Mūsu brīnumainais ķermenis un tā imūnsistēma | Divu lielisku grāmatu apskats

Kolāža: Didzis Daniels Kukainis; fona attēls:  Photo by Annie Spratt on Unsplash

Medicīna mani ir aizrāvusi jau kopš mazotnes un ne velti savu līdzšinējo dzīvi esmu ar to saistījis vienā vai otrā aspektā. Man ir bijusi tā laime mācīties pie izciliem skolotājiem un ne tikai skolas solā, bet arī augstskolā. Un no pirmās studiju dienas man dikti iepatikās cilvēka anatomijas kurss, ka līdz pat šim brīdim vienā vai otrā formā es ar to nodarbojos... Cilvēka ķermeņa uzbūvi man ir bijusi iespēja izzināt līdz vissīkākajām struktūrām, atklāt tos orgānu noslēpumus, kādi paliek apslēpti zem mūsu ādas ikdienā tiem, kam ar anatomiju nav nekāda sakara. Tādēļ ir tīri loģiski, ka pamanot izdotas grāmatas par cilvēka ķermeni un vienu no tās interesantākajām sistēmām - imūnsistēmu - iegādājos savai bibliotēkai šīs abas grāmatas un nu ar iepazīto dalos arī šeit, savā blogā! Lai jums aizraujošs ceļojums cilvēka ķermeņa pasaulē un tā imūnsistēmas izzināšanā!

The Wall Street Journal un The Washington Post, kā arī daudzi citi apskatnieki par Bila Braisona pēdējo grāmatu "Ķermenis. Rokasgrāmata iemītniekam" izteikušies visnotaļ slavējami un cildinoši, to nevar noliegt. Un šīs un citas atsauksmes ir lasāmas arī grāmatas priekšlapās un pēdējās lappusēs. Es visnotaļ varu pievienoties šiem slavinājumiem, lai paustu savu apbrīnu par autora spējām un valodu, kuru viņš lieto, lai aprakstītu mūsu ķermeņa uzbūvi, norises un procesus cauri visām orgānu sistēmām saistošā un uzrunājošā veidā. 

Braisona grāmata par ķermeni, manuprāt, būtu pamatliteratūra, lai populārzinātniski veicinātu veselībpratību un rūpes par savu veselību ikvienā ģimenē un saimē, jo tā pastāsta visu būtisko par mūsu ķermeņa uzbūvi un norisēm tajā tādā valodā, kas ir aizraujoša un tekstā ievelkoša. Varētu minēt daudzus jo daudzus piemērus, taču šeit es atsaukšos uz vienu. Vai kādam ir nojausma, kas ir Meisnera korpuskulas jeb latviskojot - ķermenīši? Noteikti, ka nevienam, izņemot medicīnas studentus, vai ne? 

"Meisnera korpuskulas visiem patīk vislabāk. Tās spēj sajust vieglu pieskārienu, un to ir ārkārtīgi daudz erogēnajās zonās, kā arī citās vietās, kas saistītas ar paaugstinātu jutību: pirkstu galos, uz lūpām, m'ēles, klitora, peņa utt. Tās nosauktas vācu anatoma Georga Meisnera vārdā, kurš tās atklāja 1852. gadā, kaut gan viņa kolēģis Rūdolfs Vāgners apgalvo, ka tās īstenībā atklājis viņš. Abi zinātnieki šī iemesla dēļ sanīdās, pierādot, ka zinātnē nav tādu sīkumu, par ko nevarētu sastrīdēties." (Ķermenis, 21. lpp.)

Varu sacīt šīs grāmatas sakarā, ka arī daudzus faktus es personīgi nezināju un nebiju izzinājis, jo medicīnas studiju laikā šādām lietām ne visai pievērš uzmanību, taču tagad, esot ar pieredzi gan anatomijā, gan patoloģijā un histoloģijā, šādas lietas kļūst ļoti interesantas, jo pastāsta mazzināmo aizraujošā veidā. 

Un šādu visādu korpuskulu jeb ķermenīšu ir dažādi veidi - Rufini, Merkela, Meisnera un Pačini. Bet bez korpuskulām ķermenī ir daudzi un dažādi procesi, norises, orgāni un orgānu sistēmas, kurām autors "iet cauri" lappusi pa lappusei, atklājot mūsu brīnumainā ķermeņa daudzveidību un spējas. Vai mēs esam aizdomājušies par antibiotiku krīzi, kura jau notiek? Es runāju par antibiotiku nepareizas un pārmērīgas lietošanas izraisīto vispasaules rezistenci. Šis un daudzi visādi fakti caurvij šo tekstu, kuru ieteiktu studēt skolas bioloģijas programmās, lai uzlabotu vispārējo izpratni par ķermeņa uzbūvi un veicinātu sabiedrības veselībpratību un rūpes par savu ķermeni. 

Daudzi no mums noteikti ir dzirdējuši par tādu metodi kā lobotomija? Grāmata sākas ar ievadu par ādu, tad teksts aizved ceļojumā uz smadzenēm un nervu sistēmu un tā pamazām, palēnām, līdz mēs nonākam līdz pat ķermeņa beigām jeb nāves piedzīvošanas momentam. Jā, diemžēl, mēs esam galīgas būtnes un reiz šis moments mūs piemeklēs visus, tādēļ arī autors piebilst, sakot:

"Novecošana ir drošākais veids, kā nomirt. [..] Vairums no mums nāvi uzskata par pašu šaušalīgāko notikumu. [..] 50-60% uz nāvi slimu pacientu redz spilgtus, taču mierinošus sapņus par viņu drīzo aiziešanu. Kādā citā pētījumā konstatēts, kanāves brīdī smadzenēs rodas liels daudzums dažādu ķīmisku vielu, kas var būt cēlonis dziļajai pieredzei, par ko nereti stāstījuši cilvēki, kuri piedzīvojuši klīnisko nāvi." (Ķermenis, 382. lpp.)

Šīs grāmatas sakarā jāpiekrīt un tā jārekomendē lasīt un izzināt, kā to saka The Guardian un Booklist apskatnieki, "prasmīgs ceļvedis... cilvēka anatomiju, fizioloģiju, evolūciju un slimību (diabētu, vēzi un infekcijas) Braisons apskata izglītojoši, saprotami un izklaidējoši. [..] Brīnumu saraksts... Ārkārtīgi laba grāmata... Ceļojums vienā elpas vilcienā; šī grāmata par cilvēka ķermeni pasaka visu... Lasāmviela gludi ripo uz priekšu, teksta rūpīgi noregulētais motors darbojas ar jokiem, faktu atsaucēm un biogrāfiskiem iestarpinājumiem."

Otra lieliskā grāmata, kas teju ir sajūdzama kopā ar pirmo aprakstīto, ir zinātnes un veselības komunikācijas speciālista Filipa Detmera sarakstītā "Imūnsistēma" - grāmata, kurā saprotamā un populārzinātniskā, ar komiskām ilustrācijām un stāstiem aprakstīta mūsu aizsardzības sistēmas darbība, atbildot uz tādiem jāutājumiem kā "Kas ir imūnsistēma, kā tā darbojas un no kā sastāv?", "Ko nozīmē imunitātes traucējumi, piemēram, alerģijas un autoimūnās sistēmas slimības?" un daudziem citiem, kas saistīti ar šo mūsu, varētu teikt, pašu svarīgāko un izdzīvošanai nepieciešamāko organisma sistēmu.

Grāmata "Imūnsistēma" ir bagātīgi ilustrēta ar jaukiem zīmējumiem, kuros attēlotas gan imūnsistēmas šūnas, gan arī to veiktā darbība un panāktais rezultāts. Tādējādi šī varētu būt arī jauniem lasītājiem aizraujoša grāmata, lai sāktu iepazīt savu ķermeni un tajā noteikošos procesus. Kā jau augstāk rakstīju, domāju, ka šīs abas grāmatas ir izcils avots sabiedrības kopējās veselībpratības un rūpes par savu ķermeni veicinoši avoti un motivētāji.

"Kā darbojas mehānisms, kas tevi uztur dzīvu, kamēr lasi šīs rindas? Ja to izproti, kaitēm un slimībām pretī vari stāties zinošāks un drošāks. Ja to izproti, vairs neesi atkarīgs no pūšļotājiem un viņu brīnumzālēm, bet spēj loģiski secināt, kas patiešām varētu palīdzēt." (Filips Detmers)

Autors pats atzīst un man jāpiekrīt, ka grāmatā ir vienkāršots imūnsistēmas darbības un aktivitātes izklāsts, tāds, kas ir saprotams pat jaunietim, kuram ir visai attāls priekšstats par veselību un medicīnu. Grāmata sākas ar stāstu par brūces rašanos un visu, kas notiek, kad organismā iebrūk "barbaru ordas" jeb ļaunie mikroorganismi mirklī, kad kājā tiek iedurta sarūsējusi nagla... Taču tālākās lappusēs visa šī cīņa tiek aprakstīta un izvērsta, kas un kam iet palīgā, kas ko apēd, kas ir uzbrucēji un kas ir mūsu organisma aizstāvji un kā tie vienā flangā rūpējas par mūsu organisma drošību un izdzīvošanu. 

Mūsu imūnsistēma ir viena no sarežģītākajām organisma sistēmām, tādēļ noteikti kādā brīdī arī šīs grāmatas teksts dažviet noteikti novecos laika gaitā, jo, kā jau zinātnē, arī imunoloģijā aizvien notiek jauni pētījumi un atklājumi, kas palīdzēs cilvēkiem vairāk un vairāk izdzīvot un sadzīvot ar dažādām slimībām un veselības sarežģījumiem, jo imūnsistēma ir viena no tām, kas evolūcijas gaitā prot ļoti labi pielāgoties dažādiem izdzīvošanas aspektiem un tā ir viena no senākajām un spēcīgākajām mūsu mantotajām organisma sistēmām.

Šo grāmatu lasīju ar aizrautību un interesi, tā raisa aizdomāšanos par mūsu organisma dīvaini savdabīgo esamību, taču nav nekā dīvaināka par cilvēku, vai ne? Un kādēļ mēs esam tādi? Kādēļ organismā viss notiek tā un ne citādi? Šie un daudzi citi jautājumi pavērš ne tikai domāšanu tīri medicīniskās kategorijās, bet arī gluži eksistenciālās un jēgas kategorijās. No sirds rekomendēju šīs abas grāmatas grāmatnīcā pašķirstīt un iesaku tās arī iegādāties, tās ir laba dāvana tuvojošajos svētkos, lai varbūt kādu nelasītāju vai mazlasītāju piedabūtu pie lasīšanas, jo... kas gan var būt aizraujošāks, kā doties ceļojumā pa savu ķermeni un to izprast?