Mācītājs Juris Rubenis: «Sekošana dzīvajam Dievam dara par cilvēku zvejniekiem»

Kolāža: Didzis Kukainis

Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva un Kunga Jēzus Kristus! Āmen.

Mūsu pārdomām mēs uzklausīsim Svēto Rakstu vārdus Mateja evaņģēlija 4. nodaļā, kur no 18. panta tā mēs lasām: "Staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divus brāļus - Sīmani, sauktu Pēteris, un viņa brāli Andreju - jūrā tīklus izmetam, jo tie bija zvejnieki. Viņš tiem sacīja: "Nāciet, sekojiet man, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem." Tūlīt pametuši savus tīklus, tie viņam sekoja. No turienes tālāk iedams, viņš ieraudzīja citus divus brāļus - Jēkabu, Zebedeja dēlu, un viņa brāli Jāni - kopā ar savu tēvu Zebedeju laivā tīklus lāpām, un Jēzus viņus aicināja. Tūlīt, pametuši laivu un savu tēvu, tie sekoja viņam." (Mt 4, 18-22; JT) Āmen.

Neparasti, bet vienas no cilvēciski visgrūtāk saprotamajām vietām evaņģēlijos ir situācijas, kurās Jēzus aicina savus nākamos mācekļus. Tās allaž ir situācijas, kuras Jaunā Derība attēlo ļoti lakoniski, liekas, pārāk lakoniski - Viņš aicina un cilvēks vai cilvēki pamet visu līdzšinējo savā dzīvē, lai celtos un ietu Jēzum līdzi. Mums būtu vieglāk, ja te tiktu kas paskaidrots vairāk. Varbūt mēs tad uzzinātu, ka šie cilvēki jau ir ilgi gaidījuši, gatavojušies, jā, varbūt Jēzu jau iepriekš pazinuši, taču neko no tā Jaunā Derība nepiemin. Allaž lasāma tikai skopos vārdos aprakstītā situācija - Jēzus aicina un cilvēki ceļas un iet, projām no vecās dzīves kādā jaunā, neaprēķināmā un nezināmā ceļā līdzi Viņam, atsakoties no savām līdzšinējām drošībām, jo parasti, kā zināms, cilvēks mēdz sekot sev, savām atziņām, savām gudrībām, saviem slēdzieniem. 

Tā ir vesela revolūcija - izšķirties vairs nesekot sev!

Droši vien daudziem Evaņģēlija lasītājiem nav viegli iejusties šo aicināto vietā, jo cilvēki parasti pirms sekošanas uzsākšanas vēlas skaidrību - par principiem, skaidras atbildes uz jautājumiem "Kur mēs ejam?" un "Ko mēs sasniegsim?". Galu galā, tieši to parasti mums plaši paskaidro visi, kas vēlas, lai mēs viņiem sekotu un tieši te droši vien atklājas lielā atšķirība starp sekošanu Jēzum un jebkam citam šajā pasaulē. 

Sekošana Jēzum nav sekošana kādiem principiem, likumiem, noteikumiem, atziņu sistēmai vai tamlīdzīgi, tā ir sekošana dzīvai Personai, kas pārsniedz mūsu mērogus. Citiem vārdiem, sekošana nevis grāmatās aprakstītajam, bet dzīvajam Dievam. 

Tieši tāpēc Jaunā Derība neuzskaita kādus iemeslus nākošo mācekļu neparastajai rīcībai, drosmei celties un sekot. Jo vienīgais iemesls šai rīcībai ir Jēzus Kristus pats.

Vladislavs Boross, viens no interesantiem 20. gadsimta domātājiem, raksta: "Ja jebkurš cilvēks pamēģinātu vienkārši, bezaizspriedumaini paņemt rokās evaņģēlijus un palasītu par Jēzu, pirmā dabiskā reakcija būtu neizskaidrojamas simpātijas pret Jēzus personu - Viņā ir kas tiešām pievilcīgs!" Jā, to patiešām ir pieredzējuši tik daudzi un, ja to neesam jutuši, iespējams, vaina jāmeklē mūsu nespējā lasīt Jauno Derību bez aizspriedumiem.

Viņš ir tas, kas aicina, tāpēc Viņam seko Pēteris un Andrejs, Jēkabs un Jānis, muitnieks Levijs un daudzi, daudzi citi. Jo viņi Jēzū sastapuši Kādu, kas atbilst viņu dvēseles vajadzībām, meklējumiem, nojautām. Un šādam sastapšanās brīdim nekas cits nevar sekot kā vien aicinātā paklausība. Bet ko tad nozīmē šī sekošana?

Vārds, kas pēc teologa un asinsliecinieka Dītriha Bonhēfera domām ir pats lielākais un dziļākais kristīgo esību raksturojošais vārds - sekošana. Jo kristietis ir nevis tas, kas kaut ko zina vai ir lasījis, bet kas seko, seko Kristum. Kā? Cenšoties iet viņa pēdās, cenšoties rīkoties kā Jēzus, cenšoties palūkoties uz pasauli Jēzus acīm. Kā pasaulslavenajā grāmatā "Imitatio Christi" raksta Ķempenes Toms, "sekot nozīmē censties atdarināt Kristu". 

Šajā Rakstu vietā nav nekas pasacīts par šī vārda "sekot" saturu, tikai "nāciet man līdzi", tas ir viss. Jo sekošanu var saprast tikai sekojot. Te nav izklāstīta kāda tehnika vai uzskaitīti kādi īpaši noteikumi, tikai aicinājums, "nāciet man līdzi". Un kas notiek? 

Aicinātais pamet visu, kas tam bijis, ne lai darītu ko īpaši vērtīgu, bet vienkārši lai atsauktos aicinājumam un ietu Jēzum līdzi. Patiešām, šai rīcībai ir grūti atrast kādu redzamu vērtību. Tā pirmajā brīdī paliek kā kas nesaprotams un bezjēdzīgs. Tilti tiek sadedzināti un tiek vienkārši iets uz priekšu. Cilvēks ir izkāpis no vecās dzīves un sākas kāda jauna dzīve, dzīvē kādā procesā, tapšanā, kurā iesaistījis Jēzus. Te sabrūk visa veida plānošana, cilvēcisko ideālu meklējumi, kā nu mēs katrs tos saprotam, likumības, kas šķiet tik neatceļami valda mūsu dzīvē... Jēzus ir kā durvis, pa kurām cilvēks izgājis no līdzšinējā kādā jaunā tapšanā. Jo aicinājums sekot ir saistīšanās vienīgi ar Jēzus personu. 

Tāpēc, ka ir Jēzus Kristus, sekošana ir iespējama! Tāpēc īsti ir iespējams sekot Dievam. 

Kādai idejai par Kristu, mācību sistēmai, vispārīgām reliģiskām atziņām par žēlastību vai grēku piedošanu, sekošana nav nepieciešama. Jo šīs lietas var iemācīties no galvas, zināt, ņemt vērā, bet ar tām nekad nevar izveidoties personiskas attiecības. Ne velti dāņu domātājs Sērens Kirkegors ir sacījis, "sekošana vienīgā dod garantiju, ka kristietība nepaliek vienīgi par kādu abstraktu poēziju, mitoloģiju vai ideju sistēmu. Sekošana vienīgā dod garantiju, jo tā ir saistība ar dzīvu Personu, kam tu ej līdzi!" Jā, sekošana ir iespējama tikai dzīvai Personai. 

Tieši tāpēc sekošana rada pilnīgi jaunu situāciju - palikt vecajā dzīvē un vienlaicīgi sekot Jēzum nav iespējams. Tas Evaņģēlija notikumos atklājas acīmredzami - muitniekam jāatstāj sava muitas būda, zvejniekiem - savi tīkli, lai tie varētu iet Jēzum līdzi. Bet taču viss varēja būt risinājies arī daudz savādāk. Ja domājam no vienkārši cilvēciskām pozīcijām, Jēzus varēja šim muitniekam vai zvejniekiem vienkārši pastāstīt kādas jaunas atziņas par Dievu un atstāt tos tur, kur tie ir. 

Jēzus Kristus nebūtu par Cilvēku tapušais Dieva Dēls, īstenībā tas būtu vienīgais, ko Viņš spētu, taču tā kā Jēzus ir Kristus, tas skaidri atklājas, ka Viņa vārdi nav kārtējā mācība, bet visas dzīves pārveidošana, tāpēc ir vērts Viņam patiešām sekot. Jo tikai šajā ceļā notiek pats svarīgākais - pārvērtība, kuru raksturo pats Jēzus ar vārdiem: "Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem!". 

Ne kaut ko no galvas iemācoties vai uzzinot, bet patiesi ejot Viņam līdzi, tajā ceļā, ko Viņš iet, mēs pakāpeniski pārtopam un piepeši savādāk ieraugām Dievu un cilvēkus. 

Spēks, kas dara iespējamu šo neprātīgo sekošanu, ir Vēsts par Dieva Valstību, jo tā attēlo dzīvi pēc kuras ilgojamies un uz kuru visi īstenībā esam aicināti, bet ko tik reti visā skaidrībā ieraugām, atklājam. 

Tie ir Jēzus vārdi, kas apliecina, ka katrs cilvēks ir kādas lielas, vēl apslēptas, bet tomēr jau tagadnīgas valstības pilsonis.

Ja tikai viņš sāks savu tapšanu apzināties un pieņemt, kā Dievs to ir gribējis, tā tūdaļ no viņa acīm nokrīt neredzamas ķēdes un viņš kļūst brīvs. 

Izeja no mūsu dzīves un sadzīves lamatām un labirintiem brīvībā ir tikai viena - sekojot Jēzum. Sekojot, jā, atdarinot viņu, jo, kā sacījis Kirkegors, "sekošana vienīgā dod garantiju". Kāpēc? Jo tikai sekojot Viņam, atdarinot Kristu, var saprast Kristu, savukārt, saprotot Kristu, var saprast Dievu. Un sākot saprast Dievu, sākam saprast paši sevi - savu dzīvi, tās uzdevumus un tās jēgu. Tieši tāpēc Jēzus iet cauri visiem laikmetiem un cilvēku dzīvēm, atkārtodams vienkāršos, bet pasauli satricinošos vārdus: "Seko man! Nāc man līdzi! Pamēģini darīt kā es!" Āmen.

[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, ka Tu vienmēr mūs aicini Sev līdzi, ka Tu uzrunā pasauli Jēzus balsī, ka Viņš ir tas, kurš mūs grib izaicināt no mūsu vecās dzīves, no mūsu apsīkuma, mūsu tukšuma kādā jaunā kustībā, kurā mēs īsti varam saņemt to, kas mums ir nepieciešams piepildītai, patiesai dzīvei. Mēs pateicamies, ka mums ir šī iespēja piecelties un sekot Tev un, sekojot Tev, mācīties saprast pašu lielāko par šo pasauli, par sevi un par Tevi. Mēs Tev lūdzam, palīdzi, lai šī sekošana kaut nedaudz varētu būt daļa no mūsu dzīves un ka šajā sekošanā mēs varētu mainīties par tādiem cilvēkiem, kādus Tu mūs šajā pasaulē gribi redzēt, kādēļ mēs esam šajā pasaulē sūtīti. To mēs Tev lūdzam Jēzus Kristus vārdā: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.

LR1 05.11.2017. raidījuma "Svētrīts" audio transkripcija, audio klausieties zemāk: