Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 3. Pāvesti, bizantieši un barbari

Pāvests Gregors I jeb Lielais (Magnus), attēls: aleteia.org

Baznīcas un arī pāvestības laikā no 5. līdz 8. gadsimtam mēs varam sastapt un izzināt dažādus turbulentus notikumus, no kuriem divi zīmīgākie ir monofizītisma herēze 6. gadsimtā līdz pat t.s. ikonoklasmam 8. gs. Monofizītisms postulēja, ka "abas dabas Kristū - dievišķā un cilvēciskā - ir tik stipri saistījušās, ka radusies viena - dieva-cilvēka daba un Kristus miesa tāpēc nav cilvēciska, bet ir par dievišķu kļuvusi matērija" (Strods, Katoļu Baznīcas vēsture). Ikonoklasms būtībā nozīmē «svētbilžu graušana», uz kuru sākotnēji pamudināja ļoti burtiska baušļa «Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā» interpretācija, kas attīstījās islāma un jūdaisma ietekmē Bizantijas impērijā un kurai 726. gadā savu piekrišanu deva arī imperators (Leons III), tādējādi sekojot nežēlīgai ikonu darinātāju un pielūdzēju vajāšanai, līdz IX gs. ikonoklasmu pasludināja par ķecerību (hairēzi). 

6. gs. Austrumromas impērijā notika ievērojama Senās Romas valsts Baznīcas atjaunošana. Kad 476. gadā beidza pastāvēt Rietumromas valsts, pāvestība bija nonākusi pilnīgi jaunas pasaules pieredzēšanā un situācijā. 5. gs. sākumā pāvesta vara nonāca ostgotu un Bizantijas ķeizara atkarībā. Pāvestībai nācās piedzīvot ievērojamu ietekmi gan no Bizantijas imperatoriem, gan arī pārorientēties no vienkāršas Vidusjūras kristietības izpratnes uz Rietumu pasaules izpratni. Daudzos veidos, formātos, arī mācībā, notika asas šķelšanās starp Romu un Konstantinopoli.

Vēsturiski divas lielas ķecerības jeb hairēzes, ariānisms 4. gs. un monofizītisms 5. un 6. gs., radīja ārkārtīgi lielu spriedzi pāvesta un imperatora attiecībās no vienas puses, no otras - šo hairēžu nosodījums radīja nesaprašanos starp pāvestu un ietekmīgiem Austrumu Baznīcu pārstāvjiem. 6. gs. norietā Roma un Konstantinopole atšķēlās viena no otras. Imperators Justīns (valdīja 518 - 527) bija kaismīgs katolis, kurš vēlējās mieru un vienotību, tādējādi aktīvi sadarbojās ar pāvestu Hormizdu (Hormisdas) (valdīja 514 - 523), lai panāktu mieru. Tika izstrādāta t.s. "Hormizda formula", kurā vecās Romas pāvesta krēsls tiek salīdzināts un pielīdzināts Jaunās Romas jeb Konstantinopoles patriarha krēslam. Tādējādi tika panākta nosacīta vienotība starp Romu un Konstantinopoli un Konstantinopolē pāvesti sv. Jānis I (valdīja 523 - 526) un vēlākais pāvests sv. Agapits (valdīja 535 - 536) tika uzņemti ar visaugstāko godu. Taču šis vienotības gods drīz tika satricināts un šajā vietā pāvestības vēsturē, varētu teikt, savu lomu sāk spēlēt ietekmīgas sievietes.

Attēlā: imperatore Teodora, imperatora Justiniāna sieva; attēls: britannica.com

Imperators Justiniāns (valdīja 527 - 565) vēlējās neiespējamo - gan reliģisku vienotību Austrumos, gan spēcīgu savienību ar pāvesta pārvaldīto Romu. Viņš nesasniedza nevienu no vēlmēm, pēc kurām alka. Imperatora ievērojamā sieva, imperatore Teodora (498 - 548) apliecināja ticību monofizītisma uzskatiem, līdz ar to Justiniāns vēlējās atrast formulu, kas atklāti nepretotos Halkēdonas koncila atziņām, bet savā veidā izlīgst ar monofizītiem. Imperatora galma teologi izstrādāja t.s. "Trīs nodaļu" nosodījumu. Justiniāns bija nolēmis atkarot Itāliju un viņam bija nepieciešams pāvesta atbalsts un viņš arī vēlējās saņemt pāvesta piekrišanu šo "Trīs nodaļu" nosodījumam. Taču pāvests Silvērijs (valdīja 536 - 537) nemainīja savu viedokli, tādējādi tika arestēts un atstādināts no amata. Pāvesta Silvērija pēctecis, pāvests Vigīlijs (valdīja 537 - 555) tika arestēts, jo šaubījās, taču visbeidzot piekrita V ekumēniskā Konstantinopoles koncila (553) lēmumiem. Roma un lielākā daļa Rietumu gan bija sašutuši par tādu lēmumu, taču Austrumi uzskatīja, ka šis "Trīs nodaļu" nosodījums nav bijis pietiekami spēcīgs. 

7. gadsimtam veidojoties un attīstoties, impērija vispirms sastapās ar persiešu, tad musulmaņu apdraudējumu Austrumos tāpat kā ar slāvu, avāru un bulgāru uzbrukumiem Balkānos. Šajā brīdī vienotība atkal kļuva par imperatīvu, tādējādi imperators Hēraklijs (valdīja 610 - 641) meklēja izlīgšanas un samierināšanās formulu. Viņa galma teologi drīz nāca klajā ar monoenerģisma mācību, kas pavisam īsā laikā pārtapa un attīstījās par monotelētisma mācību, kuras postulēja, ka  Kristum piemīt viens aktivitātes jeb enerģijas princips (monoergisms) un vienota griba (monotelētisms). Taču pāvests Honorijs I (valdīja 625 - 638) pieņēma un atbalstīja šīs mācības, par ko plaši gan Austrumos, gan Rietumos tika nosodīts. Pāvests Martīns I (valdīja 649 - 655) sasauca Romā bīskapu sinodi, vēlēdamies nosodīt monotelētisma mācību, par to imperiālie aģenti arestēja, pazemoja viņu, un ķēdēs ieslēgtu, aizveda uz Konstantinopoli, kur viņa spīdzināšana un pazemošana turpinājās līdz pat viņa nāvei. 

Trešajā Konstantinopoles koncilā (680 - 681) jeb sestajā ekumēniskajā koncilā, kuru sasauca imperators Konstantīns IV (valdīja 668 - 685), šīs mācības tika nosodītas kā hairēzes jeb maldi. Šim imperatora gājienam vajadzēja atjaunot impērijas - pāvestības mierīgu līdzāspastāvēšanu. Taču pēc imperatora Konstantīna IV nāves amatu ieņēma viņa dēls Justiniāns II (valdīja 685 - 695, 705 - 711) sasauca t.s. Piekto-sesto koncilu jeb Trullo koncilu, kurā tika pieņemtas tādas normas, kuras Romai nebija akceptējamas. Pāvests Sergijs I (valdīja 687 - 701) noraidīja šajā koncilā pieņemtās mācības un izsmalcinātā veidā uz šiem koncila lēmumiem atbildēdams, Mises kanonā ievietoja līdz pat mūsdienām pazīstamo Agnus Dei (Dieva Jērs - latīn.) lūgšanas daļu. 

8. gadsimtā situācija būtiski pasliktinājās. Imperiālā valdīšana sasparojas Itālijā ieviest augstākas nodokļu likmes, taču nenodrošinot nekādu palīdzību cīņā pret lombardiešiem. 726. gadā imperators Leons III (valdīja 717 - 741) uzsāka kampaņu cīņai pret ikonām kā pret elkdievības simbolu un daži kvēlākie imperatora sekotāji - ikonoklasti - sāk tās iznīcināt. Attiecigā laikmeta pāvesti ikonoklasmu nosoda. Imperators, atbildot pāvestiem uz tādu rīcību, resp., neatbalstot viņu ikonoklasmā un to nosodot, atņēma pāvestībai kritisko ieņēmumus no Dienviditālijas un Rietumbalkāniem, atdodams to teritoriju bīskapiju pārvaldīšanu Konstantinopoles rokās. 

Atskatoties uz mūsu iepriekš lasīto, mēs zinām, kā pāvestība uzplauka Romas impērijas laikā, tagad tai nākas meklēt jaunus ideoloģiskos un ģeogrāfiskos ietekmes un darbības laukus un apjēgsmi. Pasaule bija mainījusies un arī pāvestībai nācās pielāgoties pasaulei, kāda tā bija izveidojusies post-romiešu Rietumu situācijā. Kur kādreiz bija intensīvs prefektūru, diecēžu un provinču tīkls, tur bija izveidojušās neatkarīgas karalistes, kuras radīja būtiskas problēmas Romai un tās pāvestiem. Daudzas no tām tagad pārvaldīja ariānismam simpatizējoši valdnieki: ostrgoti, visigoti līdz 589. gadam, vandāļi, vienvārdsakot, barbaru ciltis. Principā, Romas pāvestiem nebija šādas pieredzes veidot kādus "diplomātiskos sakarus" ar šīm tautiņām un to līderiem. Taču gribot negribot pāvesti karaļa Teodorika (valdīja 496 - 526) laikā sāka sazināties ar ostrgotiem Itālijā.

Baznīcas druvā apstākļi diezgan ietekmīgi sāka mainīties pāvesta Gregorija (Gregora) I laikā (valdīja 590 - 604). Gregors šaubījās par iespēju panākt miera izlīgumu ar lombardiešiem un pāvestam bija cieši, bet neveiksmīgi mēģinājumi konvertēt tos katolicismā no viņu piekoptās ariānisma ticības, kas, kā mēs zinām, bija sen nosodīta hairēze. Tomēr, kad visigotu karalis Rekarreds (Recarred) konvertējās katolicismā, pāvests Gregors nodibināja ar viņu attiecības un iedrošināja karali. Gregors sāka vēstuļu apmaiņu arī ar arhibīskapu Seviljas Leanderu. Tāpat pāvests veica plašas tematikas saraksti ar franku ķēniņieni Brunhildi (mirusi 613), kura kā reģente valdīja viņas mazdēlu vietā. Visslavenākais Gregora panākums bija misionāru nosūtīšana uz Angliju 596. gadā, kas iezīmēja Anglijas atkalpievēršanu Romas ticībai. 

7. gs. turpinoties, ieejot 8. gadsimtā, daudzi jautājumi un risinājumi nebija skaidri, taču būtiskais, kas mums jāsaprot par šo laikmetu pāvestības vēstures kontekstā, ir šis:

1. grieķu Austrumi un latīņu Rietumi ir kļuvuši savstarpēji atdalīti;
2. pāvestības orientācija uz Rietumiem ir būtiski pieaugusi.

Noslēdzot šo rakstu un pievēršoties pāvesta Gregora I jeb Gregora Lielā personībai, jāatzīst, ka Baznīcas un pāvestības vēstures kontekstā šim pāvestam ir pirmā izstrādā biogrāfija un mēs, vēstures avotus pētot, varam diezgan daudz par šo pāvestu uzzināt. Pāvests Gregors bija nācis no senatora ģimenes un bija pāvesta Fēliksa III mazmazdēls. Daudzas biogrāfiskas jaunības detaļas mums nav zināmas, taču tas, par ko liecina rakstītās liecības, viņš bija plaši izglītots un daudz lasījis. 572. gadā imperators nākamo pāvestu iecēla par Romas pilsētas prefektu, kas tajā laikā bija augstākais civilais amats pilsētā. Pēc divu gadu pavadīšanas amatā, Gregors nolēma pievērsties mūku dzīvei un no amata atkāpās, kļūstot par mūku.

Savu paša namu viņš pārveidoja par klosteri, veltītu sv. Andrejam un attīstīja vēl sešus klosterus savai ģimenei piederošos zemes īpašumos Sicīlijas reģionā. 578. gadā pāvests Benedikts I Gregoru iecēla par vienu no Romas reģionālajiem diakoniem, 579. gadā - par apokriziāriju (pāvesta legātu jeb sūtni) attiecībām ar Konstantinopoli. Šo amatu Gregors pildīja līdz 586. gadam. Tajā laikā Gregors atgriezās Romā, lai veltītos savai mūka dzīvei un darbībai, taču apstākļi negaidīti nesa pavērsienu.

590. gadā, plosoties mēra epidēmijai un nomirstot pāvestam Pelāgijam II, negaidīti par pāvestu tiek ievēlēts Gregors. Kā liecina paša Gregora atstātie raksti, viņš bija un jutās, kā mēs tagad moderni sakām, "izdedzis", kam bijuši daudz dažādu iemeslu, taču vēstures avoti liecina, ka tas bijis viņa enerģētiskās darbošanās "blakusprodukts". Viņš visu darījis ar lielu uzņēmību un enerģiju, kā jau romieši. Tāpat mēs varam atrast informāciju, ka šis pāvests bijis viens no aktīvākajiem rakstniekiem, atstādams lielu un būtisku lielisku rakstu kopumu. Šādi pāvesti vēsturē pirms viņa nav bijuši un pēc viņa vien ir bijuši daži, par kuriem mēs varētu sacīt - tas nu gan dižens un ražīgs pāvests! Un visu savu aktīvo laiku un darbību viņš veica, būdams diezgan slimīgs pēc dabas. Pāvesta, "Dieva kalpu kalpa" titula nēsātāja, veikums un pienesums vēstures gaitā nav apstrīdams, par ko arī liecina Dafija pāvestības vēsturei veltītā monogrāfija, sakot:

«Gregors, neapstrīdami, bija izcilākais pāvests uz robežas starp vēlīno antīko pasauli un agrajiem viduslaikiem u, var apgalvot, pats lielākais pāvests vispār.»