Julia Meloni «St. Gallen Mafia» | Exposing the secret Reformist group within the Church

Kolāža: Didzis Daniels Kukainis; fona attēls:  Photo by MontyLov on Unsplash

Pāvesta Benedikta XVI atkāpšanās no svētā Pētera pēcteča amata 2013. gadā varbūt nemaz tik ļoti personīgs lēmums nebija... Jo vairāk lasu grāmatas par un ap Vatikānu, kas tur norisinājies pēdējo divu konklāvu laikā, jo vairāk saliekas puzles gabaliņi - Buenosairesas arhibīskapa Bergoljo kļūšana par pāvestu Francisku bija sen izdomāts solis. Džūlijas Meloni grāmata "Sanktgallēnas mafija" izgaismo visus tos notikumus, kas stāv aiz šī soļa, lai Baznīcā nonāktu reformistu vēlamais kandidāts un Baznīcā tiktu īstenotas šīs slepenās grupas izstrādātā Baznīcas modernizēšanas programma... Tam bija nepieciešams pāvests, kurš nav tik strikti dogmatisks kāds bija Benedikts XVI. Un šobrīd tāds arī katoļu Baznīcas vadībā ir - jezuīts, pāvests Francisks. Šī grāmata ir aizraujoša lasāmviela ikvienam, kuram interesē pāvestības tumšo noslēpumu aizkulises!

Kā šo grāmatu saņēmu no Amazon, tā ķēros klāt un tās aizrautīgais vēstījums mani tā ievilka savā varā, ka nakts melnumā to biju pabeidzis lasīt. Kā sacīt - vienā elpas vilcienā no vāka līdz vākam. Ir plkst. 3.00 naktī, kad pabeidzu lasīt, devos gulēt un, pa dienu nofiksēdams grāmatas vēstījumu, tad nu ķeros klāt pie grāmatas apraksta, lai arī jums, iespējams, radītu interesi par šo trillera cienīgo darbu.

Ievietošu šeit vēl vienu attēlu, kurā aplūkojami visi šīs slepenās grupas dalībnieki, kuru aktivitātēm pateicoties, pāvesta amatā nokļuva tagadējais pāvests Francisks - modernistu un reformatoru sapņu pāvests:

Attēls atrasts internetā, complicitclergy.com

Kā varat šajā attēlā aplūkot, pāvesta Franciska nokļūšanu augstajā amatā sekmēja cienījami bīskapi un kardināli - Martins, Lēmans, Hjūms, Mērfijs O'Konors, Polikarpo, Husars, Makkariks (tas pats, kuru laicizēja!), Silvestrini, van Luijns, Kaspers, Danēlss un Fjūrers. Par visiem šiem personāžiem tad nu arī ir šis stāsts, kas aprakstīts šajā grāmatā "Sanktgallēnas mafija". 

Kad mēs tagad dzirdam par katoļu Baznīcas un pāvesta Franciska izteikumiem par seksualitāti, ekumēnismu, sinodalitāti, Amoris Laetitia un daudz ko citu, kas nāk no pāvesta pils Vatikānā, vai mēs ko tādu varējām iedomāties Jāņa Pāvila II vai Benedikta XVI laikā? Protams, es esmu par realitātei atbilstošu kristietību un nevis tumsonīgu aizvēsturiskumu, tomēr, kad lasīju šo darbu, tad vairākās vietās bija tāds "ā, re kā!" moments... Laikā, kad pēc Jāņa Pāvila II nāves 2005. gadā vajadzēja ievēlēt jaunu pāvestu, Danēlss un pārējie Sanktgallēnas mafijas locekļi bija pilnīgi pārliecināti, ka viņiem izdosies panākt sava vēlamā kandidāta iekļūšanu pāvesta amatā, taču lietas kaut kā ne tā sagrozījās un amatā tika ievēlēts Benedikts XVI. Taču, kā mēs zinām, ne uz pārāk ilgu laiku - pēc 8 gadu sabūšanas amatā, Benedikts XVI 2013. gada februārī publiski paziņoja, ka no amata atkāpjas. Un te nu bija otra iespēja, lai ievēlētu modernāku un laikmeta, un kardinālu mafijas vajadzībām atbilstošāku kandidātu - Bergoljo, Buenosairesas arhibīskapu, kurš jau sen bija pazīstams ar savu dienvidamerikānisko skatījumu uz ticības un dogmu lietām. Principā - teju gandrīz kā brīvdomātājs! 

Pāvesta Franciska ievēlēšanas dienā... 

Šajā bildē varat redzēt, ka pāvestam Franciskam pie kreisās rokas blakus stāv kardināls Danēlss un citi. Sākotnējais mērķis ir sasniegts - savs personāžs Vatikānā! Tālākais jau tikai vēl sekos. Un mēs, kas sekojam līdzi katoliskās Baznīcas vēstījuma un stila izmaiņām, redzam, ka programma tiek piepildīta... Dienu no dienas, pa solītim vien... Šo grāmatu lasot un šos personāžus iepazīstot detalizētāk, mēs saprotam, kādēļ viss Baznīcā notiek tā, kā notiek - Franciskam jāīsteno viņam uzticētā programma! Grāmatā, protams, lietots termins "relatīvisma diktatūra", taču tam ir arī pamats - viscaur grāmatai vijas vēstījums - jāatvieglo Komūnijas saņemšana šķirtajiem un civili atkal laulātiem, jāveicina sieviešu iekļaušana Baznīcas ordinēto garīdznieku aprindās, jāsludina morāles relatīvisms un tā tālāk un joprojām. Notiek aktīva kustība prom no Baznīcas iepriekšējās mācības gan kontracepcijas, gan sieviešu neordinēšanas, gan citos jautājumos. 

Grāmata "Sanktgallēnas mafija" ir piepildīta ar avotu un interviju analīzi, izgaismojot ik katru sīkāko šīs klēriķu mafijas izteikumu un rīcību, pamatojoties uz daudz un dažādiem avotiem, kuri pieejami ikvienam, kurš lieto internetu, katras lappuses apakšā ir neskaitāmas atsauces uz šiem avotiem gan pašu izziņai, gan turpmākai lasīšanai. 

Kardināls Martini, kuru daudzi uzskatīja par nākamā pāvesta kandidātu, ķērās pie darba īsi pirms gadsimtu mijas un 1996. gadā nodibināja domubiedru slepeno grupu, kuru nodēvēja par savveida "mafiju". Tā kā visas tikšanās pamatā notika Šveicē, Sanktgallēnā, tad no šejienes arī parādās nosaukums šai progresistu un modernistu grupai, kas arī ir grāmatas virsraksts. Kā arī šajā grāmatā vēstīts, Bergoljo bija otrais kandidāts aiz Racingera 2005. gada konklāvā, taču Racingers izrāvās pārākumā. Vienkārši šai grupai vajadzēja vēl nedaudz piestrādāt un nedaudz pacietības...

Un kādā brīdī mēs grāmatā varam lasīt - "viņi vēlējās jauna veida pāvestu - ikonoklastisku, demistificētu, normālu". Un pāvests Francisks tāds arī parādījās uz balkona - ar savu paša sudraba krustu, bez ceremoniālajām regālijām, savās paša melnajās kurpēs, bez ārkārtējas pompozitātes, uzrunā lietojot vienkāršus vārdus ne vairs tā, kā agrākie pāvesti. Mēs taču atceramies pāvesta Franciska slaveno izteicienu par homoseksuāliem cilvēkiem, vai ne? "Kas es esmu, lai tiesātu?" Tāds bija arī kardināla Martini nolūks un visa viņa izstrādātā darbības programma "mafijas" izvirzītajam pāvestam - vispirms Baznīcai jātuvinās šķirtajierm, otrkārt - jānotur bīskapu sinodes par dažādiem jautājumiem, treškārt - jādomā par celibāta atcelšanu un lielāku laju lomu Baznīcā, ceturtkārt - jādomā par attiecībām starp politiku un Baznīcas hierarhiju. Un šeit rakstītais viss apliecina - pāvests Francisks izcili pilda sev uzticēto programmu, Baznīcas mācība pavisam nedaudz ir kļuvusi pielaidīgāka un vaļīgāka, ne vairs tāda, kāda tā bija Benedikta XVI laikā un iepriekšējos gadsimtos. 

"In his 2009 interview with Eugenio Scalfari, Martini clearly explained, in order, the most important topics for the revolution: divorce, priestly celibacy, and the relationship between the Church's hierarchy and politics. [..] Martini started with celibacy, proceeded to issues of sexuality and marriage, and ended with the raltionship between civil law and moral law. [..] Regarding same-sex "marriage," Danneels said shortly after Francis's election that "insofar as it is legal," the Church "does not have a say".

Fragments no grāmatas "St. Gallen Mafia"