Lielā kronēšanas par ķeizaru un Augustu pāvestība un vara kļuva par ciešiem sadarbības partneriem, kā teiktu mūsdienās. Pāvestība, atbrīvota no militāriem un materiāliem draudiem, ievērojami uzplauka. Rietumos pieņemtā sv. Pētera godināšana atjaunoja Rietumu skatu uz Romu un varētu pat sacīt, ka notika sava veida Eiropas "atkārtota romanizēšana".
Pāvestības un franku karalistes savstarpējās attiecības uzplauka, savā ziņā pasliktinoties pāvesta un Bizantijas impērijas attiecībām, lombardiešu spiedienam uz Romu un misionārajam darbam vācu zemēs. Pāvestības un Bizantijas attiecībās kāpumi un kritumi teoloģiski un kulturāli bijuši teju visu laiku, taču šajā periodā Bizantija vairs necentās tērēt līdzekļus cīņā pret lombardiešiem Itālijā.
Pāvijā valdošie lombardiešu karaļi Bizantijas klātbūtni Itālijā uztvēra ne tik daudz traucējošu, cik kā daļēju aizvainojumu. Bizantieši šajā laikā saimniekoja Ravennā un Romā, un pārvaldīja šīs pilsētas savienojošo zemes strēli, kas bija nevēlams traucēklis lombardiešu karaļiem pārvaldīt autonomās Spoleto un Benevento hercogistes.
Pāvestība pati neierosināja misionāro darbību ģermāņu zemēs, kas atradās Centrāleiropā, taču labprāt sniedza atbalstu misionāriem - angļu strādniekiem Vilibroram un Bonifācijam, frankiem Emmeramam un Korbiniānam, kā arī īram Kiliānam. Tā kā franki arī vēlējās izplest savu ietekmi šajos reģionos, kopīga franku un pāvestības sadarbība bija nenovēršama.
Piedzīvojot lombardiešu apdraudējumu un nesaņemot atbalstu no bizantiešiem, pāvests Gregors III (valdīja 731 - 741) divas reizes rakstīja Čārlzam Martelam, kurš bija franku karalistes Frankonijā pārvaldnieks. Protams, šīm vēstulēm nesekoja tūlītēja rīcība, un pāvests uzsvērti sāka frankiem atgādināt, ka sv. Pēteris ir debesu karalistes atslēgu turētājs un frankiem ir morāls pienākums steigties palīgā Pētera pēctecim.
Gregors III un viņa pēctecis, pāvests Zahārijs (valdīja 741 - 752) uzturēja regulārus kontaktus ar Kārļa Lielā dēliem, Pipīnu un Karlomanu, uzsverot sv. Bonifācija misiju franku zemēs un franku Baznīcā nepieciešamās reformas. Pēc Karlomana noslēgšanās Montekasīno abatijā 747. gadā, Pipīns 749. gadā rakstīja pāvestam Zaharijam, vai tas ir taisnīgi, ka frankam, kuram ir karaliskais tituls, nav nekādas varas, turpretī tādam, kuram nav karaliskā titula, toties ir visa vara. Uz ko Zahārijs atbildēja uz šo pretrunu, ka tāda ir kārtība, iespējams, atsaucoties uz Salamanu un sv. Augustīnu. 751. gadā Pipīns III kļuva par franku karali un valdīja līdz 768. gadam.
751. gadā lombardiešu karalis Aistulfs iekaroja Ravennu, primāro bizantiešu nometinājumu Itālijā, tādējādi aizsākdams Romas apdraudējumu. 752. gadā pāvests Stefans II (valdīja 752 - 757) veltīgi lūdzās bizantiešiem un Pāvijai. 753. gadā pāvests pievērsās frankiem un vēlāk šajā pašā gadā devās uz Frankoniju - pirmais pāvests, kurš devies pāri Alpiem. Pipīns vēlējās palīdzēt pāvestam, un, saņemdams arī turpmāku viņa franku karalistes atzīšanu, pārliecināja frankus par draudzības nostiprināšanu ar lombardiešiem, lai veiktu iebrukumu Itālijā.
Beigās Stefans kronēja un ar eļļu svaidīja Pipīnu, pretī saņemot Pipīna solījumu palīdzēt pāvestam Itālijā. 755. un 756. gadā Pipīns iebruka Itālijā, sakaudams Aistulfu un viņa lombardiešus, piespiezdams Aistulfam atdot Romai visas viņa iekarotās zemes Itālijā. Ar t.s. "Pipīna dāvinājumu" aizsākās Pāvesta valsts - priekštecis mūsdienās zināmajai Vatikāna pilsētai. Pirmo reizi pāvests kļuva par laicīgu zemju valdnieku un pārvaldīja kādu teritoriju.
Dažus gadus franki bija iesaistīti pierobežas cīņās un lombardieši, juzdamies iedrošināti, atteicās nodot pāvestam zemes un teritorijas, no kurām tie bija zvērējuši atteikties par labu pāvestam. 773. gadā Pipīna dēls Kārlis Lielais (valdīja 768 - 814) galvoja par Itāliju, uzveikdams lombardiešu karali Dezidēriju (valdīja 757 - 774) un sev piesavinoties arī lombardiešu kroni. 781. un 787. gadā Kārlis Lielais noslēdza paktus ar pāvestu, kas izveidoja tādu Pāvesta valsti, kāda tā bija pazīstama (vismaz teorētiski) līdz pat vēl nesenajai vēsturei, kad pāvests kļuva tikai par Vatikāna pilsētvalsts galvu, kādreizējās Pāvesta valsts teritorijas atdodams Itālijai.
Šīs dramatiskās izmaiņas Romā un Itālijā, kā arī franku saistībai ar Itāliju, bija vēsturiskas un nozīmīgas konsekvences pāvesta Romai. Romiešu augstdzimušo pēctečiem atkal bija iespējas ieņemt atbildīgus amatus pāvesta administrācijā un valdībā. Un tiem līdzi Baznīcā tika ievazāti arī dažādi strīdi un frakciju cīņas par ietekmi. Laiks no 768. gada līdz 772. gadam, 779., 813. un 823. gads bija piepildīti ar nestabilitāti un vardarbību. 799. gadā uz ielas pūlis uzbruka pāvestam Leonam III (valdīja 795 - 816), kad tas "svētīšanas un eksorcisma procesijā gāja cauri pilsētai", mēģinot viņam izdurt acis un izraut mēli, lai tas nevarētu pildīt savus pienākumus un tādējādi varētu pāvestu gāzt no amata. Pāvests Leons III tomēr atveseļojās. Par uzbrukumiem atbildīgie bija pāvesta Leona III priekšgājēja pāvesta Hadriāna satrakojušies radinieki. Kārlis Lielais gan vēlējās palīdzēt pāvestam un to aizsargāt, tomēr vēlējās arī ievērot saprātīgu "rokas nost" principu attiecībā uz Romu.
Kārlim Lielajam ir personīgi nopelni un viņu brīnišķīgi raksturojoši darbi visas kristīgās Eiropas kontekstā. Kārlis Lielais radīja pamatus viduslaiku Baznīcas kultūrai. Piemēram, kā raksta «Baznīcas vēstures rokasgrāmata», viņš mērķtiecīgi saimnieciski atbalstīja klosterus, dodot tiem iespēju kļūt par nozīmīgiem kultūras un garīguma centriem. Nozīmīgākais Kārļa Lielā baznīcu celtniecības darbs, kas risinājās paralēli daudzu mazo agrīnās romānikas ciemu baznīcu celtniecībai, bija Āhenes katedrāles celtniecība.
Āhenes katedrāles (Āhenes Doma) iekšskats. Attēls: google.lv
797. gadā Bizantijā par vasilisu jeb imperatori kļuva Irēna, kas līdz tam bija sava dēla, imperatora Konstantīna VI reģente pēc tam, kad 780. gadā nomira viņas vīrs.
Imperatore Irēna. Attēls: google.lv
Lai arī pāvestība ne vienmēr bija drošās rokās, tā jutās pasargāta un spēcīga. Zināmā mērā par to var pateikties Kārļa Lielā valdīšanai un viņa sadarbībai ar pāvesta troni. Kārlis Lielais, kas sevi uzskatīja ne vien par laicīgu valdnieku, bet arī atbildīgu par Baznīcas mācību, kopā ar pāvestu Hadriānu I (valdīja 772 - 795) "nesapratās" jautājumā par ikonu godināšanas tradīciju un tāpat arī Kārlis Lielais ar pāvestu Leonu III nebija vienisprātis par vārda «filioque» ievietošanu Ticības apliecībā. «Baznīcas vēstures rokasgrāmata» vēsta, ka Kārlis Lielais uzstāja, lai ticības apliecībā tiktu ietverts formulējums «filioque», ka Svētais Gars «iziet no Tēva un no Dēla», un tas tika apstiprināts Āhenes sinodē 809. gadā. Pāvests Leons III to noraidīja. Tikai 11. gs. sākumā šis papildinājums ieviesās Rietumu Baznīcas dievkalpojumā.
Pāvests Gregors IV (valdīja 827 - 844) devās uz Frankoniju iejaukties strīdā starp Kārļa Lielā dēlu karali Luiju Dievbijīgo (valdīja 814 - 840) un Luija dēliem. Pāvests to darīja «ratione peccati» (grēka dēļ - latīn.) kā kristīgās baznīcas galvenais priesteris. Bet franki viņam veltīja vien trūcīgu uzmanību. Tāpat šajā laikā pāvesti bez panākumiem centās atņemt Bulgāriju Konstantinopolei, vēlēdamies to atgūt Romas pārvaldībā. Tāpat pāvesti nemitīgi strīdējās ar Bizantijas valdniekiem un Baznīcas vadošajiem klēriķiem teoloģijas un Baznīcas pārvaldības jautājumos.
Pāvests Adriāns (Hadriāns) I sagaida Kārli Lielo. Attēls: google.lv
«Hadriāna I pontifikāts bija pašpārliecināts un dižmanīgs. Pāvesta varas acīmredzamais spēks Kārļa Lielā laikā bija stipri atkarīgs no paša pāvesta rakstura un no Kārļa Lielā cieņas pret viņu. [..] Hadriāna pēctecis bija pilnīgi citāds. Leonam III nebija ne Hadriāna stiprā rakstura, ne aristokrātiskās stājas. Viņš bija neuzkrītošs karjeras garīdznieks ar grieķu vai varbūt pat arābu saknēm, un Kārlis Lielais jau no paša sākuma pret viņu izturējās augstprātīgi. Taču Leonam III bija svarīgākas problēmas par iedomīgo karali pie viņa namdurvīm.» (Eimons Dafijs)